- Divi pamanījās izsprukt. Salens, kaut gan bija pamatīgi ievainots, un kapteinis Spejs. Bet citādi viss kārtībā. Pārējie ir beigti.
Brīdi abi klusēja. Pat viņi apjauta nesenā slaktiņa baisumu.
- Slikti, ka Spejs ticis projām, Dreils teica. Viņam ir ātras kājas. Un kā ir ar dreiliešiem?
- Daži savainojuši ragus, Sgorrs atbildēja. Tie viņiem vēl ir mīkstāki, nekā man būtu gribējies.
Tomēr viņš atieza zobus vienīgi tā Sgorrs mācēja pasmaidīt. Viņš jutās apmierināts, ka iecerētais plāns izdevies tik gludi. Kaut gan Brehina pretestība bija izpaudusies visnotaļ iespaidīgi, arī tas deva zināmu gandarījumu. Sgorra skatienam nepalika apslēpta Dreila neapmierinātība par to, ka Brehins tik varonīgi cīnījies, un Sgorrs vienmēr izjuta gandarījumu, redzēdams, ka Dreils jūtas nelāgi. Tad viņu varēja vieglāk ietekmēt.
- Kur viņš ir? Dreils noprasīja.
- Vai Brehins? Turpat pakalnā, valdniek.
- Nu tad iesim atdot viņam godu.
Abi brieži devās augšup kalnā, bet, pirms viņi pagāja garām Mājvietas ozolam, Sgorrs apstājās un kaut ko klusi sacīja vienam no pārējiem briežiem. Tas pamāja ar galvu un aizrikšoja lejā pa nogāzi uz ielejas tālāko galu. Tad Sgorrs devās tālāk, uzmanīdamies, lai visu laiku ietu nedaudz iepakaļ Dreilam, kurš gāja lēni un klibodams. Kad viņi soļoja garām dreiliešu rindām, tie bijīgi nolieca ragus. Brehins gulēja pakalna vidū. Viņa varenais augums bija pamatīgi sakropļots, un mēle karājās ārā no mutes. Brieža acis bija aizvērtas, bet sāni un kājas joprojām asiņoja. Sgorrs atkāpās un nogaidīja, kamēr Dreils apgāja apkārt nedzīvajam ķermenim.
Beidzot Bara valdnieks apstājās un nolieca ragus. Aizāķējis tos aiz Brehina ragiem, viņš ar lielu piepūli atrāva asiņaino galvu no zemes. Pēc tam viņš divreiz pasvārstīja nedzīvo galvu augšup un lejup un atkal ļāva tai nokrist zemē. Dreils jau grasījās iet atpakaļ pie Sgorra, bet tad piepeši apstājās un vēlreiz pagriezās atpakaļ. Viņš atgriezās pie mirušā brieža un izdarīja kaut ko tādu, kas lika sarauties pat tuvumā stāvošajiem dreiliešiem. Dreils apsviedās apkārt, ar pakaļkāju nagiem pakārpīja zemi un tad no visa spēka iespēra Brehinam pa galvu. Spēriens trāpīja pa labo ragu, un tas ar skaļu krakstu pāršķēlās divās daļās. Dreils apmierināts atgriezās blakus Sgorram.
- Teicams spēriens, valdniek! Sgorrs glaimīgi teica. Par to varētu jūsmot ne viena vien briedene.
- Pie Hernes zobiem! Dreils iesaucās. Eloina! Viņu es biju pavisam aizmirsis. Steidzies, Sgorr!
- Un ja nu briedēns ir piedzimis?
- Hernes vārdā! Dreils nosprauslojās, pagriezdamies pret Sgorru. Vai man viss tev jāsaka priekšā? Tu šonakt neesi tik pamatīgi kāvies, lai tavi zobi vairs nespētu pieveikt nieka jaundzimušu telēnu!
Sgorrs paklanīdamies nolieca galvu un atkāpās. Pagriezies pret dreiliešiem, viņš pasauca četrus sev līdzi, un visi kopā sāka soļot lejup pa nogāzi.
Kad Bandahs redzēja Brehinu kalnā pakritam, viņš steigšus metās turp, kur upītes tuvumā ganījās briežu govis, skriedams tik ātri, cik vien kājas spēja panest. Tomēr, nokļuvis līdz pļavai, viņš redzēja, ka visa apkārtne ir pilna ar dreiliešiem. Govis tramīgi mirkšķināja acis un šaudīja skatienus visapkārt, un gaisā bija jaušamas bailes. Kad visu ieleju bija pieskandējuši Izlūkotāju kliedzieni, tik tikko bija izdevies atturēt briežumātes no paniskas bēgšanas, un tagad dreilieši klejoja starp tām, pūlēdamies tās nomierināt. Dreiliešu melīgie vārdi bija sākuši iedarboties, jo briežumātēm gribējās ticēt stāstītajam: barā izcēlies neliels dumpis, taču tam ātri vien darīts gals.
Tās briežu govis, kuras uzdeva mulsinošus jautājumus, tika nošķirtas no pārējām. Bandahs redzēja, ka dreilieši klusi un neuzkrītoši aizved apmēram divdesmit briežu govis uz Mājvietas ozola pusi, un jaunie briedēni sekoja tām pa pēdām. Ik pa laikam kāda briežumāte kopā ar mazuli mēģināja atrauties no šī pulka, taču dreilieši tās aizturēja un dzina tālāk, nekautrēdamies laist darbā ari ragus.
Kamēr Bandahs, patvēries drošībā zem īves koka, nolūkojās pakaļ aizejošajam baram, viņš ieraudzīja kādu briežu govi aizlavāmies projām no citām un nākam uz viņa pusi. Bandahs pazina Četrlapi, briežu govju vadoni. Viņš mēģināja uzmanīgi atkāpties koku aizsegā, taču nejauši uzmina uz sausa zara, un kraksts piesaistīja Četrlapes uzmanību. Govs apstājās, saspringtas uzmanības pārņemta, satraukti mirkšķinādama acis un ar spīdīgo purnu ošņādama gaisu.
- Kas tur ir? viņa klusināti izdvesa.
- Četrlape, tas esmu es, Bandahs! Ašāk nāc te, zem kokiem!
Govs iespraucās starp kokiem un bridi stāvēja klusēdama un drebēdama pie visām miesām.
- Bandah, vai tu dzirdēji? To briesmīgo troksni! Un tagad visi tie dreilieši…
- Es zinu, Bandahs teica. Viņi ir sagrābuši baru.
- Tas nevar būt tiesa, Bandah! Vai viņi ir nogalinājuši Izlūkotājus?
Bandahs paskatījās uz viņu. Brieža acis pateica visu, atklājot nakts notikumu neaptveramo baigumu.
- Četrlape, mēs te nedrīkstam palikt, te nav droši! Turklāt man jāveic kāds pienākums. Brehins man lika brīdināt Eloinu. Tu jau zini, ka viņai kuru katru brīdi būs radības. Tā bija Brehina pēdējā vēlēšanās.
Četrlape bija klausījusies Bandahā diezgan izklaidīgi, taču pēdējie vārdi lika viņai sasprindzināt uzmanību.
- Vai Brehins ir miris? -Jā-
- Tad mums jāsteidzas, Bandah! Nedrīkst zaudēt nevienu mirkli!
Taču nākamajā brīdī abi brieži izdzirdēja mežmalā troksni. Dreilieši, kuri uzraudzīja briežu govis, bija pamanījuši Četrlapes prombūtni, un pieci no tiem tagad nāca viņu meklēt. Brieži jau bija sajutuši vējā viņas smaku un gar biezokņa malu aši tuvojās bēgļiem.
- Ko nu lai dara? Četrlape izmisusi nočukstēja. Es esmu uzveduši viņus uz tavām pēdām!
Bandahs nervozi mīņājās uz lapu paklāja, pūlēdamies kaut ko izdomāt.
- Caur biezokni nekur nevar iziet, viņš teica. Jāizmēģina laime klajumā. Ja skriesim, cik kājas nes, varbūt sasniegsim tālākos kokus un nogāzi. Tur ir taka, kuru es labi pazīstu. Tā pa gravu aizved atpakaļ pie upes.
Bandahs saprata, cik tas ir bezcerīgi: tikai retā govs spēj skriet ašāk par bulli. Taču tā bija vienīgā iespēja. Un tad Četrlape piepeši izdarīja kaut ko pavisam negaidītu. Viņa izsoļoja no koku pudura pilnīgi pārredzamā vietā.
- Paliec sveiks, Bandah! viņa čukstus uzsauca. Lai Herne ir ar tevi!
Pirms Bandahs bija aptvēris notiekošo, dreilieši jau bija aplenkuši Četrlapi un veda to atpakaļ pie pārējām.
Kad viņi bija projām, Bandahs iznira no koku aizsega un skriešus metās pāri ielejai. Bandaha pieminētā taka caur mežu pirms atgriešanās pie upes meta lielu līkumu, un Bandahs instinktīvi juta, ka laika atlicis maz. Viņš skrēja, cik jaudas, skrāpēdams sānus pret zariem un dzelkšņiem. Laiku pa laikam koki lejpus viņa kļuva retāki un viņš redzēja dreiliešus, bet vienubrīd skatienam pavērās gluži neaizsegts skats un Bandahs varēja pārredzēt visu ieleju līdz pat Mājvietas ozolam. Bandaham šķita, ka pakalnā, uz kura bija gājis bojā Brehins, viņš redz Sgorru un Dreilu, taču viņš tikai skrēja tālāk, neuzdrošinādamies nedz apstāties, nedz pamest skatienu atpakaļ.
Taka sāka līkumot pa nogāzi, un Bandahs rikšoja pa to lejup. Vietā, kur tā spēji pagriezās uz dienvidiem, viņš iebēga mežā, lai izvairītos no diviem dreiliešiem, kuri aizšķērsoja ceļu. Bandahs gandrīz nokūleņoja lejā pa piekalni, tomēr noturējās kājās. Taču dreilieši bija viņu sadzirdējuši un tūdaļ pat metās pakaļ. Bandaha izvairīšanās mēģinājums acīmredzot bija kļūmīgs, jo tagad pretinieki atradās izdevīgākā stāvoklī augstāk par viņu.