- Kas tur ir? Dadzis iesaucās.
No visām pusēm pa ielejas gala nogāzēm lejā ripoja akmeņi un klintsgabali, kā ūdenskritums gāzdamies nelielajā ezeriņā. Tad draugiem par lielu pārsteigumu no tumsas cits aiz cita iznira brieži, kas skrēja pa tumšo zāli uz viņu pusi.
- Narls! Teins saniknots iemaurojās.
- Nē! iesaucās Brāns. Skaties!
- Villova! Dadzis iegavilējās. Tās ir Villova un Pepa!
- Un re, kas ir kopā ar viņām! iesaucās Teins.
Draugu pārsteigums sasniedza augstāko robežu, jo dvīnēm blakus parādījās ne tikai Bankfuts, bet ari Hargs. Bailes, kas bija pārņēmušas Izlūkotājus, izgaisa kā nebijušas, satiekoties ar savējiem.
- Es nezinu, kā jūs paveicāt šo brīnumu, Dadzis iesaucās, kad pie viņa piesteidzās Villova, bet es ļoti priecājos…
- Nesaki vēl neko! Villova atbildēja. Kā redzi, Bankfutu mēs izglābām, bet tad uzzinājām, ka jūs esat briesmās, un steidzāmies jūs brīdināt. Ceļā sastapām Hargu, un paklausieties tagad, kas viņam sakāms!
- Lai Herne ir ar jums! Hargs elsodams teica. Man žēl, ka nevarējām ātrāk tikt šurp. Mēs nezinājām, cik sgorriešu ir kalnā.
- Bet es domāju… Teins iesāka.
- Mēs jums sekojām daudzas dienas, Hargs turpināja, un izskatās, ka esam paspējuši īstajā brīdī.
- Jā, Dadzis apstiprināja. Cik jūs pavisam esat?
- Simt Izlūkotāju.
- Kopā ar mums tātad simt sešdesmit. Narlam diez vai ir vairāk karotāju. Tātad mums vēl ir cerība. Ja vien izdzīvosim līdz rīta gaismai.
Hargs pagriezās atpakaļ pret kalnu pāreju un ielūkojās tumsā. Kaut gan briežu apveidi bija tik tikko saskatāmi, varēja nojaust, ka sgorrieši atkal atkāpjas.
- Rīt varam mēģināt izlauzties, Dadzis teica.
- Un līdz tam brīdim mūsu varbūt būs vairāk, Hargs piebilda.
- Vairāk?
- Jā, Villova klusi atbildēja, no ziemeļiem šurp nāk vēl citi Herlas.
- Bet kā…? Dadzis nesaprata.
- Rannohs.
- Rannohs! Teins sajūsmināts iesaucās, bet Dadzis pārsteigts lūkojās uz Villovu. Viņa smaidīja.
- Pēc tam kad jūs aizgājāt, Hargs teica, Rannohs sapulcināja baru. Un padeva ziņu uz ziemeļiem. Viņš runāja par Pravietojumu un teica, ka tas esot patiess.
- Bet kur tad viņš ir? Dadzis jautāja.
- Herne vien zina! Viņš devās uz rietumiem. Lika man panākt jūs, cik drīz vien iespējams, un pateikt, lai netuvojaties Sgorram. Pierunāt jūs, lai vispirms sagaidāt viņu.
Dadzis ļoti nopietni paskatījās uz Villovu.
- Nu, tas ir jau nokavēts, viņš klusi sacīja.
Tomēr Izlūkotāji ap viņu dzīvīgi sakustējās. Kaut gan naksnīgais gaiss bija dzestrs un daudzi brieži bija ievainoti, ziņa par Rannohu un Pravietojumu, Bankfuta un dvīņu atgriešanās un negaidītais spēku samēra uzlabojums neticami uzlaboja noskaņojumu. Atkal bija modusies cerība.
Pēkšņi viņiem virs galvas atskanēja sauciens, kas dusmīgi atbalsojās ielejas piekalnēs.
- Izlūkotāji! Narls dārdināja cauri tumsai. Izlūkotāji, klausieties mani! Pretoties nav nekādas jēgas. Tagad jums nākuši klāt jauni draugi un jūs domājat, ka varbūt izdosies aizbēgt. Neizdosies! Ja piekritīsiet padoties ar labu, dodu jums vārdu, ka nevienam netiks darīts pāri!
- Pietaupi savus melus, Narl! Dadzis nevilcinādamies nikni atsaucās, un viņa balss tikpat sparīgi aizskanēja cauri nakts melnumam. Mēs esam Izlūkotāji un nepadosimies nekad! Turklāt tagad mūsu ir pietiekami daudz, lai stātos jums pretī, un šurp nāk vēl citi!
- Ko tu neteiksi, Narls salti atmeta, taču viņa balsī ieskanējās tik tikko jaušama nedrošība. Bet man nav vajadzības ar jums cīnīties, un pa pāreju jūs dzīvi projām netiksiet! Tikmēr valdnieks Sgorrs ved Lielo Baru uz ziemeļiem, un ko jūs pret to varat iesākt? Jūs varat tikai mirt. Es turēšu jūs šai gūstā, līdz visi būsiet pagalam!
- Dari, kā zini! Dadzis atsaucās.
Tomēr Narla balss bija darījusi Izlūkotājus nemierīgus.
- Labi, labi! Dadzis pačukstēja. Pagaidīsim līdz ritam! Tad jau redzēsim.
Saltajās debesīs mirgoja tālas zvaigznes, apspīdēdamas Lielo Baru, kas gaidīja, līdz Zemajās Zemēs atausis rīta blāzma un gaisma sveiks ceļotājus uz ziemeļiem.
Ilgajā kavēšanās laikā zāle visā apkaimē bija nograuzta, koki noskrubināti un brieži kļuvuši nemierīgi un gaidu pilni. Taču nemieru viņu rindās viesa vēl kas cits. Baru bija sasniegušas vēstis par kauju ielejas galā un savādas valodas par Herlām, kas nākot šurp no Augstās Zemes. Daži sgorrieši pat atļāvās pieminēt Izlūkotājus, bet citi drūmi murmināja kaut ko par sensenu ienaidnieku.
Starp viņiem pastaigājās iekšējo sgorriešu vienības, pārbaudīdamas, vai svešajos baros nebriest kas nevēlams, un pārliecinādamies, ka visi sgorrieši zina rīkojumus nākamās dienas gaitām. Viss bija rūpīgi izplānots, un Sgorrs bija pavēlējis doties uz ielejas galu, cik ātri vien iespējams. Tomēr sgorriešu komandiera modrību bija pastiprinājis vēl kaut kas. Nakts tumsā šurp bija atgriezies Narls kopā ar desmit sgorriešiem. Narls bija skrējis pilnos auļos un tūlīt pieprasījis tikšanos ar Sgorru.
- Kas noticis? viens no sgorriešiem jautāja komandierim, kamēr tie tumsā soļoja cauri baram.
- Kas to lai zina? briedis atbildēja. Acīmredzot kaut kas sakarā ar tiem viņu Izlūkotājiem.
- Cerams, nekas nopietns?
- Nē, bet Sgorrs tik un tā nebūs sajūsmā. Viņš bija ļoti noskaities, uzzinādams, ka gūsteknis aizbēdzis, turklāt viņš raizējas par ceļojumu.
- Nu tad šonakt jātur acis vaļā. Kas tur kalnā notika?
- Negaidīta sadursme. Bet mēs viņus iesprostojām.
- Tātad būs cīņa.
Komandieris paraustīja plecus.
- Kaut kāda saķeršanās jau būs. Bet diez vai jūs to dabūsiet redzēt. Jums vajadzēs gādāt par kaut ko citu. Par Tīrīšanu.
- Droši vien. Rūpju pietiks daudzām nākamajām saulēm.
- Par to nav šaubu, komandieris piekrita, it sevišķi tagad, kad visi tie cilvēku bari soļo uz rietumiem. Ik pa gabalam redzamas nometnes, kur viņi ēd un atpūšas pie savām oranžajām gaismām. Daudzi mūsējie, kas aizklīduši sāņus, jau gājuši bojā uz viņu spīdīgajām nūjām.
- Tā viņiem vajag lai neklejo apkārt! sgorrietis nosprauslojās. Tas viņiem mācīs ievērot disciplīnu!
- Tagad gan drusku par vēlu viņiem kaut ko mācīt, komandieris ņirdzīgi atmeta.
Abi brieži iesmējās. Pulciņš bija nonācis pie koku audzes, kas no ezermalas iestiepās pļavā. Tur bija apmetušies daudzi dambrieži. Komandieris kopā ar otru sgorrieti soļoja priekšgalā, un pēkšņi abi apstājās, dodami zīmi pārējiem darīt to pašu. Komandieris bija kaut ko saklausījis. Saaudzēs galā, kur koki kļuva retāki, stāvēja divi dambrieži, klusi sarunādamies.
- Bet tas bija tikai muļķīgs sapnis! viens teica.
- Nē, es viņu dzirdēju pavisam skaidri, otrs atbildēja.
- Bet tu teici, ka esot bijis iesnaudies!
-Jā, bet tas notika tieši tai brīdī, kad pamodos. No kokiem atskanēja balss. Tikpat skaidra kā tava vai manējā.
- Un tālāk?
- Tā teica, lai es klausoties.
- Vai tu negāji skatīties, kas tur ir?
- Man negribējās, dambriedis atbildēja. Turklāt es vēl biju pusmiegā.
- Re nu!
- Nē, tas nebija sapnisl briedis apgalvoja. Balss nāca no meža.