Kamēr priežu cauna klāstīja, ko zināja, Izlūkotāji no Ezera ielejas mīņājās satrauktās gaidās. Viņi nesaprata, ko dzīvnieciņš stāsta, bet no izteiksmes Teina sejā juta, ka pārrunāts tiek kaut kas ļoti svarīgs.
- Ko tu uzzināji, kapteini Tein? viens no Izlūkotājiem satraukts noprasīja, kad cauna beidza stāstu.
Teins nopietni pašūpoja galvu, un Izlūkotāji sanāca ap viņu ciešāk, lai neko nepalaistu garām.
- Par Sgorru. Viņš ir tikai divu sauļu gājiena attālumā uz dienvidiem, kopā ar Lielo Baru. Viņi ir apmetušies pie kāda maza ezeriņa. Viņu esot vairāk nekā trīs tūkstoši. Spriežot pēc trokšņiem, Sgorrs nemitīgi apmāca savus sgorriešus. Katru dienu sūta tos vingrināties ļaunos darbos…
Teina balss bija pārtapusi gandrīz čukstā. Viņš skumji palūkojās uz draugiem.
- Viņi vingrinās ar Lerām. Tā, kā mēs redzējām tur, klajumā. Dzīvnieki visapkārt ir pārbiedēti līdz neprātam. Daži domā, ka Sgorrs vēlas viņus iznīcināt pavisam.
Izlūkotāji nodrebinājās.
- Tātad mums trieciens jādod pēc iespējas drīzāk, Dadzis apņēmīgi teica, mūsu visu labā.
- Tas būs grūti, sacīja Teins. Sākumā jātiek cauri sgorriešu ķēdei. Šķiet, ka tie viņu apsargā dienu un nakti.
- Bet mēs viņus pārsteigsim negaidot, Dadzis teica. Sgorrs neko tādu negaida, un pēkšņu uzbrukumu pašam spēku centram nepavisam ne. Ja mēs kaut kā varētu ielavīties barā…
- Nē, Teins tūlīt atbildēja, tas nav iespējams. Visi sgorrieši ir apzīmogoti. Viņi mūs pazīs.
Dadzis rādīja ļoti nopietnu vaigu.
- Nu, bet mums jāmēģina. Izmantosim tumsas aizsegu! Virzīsimies uz priekšu ļoti uzmanīgi. Liksim lietā Izlūkotāju spējas un atradīsim kādu ceļu!
Pārējie piekrītoši pamāja, bet nākamajā brīdī visi izdzirda troksni. Cauri biezoknim kaut kas strauji tuvojās. Izlūkotāji modri saspringa, taču Dadzis vēl nepaguva dot pavēles, kad no koku aizsega brīkšķinādams izskrēja Brāns. Aiz viņa nāca trīs Izlūkotāji, kuri kopā ar viņu un Bankfutu bija pirmie devušies izpētīt apkārtni.
- Bankfuts! Brāns iesaucās, līdzko ieraudzīja Dadzi. Viņi sagūstīja Bankfutu!
- Kas? Kas sagūstīja? Dadzis noprasīja.
- Sgorrieši! Brāns elsodams atbildēja. Viņi mūs pārsteidza negaidot! Mēs bijām uzkāpuši nelielā paugurā, un Bankfuts teica, lai mēs pagaidot, kamēr viņš noskriešot lejā izlūkot apkārtni, bet, līdzko viņš nonāca pakājē, no meža izskrēja sgorrieši. Vismaz kādi divdesmit. Mēs neko nevarējām palīdzēt.
- Tad mums viņš jāglābj, Teins teica.
- Viņi skrien ātri, Brāns bažījās. Droši vien nokļūs pie Sgorra drīzāk, nekā mēs viņus panāksim.
- Bet mums jāmēģina!
- Vai viņi jūs redzēja, Brān? Dadzis pēkšņi jautāja.
- Nē, Brāns atbildēja, mēs stāvējām koku puduri.
- Tātad viņi vēl nezina, ka mēs esam šeit, Dadzis nopietni teica.
- Nu, tad drīz uzzinās! Teins iesaucās, tūlīt gatavs mesties skriešus.
- Pagaidi, Tein, Dadzis teica, nevajag trakot! Mūsu galvenā cerība šobrīd ir negaidīts pārsteigums, un viņi vēl nezina, ka mēs esam šeit. Bet, ja mēs taisnā ceļā iejoņosim viņu apmetnē, lai glābtu Bankfutu, tas var visu sabojāt. Padomā, Tein! Tu teici, ka visi sgorrieši esot apzīmogoti.
Teins mēģināja savaldīties.
- Bet mums kaut kas jādara! Es ielavīšos tur tumsā!
- Jā, tas ir iespējams, Dadzis piekrita, bet mums jābūt uzmanīgiem. Žēl, ka es agrāk nezināju par viņu apzīmogotajām pierēm, jo tagad skaidrs, ka neviens no mums nevar ielavīties Sgorra nometnē nepamanīts. Un, lai tiktu garām sgorriešiem…
- Var gan!
Dadzis apsviedās apkārt un ieraudzīja sev pretī Villovu. Viņai blakus stāvēja Pepa. Dadzis pārsteigts noskatījās apņēmīgajās dvīnēs.
- Nē, Villova, viņš tūlīt teica, par to es negribu pat dzirdēt!
- Kāpēc ne? Villova atmeta. Vai sgorrieši pievērsīs uzmanību divām telēm, kas pastaigājas starp trīstūkstoš briežiem? Mēs vismaz varētu uzzināt, kur viņi aizveduši Bankfutu, un labākajā gadījumā mēģināt viņu glābt. Turklāt kādam taču ir jāuzzina viss iespējamais par Sgorru!
Dadzis vēlreiz papurināja galvu.
- Nē, Villova, es neesmu ar mieru pakļaut jūs tādām briesmām.
- Kāpēc tad tu ļāvi mums nākt līdzi? Villova iesaucās. Lai apkoptu jūsu ievainojumus vai varbūt lai noskatītos, kā jūs mirstat? Nē, Dadzi, mēs nācām līdzi, lai palīdzētu jums cīnīties ar Sgorru, un, kaut arī mums nav ragu un mēs esam tikai teles, mūsu acis un ausis nav sliktākas par jūsējām un es nešaubos, ka arī drosmes mums ir tikpat daudz kā jums!
Dadzis ielūkojās Villovas skaistajā sejā un drosmīgajās acīs un neteica vairs ne vārda.
- Turklāt es gribu izdarīt vēl kaut ko, Villova teica. Ja man izdosies iekļūt viņu nometnē, es gribu atrast Fernu.
Gan Teins, gan Dadzis juta dziļi sevī savelkamies itin kā kamolu, jo viņi pat lāgā nebija uzdrīkstējušies domāt par savām mātēm.
- Bet, Villova… Dadzis iesāka.
- Viss ir skaidrs, Villova teica. Brān, vai tu vari mums parādīt, kur viņi sagūstīja Bankfutu? Mēs sameklēsim pēdas un iesim pa tām līdz pat nometnei.
Dadzis redzēja nelokāmo apņēmību Villovas sejā un saprata, ka ir veltīgi viņu atrunāt.
- Nu labi, Villova, viņš beidzot piekāpās, bet vispirms paklausies! Ja jums izdodas iekļūt nometnē, tad tev jādara viss tā, kā es teikšu. Izpētiet, kur viņi aizveduši Bankfutu, un izdibiniet visu iespējamo par Sgorru, bet pēc tam centieties pazust no turienes! Mums jāsarunā tikšanās vieta. Tein, pajautā Sekām, vai viņš pazīst šo apkaimi!
Teins pamāja ar galvu un pievērsās priežu caunai.
- Bet, Villova, Dadzis nerimās, apsoli man, ka nemēģināsi darīt nekādas pārgalvīgas muļķības!
Villova paskatījās uz Dadzi un pasmaidīja, tomēr pamāja ar galvu.
- Seks teica, ka zinot labu vietu, kur mēs varam nogaidīt, Teins teica. Apmēram ceturtdaļsaules gājienā no Sgorra esot neliela kalnu ieplaka. Tur esot daudz ūdens.
- Labi, Villova piekrita, tātad satiksimies pie tās! Seks mums pastāstīs, kā jūs atrast. Bet tagad jāpasteidzas. Brān, parādi, kurā vietā jūs pazaudējāt Bankfutu!
Kādu laiku Villova parunājās ar priežu caunu, tad, nopietni pamājusi ar galvu, atvadījās no Dadža un Teina. Abas ar Pepu pievienojās Brānam un aizrikšoja vakara krēslā.
Izlūkotāji vakara krēslā pavadīja viņas ar skatieniem, bijīgi noliekuši ragus. Sirds dziļumos visi lepojās ar ceļabiedrēm.
Sgorrs nolieca galvu un ar plānajām lūpām iestrēba prāvu ūdens malku, tad, aplaidis skatienu ezeram, gar kuru pulcējās neskaitāmu briežu pulks, cik tālu vien sniedzās skatiens, izdvesa drūma apmierinājuma nopūtu.
Rannohs tagad droši vien jau ir miris, viņš nodomāja, un Lielais Bars ir gatavs doties uz ziemeļiem. Sgorrieši ir lieliski apmācīti, un Leru ciešanas ik dienas asina viņu izjūtas. Sgorrs bija atvedis viņus šurp no Lielās gravas, lai sagatavotu visus gājienam uz ziemeļu apgabaliem un "tīrišanai". Sgorrs pasmīnēja, atcerēdamies pavēles, ko devis, lai iznīcinātu Leras visās Zemajās Zemēs. Šīs domas aizveda viņu pagātnē, tai senajā dienā pirms daudziem gadiem, kad vilks bija laupījis viņam aci.
Viņi samaksās, Sgorrs nodomāja. Maksās visi. Visās Zemajās Zemēs un Augstajā Zemē!
Iedomājoties Augsto Zemi, Sgorrs atkal domās pievērsās Rannoham.
"Dziednieks! Vai tā viņi šo sauca?" Sgorrs nepatikā nosprauslojās. "Gribētos zināt vai mans audzēknis ir paveicis savu uzdevumu, vai Rannohs vēl slēpjas viršos?"