Sgorru piepeši pārņēma dīvains satraukums. Pēdējā laikā viņa domas bieži pievērsās Rannoham, un Rannohs viņam pat rādījās sapņos. Kaut gan Sgorrs visu laiku sev stāstīja, ka Pravietojumā nav nekā no patiesības, šīs domas viņu allaž daiīja nervozu. Kaut kur apziņas dziļumos gruzdēja šaubas, kāda slepena balss čukstēja viņam nākotnes pareģojumus. Sgorrs prasmīgi apslāpēja šīs balsis, taču šaubas neizgaisa.
Sgorrs pacēla galvu. Uz viņa pusi nāca Narls. Piegājis pie Sgorra miesassarga, Narls apstājās un pārmija ar to dažus vārdus, tad devās tieši pie sava kunga.
- Valdniek! viņš teica.
- Kādas ir ziņas?
- Vēl šis tas par cilvēkiem, Narls atbildēja. Tie klejo pa visām malām. Šķiet, ka viņi dodas uz rietumiem.
Sgorrs pamāja ar galvu.
- Kad es vēl biju jauns briedēns, Narl, viņš nomurmināja, man allaž teica: kad cilvēks sāk kustēties, Herlām ir jāpiesargas.
- Kā tu domā, ko viņi grib darīt?
- Kas to lai zina? Bet viņi nes līdzi spīdīgās nūjas, tātad būs asinsizliešana. To cilvēks pieprot vislabāk. Un tieši to es no cilvēka esmu iemācījies.
Narls spēji un vēlīgi paskatījās uz savu kungu. Šī bija pirmā reize, kad viņš dzirdēja Sgorru tā runājam par cilvēku.
- Tu, valdniek? viņš nočukstēja. Tu zini cilvēku gudrības?
Citkārt šāds pārdrošs jautājums būtu valdnieku ļoti saniknojis, taču pašlaik Sgorrs bija iecietīgs.
- Jā, Narl. Zinu daudz vairāk nekā tas muļķa jaunais briedis.
Narls nogaidīja, kamēr viņa kungs vēlreiz padzērās ezera ūdens malku.
- To es nezināju, Narls klusi teica, kad Sgorrs atkal pacēla galvu.
- Tev nekas nebija jāzina. Tādas lietas prātīgāk turēt slepenībā no Herlām.
Narls sakustējās. Viņš jutās ļoti pagodināts, apzinādamies, ka ir tik ļoti iemantojis sava kunga uzticību.
- Bet vai tu nebaidies no viņiem, valdniek? Tas ir, no cilvēkiem?
- Bailes ir vārguļu daļa, Narl. Vai tad to es tev neesmu vēl iemācījis? Nē, es nebaidos no cilvēka. Es viņu apbrīnoju. Jo cilvēks ir domātājs un viņam ir vara pār Lerām, un šo varu viņš iemantojis ar savu prātu un domātspēju. Turklāt cilvēks ir varmācības nesējs, un varmācība ved pie uzvaras, ja vien prot to pareizi izmantot.
Tagad Narls neveikli sagrozījās. Kaut gan varmācība Narlam nepavisam nebija sveša, šādi izteikumi par cilvēku viņam tomēr izklausījās gluži vai zaimojoši.
- Kā cilvēks var mums iemācīt varmācību, Sgorr, kā viņš mums var par to pastāstīt?
Sgorrs aizkaitināts ievēroja, ka Narls viņu uzrunājis vārdā, tomēr izlikās to nedzirdam.
- Cilvēks ar savu rīcību parāda, kā to apgūt un virzīt. Varmācība pastāv visur, Narl, bet lielākā daļa radību ir tās
vergi. Tāpat kā Hernes bars bija savas vājprātīgās ticības veigi. Bet cilvēks nav vergs nevienam un tāpēc var izmantot varmācību pēc paša gribas. Nē, Narl, es nepavisam nebaidos no cilvēka es drīzāk gribu, lai Herlas būtu tādi kā viņš.
Narls pārsteigts paskatījās uz savu kungu un pēkšņi juta, ka pār muguru pārskrien salti drebuļi.
- Tādi kā cilvēks? viņš izdvesa.
-Jā, un mēs jau esam ceļā uz to. Jo drīz mēs dosimies uz Augsto Zemi, un tad Lerām vajadzēs trūkties no tiesas tad tie redzēs, ko spēj Sgorrs!
Tajā brīdī atskanēja sāpju brēciens un abi brieži paskatījās uz ezera pusi. Tālumā viņi ieraudzīja ūdens malā sapulcējušos sgorlingu grupu. Divgadnieki klaigāja un cits pēc cita joņoja virsū kādam vientuļam briežu tēviņam.
- Speriet tam vecajam muļķim, duriet viņam! sauca viens no jaunajiem briežiem, un atkal viens sgorlings metās uz priekšu. Pieskrējis briedim klāt, tas apgriezās otrādi un spēra ar pakaļkājām. Briedis pagriezās un tēmēja uzbrucējam ar ragiem, taču netrāpīja un atkal iemaurojās neveiksmes rūgtumā un sāpēs.
- Re, ko sgorlingi dara ar nodevējiem! jaunais briedis ar ņirdzīgu pārākumu iesaucās.
- Speriet viņam vēl! iesaucās briedis, kura sauciens bija atskanējis pirmais. Speriet pamatīgi! Lai Kolkvaram sāp!
Trešais sgorlings metās uz priekšu, lai iespertu Kolkvaram, un Kolkvars atkal mēģināja vēzēt ragus un atkal netrāpīja. Viņš nelaimīgs pacēla galvu un sāpēs iemaurojās. Taču pret sgorlingiem viņš neko nevarēja iesākt. Kolkvars tos neredzēja viņš bija akls.
Diena bija neparasti silta, un tālāk plašajā līdzenumā ganījās vairāki simti briežu govju, ko rūpīgi apsargāja un pārvaldīja sgorrieši. Citos apstākļos tik daudz govju vienkopus būtu izraisījušas lielu troksni, sarunādamās par sava bara dzīvi, par patīkamākajiem briežu tēviņiem vai par gaidāmo ceļojumu, taču tagad ap viņām valdīja dīvains klusums it kā viņas baidītos runāt vai būtu zaudējušas jebkādu interesi par apkārtējo pasauli.
Tomēr dažas viņu vidū centās tvert mirkļus, kad sgorrieši neskatījās šurp, lai pieslīdētu cita citai tuvāk un, tramīgi paskatoties apkārt, pārmītu kādu aprautu, piesardzīgu vārdu. Arī pašlaik piecas briežu govis bija sagājušas kopā un, visu laiku izlikdamās skrubinām zāli, čukstus risināja sarunu. Divas bija no Mājvietas bara, bet trīs no Ezera ielejas bara.
- Kad mēs dosimies uz ziemeļiem? viena jautāja.
- Kas zina, atbildēja otra. Kad Sgorrs pavēlēs.
- Tie pretīgie sgorrieši reiz varētu izbeigt savu mūžīgo grozīšanos pa baru! teica trešā, kura bija no Ezera ielejas.
- Cst! čukstus iesaucās pirmā. Tu nesaproti, ko runā!
Govs paskatījās apkārt.
- Saprotu gan! viņa teica. Es ienīstu viņus un Sgorru!
Pārējās izbiedētas palūkojās uz viņu.
- Es nesaprotu, kāpēc jūs ar to samierināties! sacīja drosminiece.
- Bet ko mēs varam darīt? jautāja pirmā. Sgorrs taču visus tur savā varā!
- Barā ir ne mazums briežu, kas viņu ienīst, teica ceturtā govs. Es esmu dzirdējusi viņus runājam. Tad, kad viņi to uzdrošinās.
- Par to viņi reizēm maksā ar dzīvību. Pagājušajā nedēļā Sgorrs lika nogalināt desmit briežus. Iekšējie sgorrieši ne mirkli nemitējas meklēt nodevējus. Nē. Sgorra varai nekas vairs nevar mest izaicinājumu.
- Mana cerība ir Viņš, klusi sacīja piektā briežu govs. Ari viņa bija no Ezera ielejas bara.
-Kas?
- Tas, kurš mīt ziemeļos.
Pārējās govis apklusa.
- Viņš upurēs sevi, lai mūs visus atbrīvotu, govs nočukstēja. Tieši tāpēc Viņš ir dzimis.
- Tā nerunā! teica briežu govs no Mājvietas bara. Ja tevi izdzirdēs sgorrieši…
- Nē! otra viņu pārtrauca. Arī es esmu par Viņu dzirdējusi. Pirms pāris dienām par to runāja Tīla. Jūs pazīstat Tīļu iepriekšējā Anlahā viņa bija Raka draudzene kad viņš vēl nebija nogalināts. Stāsta, ka Viņš piepildīšot Pravietojumu un darīšot mūs visus brīvus, lai atjaunotu Hernes likumu. Viņš esot dzimis mūsu vidū un aizbēdzis pirms daudziem gadiem.
- Kas tad tas? atskanēja balss viņām aiz muguras. Govis satrūkās, bet pagriezdamās ieraudzīja, ka runātājs nav sgorrietis, bet cita briežu govs.
Viņas visas to pazina, jo šī briežumāte bija itin slavena, taču jutās pārsteigtas, ieraudzīdamas viņu pašlaik šeit. Sgorrs pastāvīgi turēja viņu sev līdzās, tomēr dažas pēdējās saules Sgorra domas tik ļoti bija pārņēmis gaidāmais gājiens uz ziemeļiem, ka Eloinai bija izdevies izdabūt no viņa atļauju katru sauli neilgi pastaigāties pa baru. Viņa nupat bija apciemojusi Širu un Kanispu un devusies atpakaļ, bet tad nejauši noklausījusies daļu no pirmītējās sarunas.