Narls nolieca ragus.
-Ja kāds mēģina viņām piekļūt, Narl, vai viņas atbrīvot, tad atceries manu pavēli. Nogalini viņas visas!
- Arī Eloinu? Narls jautāja.
- Visas.
Narls paklanījās vēlreiz.
- Kad Izlūkotāji būs nogalināti, Sgorrs turpināja, atsūti man ziņu, bet pats paliec, kur esi! Lielajam Baram pienācis laiks doties ceļā šeit visa zāle jau nograuzta. Satiksimies ielejas galā! Jā, Narl, kādus pāris no viņiem noteikti atstājiet dzīvus! Es gribēšu viņus nopratināt.
- Labi, valdniek Sgorr, Narls lepni atbildēja un pagriezies aizrikšoja, lai piebiedrotos sgorriešiem.
Sgorrs domīgi sagrozījās un pārlaida skatienu Lielajam Baram. Neskaitāmas žuburotu ragu rindas pletās tālumā kā ziemas mežs. Sgorra sirdī uzbangoja jauns gandarījums.
- Herne, viņš nočukstēja, ja tu nebūtu tikai blēņu pasaka, es sauktu tevi lejup no debesīm, lai tu palūkojies uz šo ainu! Tie stulbeņi Augstajā Zemē pielūdza tevi kā Varmācības valdnieku. Bet tu tas neesi, Herne, vai ne? Pat cilvēks nav Varmācības dievs. Varmācības dievs esmu es Sgorrs!
Sgorra skatiens vēlreiz pārslīdēja milzīgajam baram, un pēkšņi viņš sāka kratīties nevaldāmos smieklos.
- Astoņdesmit Izlūkotāju! Vai tas ir viss, ko tu vari likt man pretī, Rannoh?
Mitējies smieties, viņš ar baudu ievilka krūtīs silto gaisu. Šajā brīdī Sgorrs jutās neuzvarams.
22 Ielejas galā
Es zinu viltību, kas divu tādu vērta.
Viljams Šekspīrs. "Henrijs IV. Pirmā daļa"
Tagad Izlūkotāji strauji traucās uz priekšu, un Dadzis visu laiku vērīgi pētīja apkārtni, lūkodamies pēc vietas, kuru bija minējis Seks un kurā viņi bija norunājuši gaidīt Villovu un Pepu. Brieži skrēja lejup pa augsta kalna nogāzi, pēcpusdiena tuvojās vakaram, un laiks bija vēl siltāks nekā iepriekšējās saules laikā, tāpēc noskaņojums mazliet uzlabojās, domājot par garajām, siltajām vasarām Zemajās Zemēs.
Kāds neparasts karstums šajā gadalaikā! norūca Brāns.
Teins, rikšodams viņam blakus, pacēla skatienu pret sauli, bet tās spožums tūlīt lika atkal novērsties.
Herlas nespēja saprast, kas pašlaik notiek ar sauli. Teins domāja par Herni, taču viņa prāts nespēja sniegties līdz patiesībai. Jo saule, kas pašas Zemes pirmsākumos bija devusi dzīvību nedzīvībai, tagad simtiem tūkstošu jūdžu augstumā plīsdama burbuļoja un tās malās uzliesmoja uguns laukumi, mezdami liesmu šķēpus neskaitāmu jūdžu tālumā un dragādami ierasto gadalaiku ritmu. Kad brieži palūkojās augšup, viņiem šķita, ka visa pasaule grasās pārvērsties.
Taka, pa kuru brieži rikšoja lejup, bija stāva un meta likumus caur retām koku audzēm un atsevišķiem ķeburainu savvaļas koku puduriem, starp kuriem slējās neskaitāmi klintsragi un laukakmeņi. Vietvietām akmeņi veidoja pārkares un nelielus laukumiņus, no kuriem varēja pārlūkot zemāko apkaimi. Virzoties uz dienvidiem, brieži redzēja
plašu līdzenumu, kas pletās no kalna pakājes līdz viļņotajām grēdām tālu priekšā. Austrumos šalkoja mežs, un rietumu pusē augšup slējās vēl viens stāvs kalns, kura pakājē līkumoja neliela upīte.
Taka, pa kuru viņi rikšoja, spēji pagriezās lejup, un, nonākuši tuvāk kalna pakājei, brieži tur ieraudzīja nelielu ezeriņu, no kura iztecēja maza upīte, tiekdamās tālumā pretī lielākai upei. Ūdens bija tumsnējs un zilgani zaļš, un gar ezera krastu pletās akmeņi un oļi, ko laikazobs nodrupinājis no kalnu sienām un izbārstījis tiem pie kājām. Ezers bija atradis vietu dabas veidotā ieplakā, un melnās kalnu sienas ap to stāvi slējās augšup. Kalnu malas abās pusēs stiepās tālāk aiz ezera, pāris koku attālumā veidodamas tādu kā pāreju, aiz kuras pletās nākamais līdzenums.
- Ielejas gals, Dadzis nočukstēja.
Tuvojoties ezeram, briežu nagi arvien biežāk slīdēja uz akmeņainajām nokalnēm, izkustinot oļus un drumslas, līdz ielejas gala klusumu arvien spēcīgāk tricināja drūpošie trokšņi un atbalsis. Teins un Brāns pirmie piesteidzās pie nelielā ezera padzerties, un ūdens bija garšīgs un spirdzinošs. Drīz piesteidzās ari pārējie un ezera virsmu sakustināja daudzu izslāpušu lūpu pieskārieni.
Tomēr Dadzis, galvu purinādams, visu laiku meta vērīgus skatienus augšup, un viņa acis satraukti slīdēja pār apkārtni.
- Vai kaut kas nav labi? apvaicājās Teins.
- Mani māc nelāgas nojautas, kapteini, Dadzis drūmi atbildēja. Šeit var labi paslēpties, un ūdens ir gards, bet, ja mūs šeit notvertu, tad uz glābiņu vairs nebūtu ne mazāko izredžu.
Teins vērīgi paskatījās uz Dadzi.
- Varbūt mums vajadzētu atgriezties atpakaļ kalnā. Augstums ir priekšrocība, un tas ļautu labāk pamanīt briesmas. Ar Hernes palīdzību.
- Nē, Dadzis atbildēja. Šī ir vieta, kurā mēs norunājām tikties ar Villovu un pārējām, un šai vietā mums viņas jāsagaida. Kaut tikai tas notiktu drīzāk!
Kamēr Dadzis sarunājās ar Teinu, Villova un Pepa ar šausmām lūkojās lejup uz Lielo Baru. Viņas bija gājušas pa sgorriešu pēdām līdz pat bara apmetnes robežai un tagad, apstājušās pie liela akmens, prātoja, ko darīt tālāk. Tuvojās Larna stunda, un Villova nosprieda, ka visprātīgāk būtu nogaidīt līdz tumsai un tad mēģināt slepus ielavīties briežu barā. Tāpēc dvīnes atlaidās zālē un sāka nesteidzīgi gremot, palaikam pārlaizdamas satrauktus skatienus bezgalīgajām briežu rindām, kas lejā grauza zāli.
Tikai krietni pēc Larna stundas viņas sāka kāpt pa nogāzi lejup. Ieslīdot briežu barā, abas juta krūtīs briestam smacējošu baiļu kamolu, taču pagaidām brieži šķita pārlieku nodarbināti ar domām par Lielo Pārgājienu un pustumsā pat nepamanīja dvīnes.
- Mums jātiek līdz briežumātēm, Villova iedama nočukstēja. -Jācenšas uzzināt pēc iespējas vairāk par Sgorru un noskaidrot, vai kāda zina, kur tiek turēts Bankfuts.
Pepa piekrītoši pamāja ar galvu.
Iedamas tālāk starp staltbriežu, dambriežu un stirnu rindām, māsas ievēroja, cik nedabisks klusums valda visapkārt. Tuvu garām pagāja sgorriešu grupa, bet dvīnes nolieca galvas lejup, izlikdamās ēdam, un, tā kā viņas tobrīd bija pievirzījušās tuvu vairākām briežu govīm un viegli bija noturamas par vienu grupu, sgorrieši aizsoļoja tālāk.
Tad viņas atkal devās uz priekšu, līdz, piesardzīgi iedamas, sasniedza pašu Lielā Bara vidieni, un visapkārt viņām ganījās briežu govis. Dvīnes atkal izlikās ēdam zāli un skrubinādamas neuzkrītoši pievirzījās tuvāk kādam nelielam pulciņam, kas šķita risinām satrauktas sarunas.
- Sauc to par Pravietojumu vai nesauc, viena no govīm nopietni čukstēja, es to esmu dzirdējusi un tam ticu.
Villova sāka virzīties tuvāk.
- Bet viņš bija no mūsu bara, teica cita govs, un viņam uz pieres bija ozollapas zīme.
-Jā, pirmā apstiprināja. Bet viņš ir gājis bojā. Pirms daudziem gadiem. Stāsta, ka vilki viņu saplēsuši gabalos.
Villova saslēja ausis un paskatījās uz Pepu.
- Nu, tad vairs nav nekādu cerību, nopūtās cita govs.
- Cerība ir vienmēr. Pat daži no briežiem… Ei, jūs tur! Ko jūs te darāt?
Briežu govs, kura runāja visvairāk, bija pamanījusi dvīnes. Villova saprata, ka slēpties nav jēgas. Izslējusi galvu, viņa droši iesoļoja pulciņa vidū. Pepa tecēja māsai pa pēdām un centās izturēties, cik bezbailīgi vien spēja.
- Nu, ko jūs te darāt? govs noprasīja vēlreiz.