Bandah, mēs dzirdējām, ka tu esot aizbēdzis! iesaucās viens no dreiliešiem, kamēr abi, ragus nolaiduši, lēni tuvojās. Un kurp tad tu tagad tā steidzies? Varbūt brīdināt Eloinu, ka Sgorrs grib dabūt rokā Brehina dēlu?
Bandahs mēģināja atkāpties, taču viņa pakaļkājas atdūrās pret koka stumbru. Atspēries pret zemi, viņš sagatavojās uzbrukumam. Pirmais briedis metās uz priekšu, un Bandahs stājās tam pretī. Abi triecienā sadūrās, un ragi ar skaļu krakstu sasitās kopā, nobrāzdami daļu samtainās kārtas no dreilieša ragiem. Dreilietim palīdzēja nogāzes slīpums, un Bandahs uz brīdi jutās apdullināts. Tomēr ari dreilietis bija palicis bez elpas. Atguvies viņš atkal metās virsū Bandaham, kas bija saslējies jaunam uzbrukumam.
Briežu galvām triecoties vienai pret otru, gaisu satricināja dimdošs troksnis. Bandahs turējās godam, taču nākamajā uzbrukumā iesaistījās otrs dreilietis, un, kad tā ragi bija saķērušies kopā ar Bandaha ragiem, pirmais uzbrucējs nolaida galvu un tēmēja acu žuburus tieši Bandaham kaklā. Par laimi, viņam uz velēnas paslīdēja kāja un rags ķēra tika Bandaha sānu, cauri spalvotajai ādai ieplēzdams dziļu brūci. Kamēr Bandahs pameta skatienu uz vaļējo ievainojumu, abi dreilieši atkal stingri nostājās uz kājām. Bandaha sāns spēcīgi asiņoja. Nogāzes slīpums bija devis dreiliešiem ievērojamas priekšrocības. Bandahs sagatavojās nākamajam triecienam.
Piepeši netālu atskanēja lūstošu zaru un bradātu lapu troksnis. No augšas viņiem strauji tuvojās cits briedis. Tas skrēja tik ātri, ka izvairīties nebija iespējams. Viņa ragu vidus žuburi ar pilnu sparu ieurbās sānā dreilietim, kurš bija ievainojis Bandahu. Izbiedētais dzīvnieks šausmās iebaurojās un mēģināja griezt ragus pa labi, taču spēcīgais trieciens nogāza viņu no kājām un atsvieda sāņus. Uzbrucējs uzkrita viņam virsū, zaudēja līdzsvaru, un abi kopā sāka kūleņot lejup pa nogāzi.
Bandahs nezaudēja ne mirkli. Gandrīz tajā pašā brīdī, kad nepazīstamais briedis sāka cīņu ar pirmo dreilieti, Bandahs nolieca galvu, pagrieza to mazliet pa labi un klupa uz priekšu. Smailais, slīpais acs žuburs vērsās tieši pret otrā dreilieša krūtīm, pret vārīgo vietu, kur sastopas abu kāju augšdaļu varenie muskuļi, un Bandaha trāpījums bija nekļūdīgs. Tas, ka viņš atradās zemāk nekā uzbrucējs, šoreiz bija Bandaha priekšrocība, jo raga smaile ieurbās pretiniekā no lejas augšup. Briedis sacēlās pakaļkājās, pagriezās un, pamatīgi asiņodams, metās bēgt. Bandahs nopurinājās un paskatījās apkārt.
Viņš redzēja, ka dreilietis zemāk piekalnē ir uzslējies kājās un ari metas projām. Netālu svešais briedis centās piecelties. Viņa labais rags bija pāršķelts uz pusēm, un daļa karājās nost no pamatzara, nobrāztā samtainā kārta mirka asinīs. Tad Bandahs satrūkās, pazinis negaidīto palīgu. Tas bija briedis, kura draudzene Brakena bija laidusi pasaulē nedzīvu briedēnu. Vecais briedis lēni kāpa augšup pa piekalni viņam pretī. Taču piepeši viņa priekškājas saguma un viņš paklupa. Tikai tad Bandahs pamanīja dziļu brūci uz brieža sāna.
- Salen, Salen! Tu esi ievainots! Bandahs iesaucās, steigdamies viņam klāt.
- Jā! Salens izmisis atsaucās. Viņi mums uzbruka negaidot. Pirmajā brīdī mēs nodomājām, ka tie ir Izlūkotāji, un, kad es beidzot aptvēru, kas notiek, bija jau par vēlu. Tie gļēvuļi uzbruka mums vairākās grupās. Viņu bija pārāk daudz, Bandah, pārāk daudz!
- Klusē, Salen, Bandahs teica, labāk nerunā!
- Es ieraudzīju tevi no augšējās takas, Salens turpināja, cīnīdamies pēc elpas. Es tur atpūtos paparžu biezoknī. Kad redzēju, ka esi piespiests pie tā koka, sapratu, ka tev nav nekādu izredžu. Zināju, ka ar šo ievainojumu līdzenā vietā es tev neko daudz nespētu palīdzēt, bet nogāze daudzko atviegloja.
- Tu izglābi man dzīvību, Salen.
- Nu, tad es vismaz esmu izdarījis kaut ko labu, Salens pamāja ar galvu. Viņa elpa kļuva arvien seklāka un acīm pārvilkās stiklains plīvurs. Tie nolādētie dreilieši! Viņi nogalēja Ternu, Stralohu un Krinanu! Es pagāju garām viņu līķiem pie vecā akmeņu krāvuma. Un redzēju, kā tie nelieši austrumu piekalnē panāca Spēju. Mēs visi esam pagalam, Bandah, visi. Izlūkotāji ir iznīcināti!
- Ciet klusu, Salen! Centies nekustēties!
Salena galva tagad šūpojās uz priekšu un atpakaļ. Taču piepeši viņa aizplīvurotajās acīs iezibējās apskaidrots skatiens.
- Bandah, saki! Kas ir ar kapteini Brehinu?
Bandahs bridi vilcinājās. Salen, tu maldies! viņš pēkšņi teica. Tu neesi pēdējais dzīvais Izlūkotājs. Es redzēju, kā kapteinis Brehins aizbēga pāri rietumu kalniem.
- Es zināju! Salens nopūtās. Ar Brehinu viņi nekad nebūtu tikuši galā. Tas nozīmē, ka vēl paliek kāda cerība.
Salena augums sāka drudžaini raustīties. Kājas nodrebēja, un ar smagu nopūtu viņš atlaida galvu uz meža grīdas. Ielejas galā dreilieši beidzot bija tikuši galā ar govīm, un satrauktās mātes atkal pamazām sāka plūkt zāli. Bet tad piepeši govis un telēni visi kā viens saspringa un ieklausīdamies saslēja ausis. No kalna nogāzes atskanēja vēl viens sāpju kliedziens pēdējais šajā briesmīgajā dienā. Tas bija Bandahs, kas izkliedza izmisumu par zaudēto draugu Salenu.
- Liecies nu mierā ar saviem blēņu stāstiem, Blaindvīd! nošņācās Brēka, stāvēdama pie pīlādžkoka. Vai tu neredzi, ka biedē Eloinu?
Eloinas mazais briedēns atkal bija sācis zīst.
- Tie nebūt nav tikai blēņu stāsti, Blaindvīds atrūca.
- Muļķības! Turklāt šobrīd mums jādomā par daudz svarīgākām lietām nekā zīme uz briedēna pieres.
Eloina, kas visu laiku bija iegrimusi dziļās domās, piepeši saslēja ausis.
- Ko tu ar to gribi sacīt, Brēka? viņa jautāja. Kas noticis?
Brēka klusēja. Viņa nervozi paskatījās uz Blaindvīdu.
- Kas noticis, Brēka? Eloina jautāja vēlreiz un mēģināja uzslieties kājās.
- Saproti, mīļā, Blaindvīds sacīja, barā notika cīniņi. Dreiliešiem ir kaut kas nelāgs aiz ādas.
- Un Brehins? Eloina iesaucās. Tagad viņa bija piecēlusies kājās un kārpīja zemi, kamēr Rannohs centās piekļūt viņai pie pavēderes.
- Es nezinu. Pēdējoreiz es viņu redzēju, kad viņš devās uz pulcēšanās vietu.
- Tātad tas nebija tikai mans sapnis? Tie kliedzieni no kalna nogāzēm?
- Nē, tas nebija sapnis, Blaindvīds atbildēja. Dreilieši uzbruka Izlūkotājiem.
Rannohs šķita sajūtam mātes izbailes, jo centās piespiesties viņai cieši klāt un satraukts lūkojās uz abiem vecajiem briežiem.
- Man jāatrod Brehins, Eloina teica, izmisusi lūkodamās apkārt. Netālu viņa redzēja Brakenu gurdi skrubinām zāli, un pie kājām tai nekustīgi gulēja jaundzimušais nedzīvais briedēns.
- Nē, mīļā, tu labāk paliec tepat pie sava mazuļa! sacīja Brēka. Blaindvīds stāsta, ka bars viscaur mudžot no dreiliešiem. Blaindvīd! Ko tu tagad tur dari, vecais nejēga?
Stāstnieks bija aizsoļojis līdz upītei un ar purnu badīja krastmalas zāli, itin kā cenzdamies saost kādu smaku.
- Tagad nav laika grauzt zāli, Blaindvīd! Brēka pikti uzsauca. Vai esi zaudējis saprašanu?
Blaindvīds pacēla galvu, un vecā brieža purns bija viscaur notriepts ar dubļainām krasta smiltīm. Viņš pagriezās un devās atpakaļ pie abām govīm.