- Nekas, atbildēja govs, kas nupat bija runājusi, un vainīgi nolaida acis.
- Nebaidies, mīļā! Eloina teica. Es zinu, ka tu nupat teici kaut ko svarīgu.
Briežu govis pārmija nedrošus skatienus.
- Lūdzu, nesaki to Sgorram! pirmā govs lūdza. Ja tu pateiksi, tad mums…
- Neraizējies! Eloina draudzīgi atbildēja. Sgorram es neteikšu neko, pilnīgi neko. To es apsolu.
Ezera ielejas govs, kura pirmā bija ieminējusies par Pravietojumu, ieskatījās Eloinai sejā. Spalva ap viņas purnu bija nosirmojusi, un viņa izskatījās ļoti nogurusi.
- Viņš drīz nāks, govs sacīja, lai atbrīvotu mūs un piepildītu Pravietojumu. Herne drīz nāks!
- A, Eloina skumīgi nopūtās, tad es pareizi esmu sadzirdējusi, ko tu teici.
- Vai tu ari to esi dzirdējusi? govs taujāja. Vai tu zini par Pravietojumu?
- Jā, es to zinu, Eloina pasmaidīja.
- Kā tev šķiet, vai tas ir patiess?
- Turpini tam ticēt, mīļā, ja tas tev dod cerību, Eloina klusi atbildēja un pagriezusies lēni devās projām.
Iedama viņa domīgi šūpoja galvu. Nabadzītes, Eloina skumji nodomāja. Ja viņas zinātu, ka Rannohs ir miris… Taču viņām ir svarīgi kaut kam ticēt. Tas nevienam nevar kaitēt.
Iedomādamās Rannohu, Eloina sajuta sirdī sen pazīstamo smeldzi. Gadu gaitā zaudējuma sāpes un bēdas bija pieklusušas pavisam nedaudz. Viņa joprojām domās redzēja Rannohu gluži kā acu priekšā. Briedēna mazā sejiņa lūkojās viņā augšup no tumsas. Cik nežēlīgi… Viņas skaisto briedēnu saplēsuši gabalos suņi!
Brehina vairs nav. Rannoha vairs nav. Arī Blaindvīda nav. Vienīgā vārā saite ar pagātni vēl ir Šira un Kanispa. Eloina viņām abām bija izstāstījusi patiesību par Rannohu un par liktenīgā vakara notikumiem pie upes. Daudz reižu pagājušo sauļu laikā viņa bija lūgusi draudzenes vēl un vēlreiz stāstīt par kopīgo ceļojumu un ar mīlestību iztēlojusies, kā Rannohs aug lielāks. Taču stāsti vienmēr beidzās vienādi. Ar sāpīgu klusumu, līdzko Eloina pajautāja par liktenīgo dienu ieplakā.
Viņa pameta skatienu pāri ezeram un tālumā saskatīja Sgorru un Narlu. Krūtīs ar jaunu sparu uzbangoja ilgi glabātais naids. Tad Eloina ieraudzīja uz Sgorra pusi skrienam
desmit sgorriešus. Tie veda līdzi kādu briedi, ielenkuši to no visām pusēm.
- Valdniek Sgorr! iesaucās viens no sgorriešiem, paskrējies uz priekšu.
- Ko vajag? Sgorrs pikti atmeta, sadusmots par negaidīto traucējumu.
- Tur, ziemeļu pusē, briedis aizelsies teica, saules gājiena attālumā! Herlu tēviņi!
Narls paskatījās uz savu kungu.
- Stāsti tālāk! Sgorrs pavēlēja.
- Viņi ir nokāpuši no Lielā Kalna! briedis nervozi paziņoja. Tie ir Izlūkotāji!
- Izlūkotāji? Vai tu par to esi pārliecināts?
- Viņiem nevienam nav apzīmogotas pieres kā sgorriešiem.
- Nevienam? Vai tu pavisam droši vari to apgalvot? Sgorrs klusi noprasīja. Briedi pārsteidza negaidītā dedzība valdnieka balsī.
- Ja, valdniek.
- Vai starp viņiem nebija viens ar baltu zīmi pierē? Sgorrs jautāja. Ar tādu, kas līdzīga ozollapai?
- Nē. Par to esmu pārliecināts, sgorrietis atbildēja. Mēs viņus novērojām veselas saules ilgumā. Izmantojām par aizsegu cilvēkus, kas soļoja uz rietumiem.
Sgorrs pamāja ar galvu. Viņš jutās apmierināts.
- Cik viņu tur ir? Baru Valdnieks noprasīja.
- Astoņdesmit brieži un lidzi vēl divas briedenes. Viņi nāk šurp.
- Nav slikti, Sgorrs novilka. Astoņdesmit Izlūkotāji un pāris mātītes grasās stāties pretī tūkstoš briežiem! Drosmes viņiem netrūkst, vismaz tas nu man jāatzīst.
- Valdniek Sgorr, sgorrietis teica, atskatīdamies uz pārējiem biedriem, vienu no viņiem mēs notvērām.
- Ved viņu šurp! Narls tūlīt teica.
Sgorrietis uzsauca pārējiem, un tie pagrūda uz priekšu briedi, kuru bija veduši sev līdzi. Gūstekņa seja bija sasista, un pār sāniem stiepās brūces.
- Tu! iesaucās vadonis, ieraudzījis Bankfutu.
Bankfuts lūkojās Sgorrā ar naida pilnu skatienu, kamēr
tas novērtēja viņa ragus.
- Redzu, ka tu esi izaudzis.
Bankfuts neatbildēja.
- Nu tad stāsti, ko tu te dari! Un kāpēc ar tevi kopā ir Izlūkotāji?
Bankfuts joprojām klusēja.
- Runā! Skaidrs, ka tev ir kāda vajadzība. Vai tevi sūtīja Rannohs?
Bankfuta acis pazibēja pārsteigums, jo viņš nebija domājis, ka Sgorrs zina par Rannoha izglābšanos. Taču jau kopš brīža, kad sgorrieši viņu sagūstīja, Bankfuts bija nolēmis, ka vispareizākā taktika ir pilnīga klusēšana.
- Joprojām mēms! Sgorrs nosprauslojās. Nu, nav svarīgi! Tavs kungs tagad droši vien ir jau beigts, un drīz sgorrieši atraisīs tev mēli. Aizvediet viņu pie lielās kļavas un labi apsargājiet, līdz es atradīšu laiku aiziet turp!
Sgorrieši atkal ielenca Bankfutu.
- Un par bēgšanu nedomā! Sgorrs brīdināja. Vienreiz tev tas izdevās, bet nākamā reize var maksāt ļoti dārgi. Kā todien tām divām briedenēm.
Bankfuts izslēja galvu.
- Ko tu ar to gribi teikt? viņš nočukstēja.
- Viņas samaksāja ar dzīvību, Sgorrs teica. Narl, kā viņas abas sauca?
- Alita… Alita un Ferna.
- Ā, jā.
Tu viņas nogalināji? Bankfuts izdvesa, un kājas viņam sāka trīcēt.
- Nē, Sgorrs pasmīnēja. Viņas nogalinājāt jūs. Un, ja vēlreiz mēģināsi darīt muļķības, mums vēl ir divas citas. Šira un Kanispa.
Izdzirdēdams savas mātes vārdu, Bankfuts sarāvās, kā saņēmis fizisku triecienu.
- Vediet viņu prom! Sgorrs uzsauca.
- Un ko darisim ar pārējiem, valdniek, Sgorr? jautāja sgorriešu vadonis.
- Ko darīsim? Sgorrs atjautāja, izklausīdamies gluži vai pārsteigts par domu, ka viņam kaut kas vispār būtu jādara.
- Jā, valdniek.
- Ļaujiet man doties viņiem pretī! iesaucās Narls, pēkšņi izskriedams priekšā. Es paņemšu līdzi dažus sgorriešus. Ja šie nāk no ziemeļiem, tad viņiem noteikti vajadzēs šķērsot ielejas galu. Tur mēs viņus saņemsim ciet.
Sgorrs bridi domāja.
- Lai notiek, viņš beidzot teica. Ar astoņdesmit briežiem nebūs pārāk grūti tikt galā. Ņem līdzi simt piecdesmit sgorriešus un vēl kādu dambriežu baru. Ir laiks ari viņiem apslapināt ragus, un kādu daļu no viņiem mēs varam upurēt, lai Izlūkotāji kļūtu rāmāki, iekams jūs iesiet un pieliksiet visam punktu.
-Jūs dzirdējāt, ko sacīja valdnieks! Narls nevilcinādamies vērsās pie sgorriešiem. Esiet gatavi un izvēlieties dambriežu grupu! Ar piecdesmit vajadzētu pietikt.
Sgorrieši piekrītoši pamāja un devās projām, vezdami līdzi Bankfutu.
-Jā, Narl, Sgorrs mundri teica, kad sgorrieši bija attālinājušies, tas ir pārsteigums.
- Vai tu domā, ka šos sūtīja Viņš? Narls jautāja.
- Un pats palika slēpties ziemeļos? Sgorrs atmeta. Var jau gadīties, tomēr man labāk patīk domāt, ka mēs savu slepeno uzbrucēju neaudzinājām gluži veltīgi. Nu, gan jau uzzināsim kaut ko vairāk, kad man būs laiks nopratināt mūsu gūstekni. Bet, lai viņam nenāktu prātā nekādas muļķības, atved pie manis tās divas briedenes un norīko viņām un Eloinai divkāršu sardzi!