daļa sgorriešu no apkārtējām nogāzēm sāka virzīties lejup uz Izlūkotāju pusi. Vairāki Izlūkotāji metās viņiem pretī, bet nākamajā brīdī atskanēja rēcieni no kalnu pārejas. No turienes uzbrukumā skrēja dambriežu pulks.
- Uz priekšu! tos ieraudzījis, Dadzis iesaucās.
Dadzis, Teins, Brāns un vēl apmēram divdesmit Izlūkotāju metās pretī uzbrucējiem. Brāns un Teins skriedami nošķīrās viens pa labi, otrs pa kreisi, un nākamajā brīdī ielejas galu piepildīja ragu klaudzoņa un dzīvnieku rēcieni. Tomēr cīņa norima tikpat strauji, kā sākusies. Teins nupat bija meties pašā cīņas karstumā un iedūris kādam briedim ar ledus žuburu, kad piepeši aptvēra, ka dambrieži bēg no viņiem atpakaļ uz kalnu pāreju.
- Dzenamies pakaļ! viņš sajūsmināts uzsauca citiem un jau gribēja mesties auļos, bet tad viņu apturēja Dadzis.
- Tein, kapteini Tein, atpakaļ! viņš pavēlēja. Tieši to viņi grib, lai mēs darām!
Teins atkāpās, un Dadzis aizveda pārējos pie ezera, kur Izlūkotāji gatavībā gaidīja. Brieži jutās pārsteigti, redzēdami, cik nedaudzi sgorrieši uzdrīkstējušies nokāpt no kalna. Tomēr drīz iemesls kļuva skaidrs, jo uzbrukumā atkal metās dambrieži. Sgorrieši uz nogāzēm negrasījās īsti iesaistīties kaujā, tikai izdarīja spiedienu no visām pusēm, cenzdamies atvilkt no galvenā pulka pēc iespējas vairāk Izlūkotāju, kamēr kaujā devās dambrieži.
Taču dambrieži cīnījās tikai īsu bridi, tad pēc katra uzbrukuma pagriezās un metās uz kalnu pāreju. Teins un Brāns ik reizes veda Izlūkotājus tiem pretī, drīz briežu ragi kļuva sarkani no asinim un vairāki dambrieži takas malās gulēja beigti.
- Nekā briesmīga! Teins iesaucās, atgriezdamies no kārtējā uzbrukuma. Viņa kāju bija ķēris kāds manīga uzbrucēja rags, un tā asiņoja. Pārējie Izlūkotāji nebija nopietni ievainoti, un Teins priecājās, ka viņa pirmā īstenā Izlūkotāja pārbaude sokas tik veiksmīgi. Tomēr Dadzis paskatījās uz viņu ar drūmu nopietnību, jo dambrieži uzbruka jau piekto reizi un Dadzis bija aptvēris Narla nolūkus. Ienaidnieks lēni izsūca Izlūkotāju spēkus.
Dambrieži atkal nāca uzbrukumā. Šķita, ka tiem nemaz nerūp pašiem savs liktenis, jo arvien vairāk pretējās puses karotāju mirdami gulēja zālē. Brāns ievēroja, kādas šausmas atspoguļojas dziestošajās acīs. Taču Dadzis redzēja, ka Izlūkotāji sāk pagurt. Brānu un Teinu dedzīgie pūliņi šķita jau gluži nokausējuši. Turklāt ielejas galā sāka biezēt krēsla, ezers vakara gaismā kļuva bāls, un Izlūkotāji starp šķautņainajiem akmeņiem izskatījās pēc ēnām. Tomēr cīņa turpinājās ari tad, kad debesīs iedegās zvaigznes.
- Vai domā, ka mēs spēsim viņus atturēt? Brāns iesaucās, kad uz mirkli tikās pie ezera ar Dadzi.
Dadzis nemierīgi kārpīja zemi.
- Ar dambriežiem tikt galā nav grūti, viņš atbildēja, kaut arī tie mūs ir nogurdinājuši. Tieši to Narls vēlas! Kad viņš sūtīs mums pretī sgorriešus, grūti paredzēt, kas notiks. Vislabākā iespēja mums būtu izlauzties. Kalnā mums nebūtu nekādu izredžu, bet, ja izdotos tikt pārejas viņā pusē, atkal būtu cerība.
Bet tajā pašā brīdī no augšas atskanēja baurošana. Izlūkotāji paskatījās turp un saprata, ka sgorrieši dodas projām no nogāzēm.
Vēl bija pietiekami gaišs, lai pāreja būtu saskatāma, un Brāns nodrebēja, redzēdams, ka ari dambrieži atkāpjas no kaujas lauka. Un tad pārejas vidū starp paretinātajām dambriežu rindām parādījās sgorrieši, kas savā ceļā, grūstīdami un stumdīdami noasiņojošos dambriežus, devās uz priekšu. To bija apmēram simts. Tie tuvojās ciešās rindās, vēzēdami ragus. Uzbrucēji bija spēcīgi un cīņas spara pilni. Izlūkotāji satraukti saskatījās.
- Uz priekšu! kāds briedis pēkšņi iesaucās. Kurš Izlūkotājs dosies kaujā pirmais?
Saucējs bija Teins.
- Es eju kopā ar kapteini Teinu! iesaucās Brāns un pierikšoja Teinam blakus.
Nākamajā mirklī viņiem līdzās bija ari Dadzis.
- Mums jāmēģina izlauzties viņiem pa vidu! Dadzis izmisis iesaucās.
Dadzis redzēja, ka sgorrieši ir apstājušies un gaida, stāvēdami nevainojami taisnās rindās. Apmēram četrdesmit brieži bija iznākuši pārējiem priekšā un kārpīja zemi.
- Izskatās, ka viņi grib uzbrukt pa grupām tāpat kā dambrieži, Dadzis minēja. Vispirms mums jāpārbauda viņu spēks. Sadalīsimies divos pulkos! Brāns un es vadīsim vienu, un Teins otru. Nav svarīgi, kurš uzbrūk pirmais.
- Es eju! Teins nekavēdamies piedāvājās.
- Labi. Pārbaudiet viņus, tāpat kā dambrieži pārbaudīja mūs! Dadzis ieteica. Un ievēro, Tein: kad es saukšu, tūlīt skrieniet atpakaļ!
Teins nopietni pamāja ar galvu un devās uz priekšu, vezdams līdzi četrdesmit Izlūkotājus. Dadzis un Brāns raudzījās, kā draugs tuvojas pārejai. Kad pulks atradās apmēram viena koka attālumā, priekšējās rindas sgorrieši spēji metās viņiem virsū un Izlūkotāji sāka cīnīties. Ragi sastapās, un augumi triecās cits pret citu. Divi pulki pārtapa vienā.
Sirdij neganti dauzoties, Dadzis centās saskatīt Teinu, kas brīžiem parādījās skatienam, brīžiem atkal pazuda cīņas mutulī. Tomēr drīz kļuva skaidrs, ka sgorrieši nokausētajiem Izlūkotājiem ir pārāk stipri pretinieki.
- Nē! Dadzis iekliedzās, redzēdams kādu Izlūkotāju pakrītam. Drīz krita vēl viens un pēc tam nākamais.
- Sauc viņus atpakaļ! Brāns iekliedzās.
Dadzis metās uz priekšu. Viņš sāka neganti maurot, taču pat tad, ja Teins spētu viņu sadzirdēt, tas neko nelīdzētu, jo sgorriešu pārspēks bija nepārprotams.
- Mums jāiet viņiem palīgā! Brāns iesaucās.
- Ejam! Dadzis atkliedza.
Otrs Izlūkotāju pulks metās uz priekšu, un nākamajā brīdī karotāju barā atskanēja dobjš rēciens. Kāds briedis bija izslējies pakaļkājās.
- Atpakaļ! viņš mauroja.
Tas bija Teins.
Pārējie Izlūkotāji beidzot bija sadzirdējuši pavēli un metās prom no cīņas vietas, ar nikniem spērieniem cenzdamies izlauzt sev ceļu. Šķita, ka sgorrieši nedomā dzīties tiem pakaļ, un pēc brīža Teins auļoja uz ezera pusi kopā ar atlikušajiem Izlūkotājiem, kuru pēc pirmā trieciena bija vairs tikai divdesmit.
- Bezcerīgi! Teins iesaucās, pieskriedams tuvāk Dadzim. Viņa kakls bija notriepts asinīm. Viņi ir pārāk stipri!
Dadzis pamāja ar galvu.
- Un viņi ir uzasinājuši ragus! Teins elsoja. Es kaut ko tādu vēl nebiju redzējis! Vai ievēroji zīmes viņiem uz pierēm?
- Projām pa pāreju mēs netiksim, Brāns teica. Ko lai darām?
Dadzis papurināja galvu.
- Doties atpakaļ kalnā ari nevaram, tas ir skaidrs, viņš klusi sacīja.
- Tad mums ir beigas, Teins nočukstēja.
Brīdi viņi stāvēja ielejas galā un klusēja. Briežu cīņas spars bija tikpat izvārdzis kā pagurušie augumi.
- Neko darīt, Dadzis pēc brīža teica, jāmēģina vien tikt cauri pārejai. Ja no mums paliks dzīvs kaut viens, viņš var mēģināt piekļūt Sgorram.
Tad apkaimi satricināja baiss, rejošs troksnis. Viņiem tuvojās sgorrieši. Tagad tie nāca visi reizē, soļodami rindās. Izlūkotāji pagriezās tiem pretī, kājām šausmās un pārgurumā drebot.
Taču, kad uzbrucēji bija vēl lielā gabalā, Izlūkotāji pārsteigti ieraudzīja, ka sgorrieši pēkšņi apstājas.
- Kas tad tas? Brāns čukstus izdvesa.
- Klausieties! iesaucās Teins.
Augstu virs viņiem, ielejas gala piekalnēs, atskanēja saniknoti briežu rēcieni un ragu klaudzoņa. Izlūkotāji tumsā neredzēja, kas tur notiek, taču aptvēra, ka kaut kur augšā notiek cīņa.