Izlūkotāji drebēdami noraudzījās baisajā ainā.
- Kas te noticis? Dadzis saniknots iesaucās.
- Sgorrs, Brāns nočukstēja.
Cauri trūdošu ķermeņu smārdam brieži juta pagaisušu, bet pazīstamu smaku, kas liecināja, ka te nesen ir darbojušies sgorrieši.
- Ko viņi dara ar Zemajām Zemēm? iesaucās Villova.
- Acīmredzot tāpēc te valda tāds klusums, drebošā balsī sacīja Bankfuts. Visi Leras bēg projām no Sgorra.
- Sgorrs, Dadzis rūgti noteica. Es nebūtu domājis, ka pat viņš ir spējīgs krist tik zemu. Nu, tagad lai tikai panāk pretī, un viņš par to dārgi samaksās!
Izlūkotāji devās pa mežu tālāk, bet viņu sirdīs bangoja arvien nevaldāmāks niknums.
Tonakt viņi pārnakšņoja meža malā un nākamajā dienā nokāpa ielejā, kurā bagātīgi kuploja koki un vietvietām biezokņus šķērsoja strauti. Pavisam neatbilstoši gadalaikam ūdens upēs bija ļoti zems, un Izlūkotāji saprata, ka šajā apkaimē daudzas saules nav lijis lietus. Ejot uz priekšu un joprojām nemanot ceļā nevienu dzīvu radību, Izlūkotājus pārņēma arvien drūmākas priekšnojautas. Tad Teins, kāpdams kalnā, pēkšņi apstājās un uzsauca pārējiem.
- Klusu! viņš brīdināja, cik skaļi varēja atļauties.
Daži Izlūkotāji tobrīd apspriedās par mežā redzēto skatu,
citi kavējās atmiņās par agrākiem laikiem, bet, dzirdēdami Teina saucienu, visi acumirklī apklusa, kā krietni Izlūkotāji raduši darīt. Dadzis un Villova pirmie sasniedza Teinu, kurš, augstu pakāpies, lūkojās lejup nākamajā ielejā. Tā bija plašāka par šo, kuru viņi bija šķērsojuši, un tās tālākās piekalnes bija vēl bagātīgāk apaugušas kokiem, bet ielejai cauri no dienvidiem uz rietumiem stiepās plats, izmīdīts zemes ceļš.
- Sgorrs? nočukstēja Dadzis, kamēr pārējie brieži tuvojās kalna korei.
Teins papurināja ragus.
- Nē. Paklausies!
Brieži uzmanīgi ieklausījās un drīz uztvēra vēja nesto skaņu, ko Teins bija pirmoreiz dzirdējis, kāpdams korē. Tā nāca no ziemeļrietumiem, no ielejas tālākā gala, kur izmīdītais ceļš pagriezās ap meža stūri un pazuda skatienam. Vējš nesa šurp tādus kā negantus aurus, kas tricināja gaisu. Bankfuts piepeši aptvēra, ka ir dzirdējis šīs skaņas jau agrāk.
- Tas pats troksnis, ko mēs dzirdējām gravā, viņš nočukstēja.
Tad savādajām skaņām pievienojās vēl kaut kas, un Izlūkotāji tūdaļ modri saspringa. Pa ieleju šurp plūda smaka, ko visi tūlīt pazina. Izlūkotāji sāka atkāpties kuplajā zālē.
- Gulieties zemē! pavēlēja Dadzis.
Brieži pieplaka pie zemes un pavisam drīz ieraudzīja viņus. Troksnis ar katru bridi pieņēmās spēkā, un pēkšņi viņi iznira no meža malas un soļoja pa plato ceļu šurp. Daļa nāca kājām, sarindojušies kolonnās, citi jāja zirgos.
- Spīdošās nūjas! Villova izdvesa. Tieši tādas, kā mēs ar Rannohu redzējām toreiz ieplakā!
Lielākajai daļai pie sāniem karājās zobeni, bet citi nesa garus koka mietus ar galā piesietām neparastas krāsas lapām, kas šalkoja un plīvoja vējā. Brieži satraukti saskatījās. Drīz troksnis pārņēma visu ieleju, jo viņu bija daudzi simti.
- Kurp viņi iet? čukstus jautāja Pepa.
- Es nezinu, bet tur notiek kaut kas īpašs, Villova drūmi atbildēja.
Cilvēkiem virzoties uz priekšu, brieži zālē tramīgi sakustējās. Tomēr viņiem nebija iemesla baiļoties, ka viņus varētu pamanīt, jo cilvēki atradās tālu lejā un to prātos un sirdīs valdīja domas par karu un ienaidnieku, kas gaida rietumu pusē, tāpēc medības nevienam šobrīd nelikās svarīgas. Cilvēki izsoļoja cauri ielejai, un brieži paslēpušies gaidīja, līdz no skatiena pazuda pēdējais vīrs un savādais troksnis izgaisa tālumā.
Izlūkotāji nepamanīja, ka tikmēr, kamēr viņi vēroja cilvēkus, viņus pašus no attālā kalna vēroja cits briežu pulks.
Viņi nokāpa ielejā, izgāja tai cauri un iegāja pretējās nogāzes mežā. Tad kapteinis Bankfuts kopā ar Brānu un dažiem citiem Izlūkotājiem devās pa priekšu, lai pirmie izpētītu apkārtni, un pārējie lēni soļoja cauri mežam. Kad jau biezēja vakara krēsla, Villova nejauši iebrida kuplā krūmā un satrūkās, jo viņai blakus kaut kas sakustējās. Piepeši vītušo lapu kaudzē pazibēja brūnganmelna galviņa, acis, Villovu ieraugot, iezibējās naidā, un radījums, nikni nospļāvies, metās projām. Taču skriedams tas pamanīja
priekšā piecus citus Izlūkotājus. Vēlreiz nospļaudamies, tas apsviedās apkārt.
Tagad dzīvnieciņa ceļu no abām pusēm aizsprostoja Herlas un bēglis šķita drudžainu šausmu pārņemts. Kad Izlūkotāji bija to pamanījuši, tas atkal nospļāvās, atieza zobus un nākamajā brīdī ar spēju lēcienu metās tuvākajā kokā. Atdūries pret stumbru, tas zibenīgi uzskrēja augšup un apmetās uz zemākā zara.
Teins un Dadzis tagad stāvēja tieši zem viņa un, izslējuši ragus, centās apskatīt mazo radījumu.
- Ei, paklau! Teins iesaucās. Nebaidies!
Dzīvnieciņš nikni pablenza uz Teinu un iešņācās.
- Nebaidies, es teicu! Mēs tev neko ļaunu nedarīsim.
Sīkais radījums vēlreiz nospļāvās, bet tad viņa skatiens
pievērsās briežu pierēm un niknais spīvums acīs itin kā pierima.
-Jūs neesat apzīmogoti? dzīvnieciņš pēkšņi noprasīja.
- Kā tu teici? Teins pārsteigts jautāja.
- Nu, jūsu pieres! Tās nav apzīmogotas kā citiem sgorriešiem.
Teins neizpratnē samirkšķināja acis. Viņš domāja par Rannohu.
-Nē.
- Ko jūs gribat? dzīvnieciņš noprasīja.
- Neko, Teins atbildēja.
- Brieži vienmēr kaut ko grib, radījums teica ar rūgtumu balsī. Parasti viņi grib mocīt un nogalināt Leras.
- Mēs tev negribam darīt neko sliktu, Teins klusi atbildēja. Tie ir citi Herlas, par kuriem tu runā.
- Tātad jūs neesat ar viņu? dzīvnieciņš čukstus jautāja. Ar Sgorru?
- Nē, mēs neesam ar Sgorru.
Šķita, ka sīko radījumu tas ļoti nomierina. Tagad pie koka bija pienākušas Villova un Pepa, un runātājiem tuvāk
centās piekļūt ari citi Izlūkotāji tie, kuri bija ieradušies no Ezera ielejas: Teina spējas saprasties ar Leru tos neparasti valdzināja.
- Kas tu tāds esi? Teins jautāja.
- Mani sauc Seks. Es esmu priežu cauna, radījums atbildēja. Es skrēju šurp, lai paslēptos.
- No Sgorra? *
Seks skumji pamāja ar galvu.
- Bet kas tad jūs esat, ja neesat ar Sgorru? viņš pēkšņi jautāja. Un ko jūs te darāt?
- Mēs esam Izlūkotāji, Teins atbildēja. Mēs ejam meklēt Sgorru.
- Meklēt Sgorru? zvēriņš nočukstēja, skaļi ievilkdams elpu. Visi Leras bēg no Sgorra. Kāpēc jūs ejat viņu meklēt?
- Lai nogalinātu viņu, Teins vienkārši atbildēja.
Zvēriņš piešķieba galvu, un tā mazās actiņas satraukti
iezibējās.
- Lai nogalinātu viņu? Tātad tas, par ko Leras sačukstas, ir patiesība?
- Kas ir patiesība?
- Pravietojums.
Teins pārsteigts paskatījās uz Villovu.
- Stāsta, ka Viņš nākot šurp. Lai atriebtu mūs visus. Jau daudzas saules Zemajās Zemēs runā tikai par to. Viņš ir Leru vienīgā cerība.
Teins atkal paskatījās uz Villovu, un abi juta, ka sirds krūtīs sāk dauzīties straujāk.
- Vai tu zini, kur ir Sgorrs? Teins jautāja.
- Zinu. Viņš ir pavisam tuvu. Ja jūs…