- Kas tas ir? viņš apjucis izdvesa.
- Spoki! Villova iesaucās pietiekami skaļi, lai uzmodinātu Bankfutu no samocītā miega. Atvēris acis un ieraudzījis Villovu, Bankfuts jutās gandrīz tikpat pārsteigts kā sargs, tomēr attapās nezaudēt laiku.
- Stāvi! sargs uzkliedza Villovai un, redzēdams viņu tuvojamies, draudīgi nolieca ragus.
- Spokam tu neko nevari nodarīt! Villova iesaucās un droši devās uz priekšu.
- Un kā vēl nodarīšu! sargs draudēja.
Taču viņš neredzēja aiz muguras Bankfutu. To viņš sajuta vispirms labajā pakaļkājā. Brieža acs žuburs ieurbās viņa gurnā, un sargs sāpēs skaļi iemaurojās. Bet, iekāms viņš paguva apsviesties apkārt, Bankfuts deva nākamo triecienu. Šoreiz tas ķēra sgorrieša kājas, un sargs spēji zaudēja līdzsvaru. Kad viņš krita, Villova pagriezās un sparīgi trieca ar pakaļkājām. Spēriens trāpīja sargam sejā, un viņš sāniski nokrita zemē.
- Nāc, Bankfut! viņa iesaucās.
Villova jau skrēja projām, un Bankfuts nemēģināja iebilst. Lai cik noguris un savainots būdams, viņš metās miglā Villovai pakaļ. Zemē pakritušais sargs bija pārāk apdullis un apjucis, lai saprastu, kas ap viņu notiek.
Viņi nemitēdamies skrēja un skrēja, un migla un tumsa nāca viņiem talkā, jo neviens cits no bara viņus neredzēja. Pēc kāda laika ceļš pavērsās augšup kalnā un Villova ieraudzīja klintsakmeni, pie kura viņas ar Pepu bija norunājušas tikties, ja gadītos vienai otru pazaudēt.
- Pagaidīsim šeit, Bankfut! Villova apstādamās izdvesa.
- Hernes vārdā es ceru, ka viņai izdevās tikt projām!
Ilgi viņiem nebija jāgaida. Drīz viņi tumsā izdzirdēja tuvojamies ašus brieža soļus. Tā bija Pepa, un viņa bija viena.
- Lai slavēts Herne! Villova sajūsmināta iesaucās.
-Traki grūti bija tikt projām no tā nejēgas! Pepa atbildēja, priecīgi uzsmaidīdama Bankfutam.
Māsas bridi lūkojās viena otrā, un tad abas spēji sāka smieties.
-Ja tas ir tik viegli, Pepa starodama teica, tad varbūt mums tomēr ir kāda cerība!
- Tagad domāsim saprātīgi, sacīja Villova, kad visi bija mazliet nomierinājušies. Mums vajadzētu tikt atpakaļ pie Dadža un citiem. Viņi mūs gaida, un šeit mēs esam uzzinājušas pietiekami daudz. Esam pat sagādājušas viņiem pārsteigumu, viņa piebilda, uzsmaidīdama Bankfutam.
- Tikai gribētos, kaut mēs kaut ko būtu noskaidrojušas par Fernu.
Tajā pašā brīdī Pepa ievēroja Bankfuta sejā savādu izteiksmi.
- Kas ir, Bankfut? viņa jautāja. Kas noticis?
Bankfuts novērsa skatienu.
- Bankfut, tu kaut ko zini, vai ne?
Bankfuts bezpalīdzīgi paskatījās uz abām dvīnēm.
- Man ļoti žēl, viņš nočukstēja, b-b-bet viņas ir mirušas. Ferna un Alita gāja bojā tai pašā d-d-dienā, kad mēs aizbēgām no viņiem.
Villova un Pepa, stāvēdama viena otrai blakus, nolieca galvas. Prieks un pacilātība par veiksmīgo Bankfuta izglābšanu pārtapa bēdās. Kad Villova atkal pacēla skatienu pret Bankfutu, viņas acīs liesmoja naids.
- Nu tad ejam! viņa teica. Jo drīzāk mēs nokļūsim pie pārējiem, jo drīzāka būs mūsu atriebība!
- Cik tālu viņi ir? Bankfuts klusi vaicāja.
- Pārāk tālu nav, Villova atbildēja. Viņi gaida mūs ielejas galā.
- Ielejas galā? Bankfuts satriekts iesaucās. Bet sgorrieši pašlaik dodas tieši uz turieni!
- Tātad viņi zina, ka ar tevi kopā bija vēl citi? Villova izdvesa.
-Jā, viņi kalna galā redzēja mūs visus. Jau pirms manas sagūstīšanas.
- Cik viņu ir?
- Vairāk par simt piecdesmit. Starp viņiem ir arī dambrieži.
- Tad mēs tomēr varam viņus tur pieveikt! Villova iesaucās. Tikai nedrīkstam zaudēt nevienu mirkli!
Pārlaizdams skatienu mazajam, saules apspīdētajam ezeram, Dadzis satraukti kārpīja zemi. Aiz muguras bija nemierīga nakts, un pagājusī diena šķita vēl nelādzīgāka, jo Dadzis, pārlūkodams apkārtni, juta arvien lielāku neapmierinātību ar izraudzīto tikšanās vietu. Turklāt viņš ļoti raizējās par Villovu un nemitīgi pārmeta sev, ka ļāvis dvīnēm doties projām.
Tad piepeši Dadzis satrūkās. Lejup pa nogāzi ripoja akmeņi un oļi. Palūkojoties augšup, ne Dadzis, ne pārējie neko nevarēja saskatīt. Tad piepeši atskanēja Teina sauciens. Pa kalnu pāreju viņu virzienā rikšoja briežu tēviņi.
- Ātrāk! Dadzis iesaucās, bet tajā pašā brīdī atskanēja Izlūkotāju māvieni. Viņš atkal palūkojās uz kalna nogāzi. No visām pusēm tuvojās neskaitāmi ragu žuburi. Simtiem, varbūt vēl vairāk nekā simtiem.
- Ātrāk! Dadzis iekliedzās, un viņa balss aizskanēja pāri visam ielejas galam. Stājieties rindās!
Atkārtot to nevajadzēja. Akmeņainajā iedobē ieplakas galā astoņdesmit brieži sastājās divās grupās viena pavērsās pret akmeņaino kalna sienu, bet otra, kuru vadīja Dadzis, pagriezās pret kalna pāreju.
- Ko darīsim tālāk? izmisis iesaucās Teins.
- Cīnīsimies! atkliedza Dadzis. Bet lai viņi vispirms pienāk mums tuvāk! Ja viņi uzbruks, tev kopā ar Brānu jāved Izlūkotāju korpuss uz priekšu un jāuzbrūk no kreisās puses! Dodiet triecienu no sāniem!
Brāns un Teins piekrītoši pamāja un pavērsa ragus pret pretimnākošajiem briežiem. Tagad viņi pirmoreiz pamanīja, ka visi piecdesmit uzbrucēji ir dambrieži, un apziņa, ka tie augumā ir krietni mazāki, mazliet vairoja cīņas sparu. Tomēr dambrieži nemetās uzbrukumā, bet pie paša ielejas gala apstājās. Izskatījās, ka tie kaut ko gaida.
- Izlūkotāji! iesaucās kāds sgorrietis, salti lūkodamies lejup. Jūs esat ielenkti! Bēgt nav nekādu iespēju.
- Ko jūs no mums gribat? Dadzis dusmīgi noprasīja.
- Vienīgi jūsu pakļaušanos, briedis atsaucās, vai arī jūsu dzīvību! Taču vispirms es gribu zināt, vai jūsu vidū ir Viņš! Tas, kuram pierē ir zīme!
- Rannohs, Teins nočukstēja.
- Kas uzdrīkstas to jautāt? Dadzis iesaucās, kārpīdams zemi un mētādams galvu.
- Mani sauc Narls. Taču es jautāju valdnieka Sgorra vārdā!
- Nu, tad pasaki savam kungam, Dadzis nicinoši teica, ka Viņa nav mūsu vidū, tomēr Izlūkotāji ir atgriezušies Zemajās Zemēs, lai atbrīvotu Herlas no Sgorra varmācības. Lai atjaunotu Hernes likumu!
- Hernes likumu! Narls nosprauslojās. Tāda Hernes nemaz nav! Ir vienīgi Sgorrs!
Bet tad Narls piepeši apklusa. Nogāzē zem sevis viņš bija ieraudzījis kaut ko negaidītu.
- Ahā! viņš iekliedzās, raudzīdamies lejup. Tātad arī tu esi te, Brān? Kopā ar citiem nodevējiem! Vai neesi mazliet par vecu tādām nejēdzībām?
Brāns iesprauslojās un piecirta kāju.
- Nāc lejā, Narl! viņš nikni uzkliedza. Es tev parādīšu, kā protu cīnīties!
Narls pasmīnēja. Nekas tamlīdzīgs viņam nenāca ne prātā.
- Brān, viņš atbildēja, cienījama vecuma un varas priekšrocība ir tā, ka citi var cīnīties tavā vietā, ja vien proti valdīt. Tārns nekad to nesaprata. Ari Izlūkotāji to nespēja saprast. Kolkvaram bija šī iespēja, tomēr viņš ļāvās aklajiem Herlas instinktiem. Un tāpēc viņš dzīvo, Lielā Bara piesmiets un nievāts, un ir tikpat akls kā viņa ticība!
Brāns pārsteigts pacēla galvu, un viņa acis iegailējās dusmās.
- Dzīvo? viņš izdvesa.
- Nu, bet gana pļāpāts, Narls teica. Laiks rīkoties!
Narls spēji iemaurojās un nolieca ragus, un pēc šīs zīmes