- Ei, tu tur! Briedene! sargs rupji uzsauca. Ko tu te meklē?
Pepa ari tagad neko neatbildēja un nogaidīja, līdz viņu atkal ietin plūstošais miglas mākonis. Līdzko migla bija Pepu paslēpusi, viņa ar strauju lēcienu pārvietojās pa labi, un, kad vēja pūsma atkal atsedza skatienam vietu, kur viņa nupat bija stāvējusi, šķita, ka negaidītā būtne ir pazudusi. Sargs samirkšķināja plakstus un papurināja galvu, jo jutās noguris un viņam sūrstēja acis. Taču pēc brīža jauna vēsma atklāja skatienam Pepu, kas joprojām stāvēja un raudzījās viņā, tikai šoreiz tālāk pa labi.
- Ei, tu! sargs iesaucās vēlreiz. Tu zini, ka šeit nav atļauts blandīties!
Pepa šķelmīgi piešķieba galvu un savādā balsī nočukstēja:
- Nebaidies! Es tev nedarīšu neko ļaunu!
Sargs jutās tik apstulbis, ka gandrīz nespēja atrast atbildi.
- Nedarīsi neko ļaunu? viņš beidzot jautāja. Briedene solās nedarīt ļaunu sgorriešu sargam?
- Es neesmu parasta briedene, Pepa teica, cik nopietni un svinīgi vien spēdama.
- Ko tas nozīmē? sargs prašņāja. Kas tu esi? Ko tu gribi?
- Mani sūtīja Herne! Pepa atbildēja, un nākamajā brīdī viņu atkal ietina biezs miglas aizkars. Šoreiz viņa metās pa kreisi un aptecēja nelielu loku apkārt sargam.
- Stāvi mierā! sargs uzsauca. Tu zini, ka Hernes vārdu pieminēt ir aizliegts!
- Aizliegts? Pepa čukstēja cauri miglai. Kurš to varēja aizliegt?
- Valdnieks Sgorrs, sargs atbildēja. Un, kad es…
- Mieru! sacīja Pepa. Herne sūta tev ziņu. Viņš grib, lai tu zini, ka…
- Klusu! sargs, vēl vairāk saniknots, uzbrēca. Kādas muļķības tu tur rīmā?
- Vai tu man tici? Pepa čukstus jautāja. Vai tici Hernem?
Migla atkal sakļāvās ap Pepu, un viņa apskrēja sargam apkārt. Šoreiz viņa negaidīja, līdz sargs sāks runāt pirmais, bet pati to uzrunāja.
- Es esmu šeit, Pepa nočukstēja, tev visapkārt!
- Es teicu, stāvi mierā! sargs nosprauslojās, apsviezdamies apkārt. Izbeidz šīs spēlītes!
Tagad Pepas seja atkal bija skaidri saskatāma un viņa vēsi un mierīgi raudzījās sargam acīs.
- Spēlītes? Šī nav nekāda spēle. Sgorriešu cietsirdība nav spēle. Kāpēc tu mani moki?
Sgorrietis dzīrās lēkt uz viņas pusi, bet Pepa veikli atkāpās miglā.
- Ei, nāc atpakaļ! viņš uzsauca, bet nākamajā brīdī tieši viņam aiz muguras tumsā atskanēja vēl viena balss. Apsviedies apkārt, briedis ieraudzīja cauri miglai skatāmies pretī Pepas seju vai, pareizāk, to, ko noturēja par Pepas seju. Pilnīgi neiespējami likās, ka tele tik zibenīgi būtu varējusi apskriet viņam apkārt.
- Es esmu tepat! Villova teica, cik vien iespējams, atdarinādama Pepas balsi.
- Bet… kā… kāpēc? sargs stostījās, kamēr Villova atkāpās un pazuda miglas mākonī.
- Tāpēc, ka Herne ir tev visapkārt! iesaucās Pepa viņam aizmugurē. Miglā, kokos, tavos sapņos un ļaunākajos murgos!
Sargs vēlreiz apsviedās apkārt un atkal ieraudzīja teli turpat, kur tā bija stāvējusi un runājusi bridi iepriekš. Sgorrietis nespēja ticēt savām acīm. Viņš piecirta kāju un sapurināja galvu. Briedim šķita, ka viņš sapņo. Migla atkal ietina
Pepu noslēpuma plīvurā, un cauri tumsai atskanēja tikai viņas čuksts:
- Bīsties mani…
- .. .jo es nākšu tad, kad tu vismazāk gaidīsi, turpināja Villova, parādīdamās sargam kreisajā pusē. Tagad sgorrietis jutās pavisam satricināts un samulsis un svaidījās te uz vienu, te otru pusi, pūlēdamies izsekot dvīņu balsu spēlei.
- Man vajadzētu pagulēt, sargs nomurmināja pie sevis, un Villova un Pepa apklusa.
- Hei, Prāl, kas tur notiek? pēkšņi no tumsas atskanēja cita brieža sauciens. Man likās, ka es dzirdu balsis!
Tas bija sargu komandieris, kas nesen pie lielās kļavas skrubināja zāli, bet tagad kopā ar citu sgorrieti bija atnācis pārbaudīt sarga modrību.
- Nekas, priekšniek, Prāls atbildēja, joprojām dvīņu viltības apmulsināts.
- Kā tā nekas? Tu taču ar kādu sarunājies?
Sargs sāka stomīties.
- Tur uzradās kaut kāda briedene… nē, laikam tur… bet…
- Kas tev uznācis, Prāl? komandieris nikni noprasīja.
- Runā tā, lai var saprast!
- Viņa teica, ka esot Herne, sargs nočukstēja, un viņa balss sāka drebēt, un viņa teica, ka esot visur!
Komandieris ielūkojās miglā, taču neko neredzēja. Tomēr tumsa un spokainā migla atstāja iespaidu arī uz viņu, jo gaidāmais ceļojums visus bija darījis tramīgus un nakts sardze pie Bankfuta tikai vairoja tumsu viņu sirdīs.
- Blēņas! viņš nodārdināja. Tur neviena nav!
- Viņa nāca no tās puses, sargs teica, bet tad pēkšņi uzradās man aiz muguras!
- Vai tu esi nojūdzies, Prāl? komandieris nikni uzsauca.
- No rīta tev par to vajadzēs samaksāt!
- Tu nedriksti sodīt viņu par to, ka viņš saka patiesību! no miglas atskanēja klusa, rāma balss. Komandieris paskatījās turp, un tagad arī viņš ieraudzīja Pepu.
- Kas tu esi? viņš iesaucās, kamēr Pepa atkāpās un pazuda miglā.
- Herne! labajā pusē iesaucās Villova, īsu mirkli iznirdama no tumsas.
Komandieris pārsteigts paskatījās uz Prālu.
- Grāb viņu ciet! viņš iesaucās.
- Bet kur? Prāls nesaprata.
- Šeit! iesaucās Pepa.
- Nē, šeit! iesaucās Villova.
Brieži brīdi vilcinājās, raudzīdamies te pa labi, te pa kreisi, tad metās uz priekšu turp, no kurienes nupat bija atskanējusi Villovas balss. Ienirdami miglā, viņi pamanīja meža virzienā skrienošas briežu govs siluetu.
Villova dieba, cik kājas nesa, un, mežā ieskrējusi, paslēpās krūmos, kur abas dvines iepriekš bija kalušas plānus. Tur viņa sastinga uz vietas, vienīgi elpai virmojot naksnīgajā gaisā. Piepešā parādība bija pārlieku satraukusi sargus, lai tie spētu skaidri domāt, un abi brieži, akli joņodami, tumsā aizskrēja Villovai garām. Villova brīdi nogaidīja un tad piesardzīgi devās uz lielās kļavas pusi.
- Pepa, vai tā esi tu? viņa čukstus vaicāja, cauri miglai ieraudzījusi kustīgu apveidu.
-Jā-
- Šķiet, ka uzķērās, Villova sacīja.
- Lai slavēts Herne!
Tagad migla palēnām gaisa un dvīnes saskatīja abus pie koka palikušos sgorriešus un Bankfutu, kas joprojām gulēja zemē aizmidzis. Abi sargi bija saklausījuši satraukto troksni un tramīgi lūkojās apkārt.
- Bet mums nav laika, Villova teica. Drīz sarosīsies pārējie.
- Nu tad jāpasteidzas! atsaucās Pepa un metās uz priekšu. Villova izbijusies strauji ierāva elpu, redzot, ka māsa metas tieši pie sarga labajā pusē. Briedis apsviedās apkārt, redzēdams viņu izjoņojam no miglas, un brīdinoši iebaurojās, taču Pepa zibens ātrumā pagriezās, neganti iespēra viņam un atkal pazuda miglā.
Sargs pārsteigts brīdi stāvēja uz vietas, tad paskatījās uz aizmigušo Bankfutu un pēc tam uz savu biedru.
- Uzmani viņu! sgorrietis uzsauca otram sargam un ar lēcienu pazuda miglā.
Pēdējais sargs, kas bija palicis pie Bankfuta, apjucis lūkojās apkārt un tad ieraudzīja Villovu iznirstam no miglas pavisam citā vietā, nevis tur, kur bija pazudusi Pepa.