- Vai tu nepajautāji, kas tur ir? otrs briedis nopietni taujāja.
- Protams, pajautāju.
- Nu, un?
Tad dambrieža balss pārtapa tik tikko dzirdamā čukstā.
- Balss teica: "Es esmu tas, ko tu nodevi. Un es esmu tu pats. Es esmu…"
Briedis apklusa.
- Nu? otrs briedis mudināja.
- Herne.
Sgorrieši, kas viņus noklausījās, pārmija pārsteigtus skatienus, bet komandieris papurināja galvu.
- Vai tas bija viss?
- Nē. Es turpināju sarunu. "Ko tu no manis gribi?" es jautāju. "Gribu, lai tu dziedini sevi," balss atbildēja. "Bet kā?" es jautāju. "Klausoties Hernes Dzīvesziņā. Tu esi tas, kas esi. Sgorrs to nekad nespēs mainīt."
Sgorrieši atkal sakustējās, bet komandieris viņus joprojām atturēja.
- "Bet ko es varu darīt?" es jautāju. "Meklē mani," balss atbildēja, "jo es esmu nācis atbrīvot Herlas. Piepildīt Pravietojumu."
- Pravietojumu! izdvesa otrs dambriedis.
- Tā viņš teica. Vai tu zini Pravietojumu?
- Es to dzirdēju, kad biju vēl jauns briedēns, dambriedis atbildēja. Un ko vēl balss tev teica?
- Vairāk neko. Pēc tam viss apklusa un dzirdams bija tikai vējš kokos. Es iesaucos: "Pagaidi! Pastāsti man vēl kaut ko!" Bet nekas vairs neatkārtojās. Es skrēju turp, no kurienes biju dzirdējis balsi…
-Un?
- Un tālākais bija pavisam savāds. Koki tajā vietā auga reti, un tur bija klajums. Bet tajā neviena nebija. It neviena.
- Bet apkārt taču bija tumšs. Varbūt kāds jauns briedēns sadomājis pablēņoties.
- Tas nebija briedēns. Un klajumā varēja redzēt pēdas.
Sgorrieši aiz kokiem jautājoši palūkojās uz komandieri.
- Vai ņemsim viņus ciet? viens no viņiem čukstus jautāja.
- Nē, komandieris atčukstēja. Tagad, pirms paša ceļojuma, mums nevajag jaunas klapatas. Bet, ja rit vajadzēs cīnīties, tad gādājiet, lai šie te būtu priekšējās rindās!
Sgorrieši devās tālāk, un abi dambrieži palika pārrunājam dīvainās vīzijas.
- Kā tev šķiet, ko tas nozīmē? sgorrietis iedams jautāja komandierim.
- Muļķīgas pļāpas! komandieris atmeta. Pēdējā laikā tādas blēņas dzirdamas arvien biežāk. Droši vien ceļojuma dēļ. Brieži ir satraukušies.
Sgorrieši rikšoja tālāk, līdz nonāca lielas pļavas malā pie dižskābaržu meža. Koki te bija pamatīgi apgrauzti un to zari aplauzīti, jo sgorrieši uz tiem asinājuši ragus: te bija sgorriešu treniņu vieta, un pļavā varēja redzēt daudzus briežus, kas mērojās spēkiem pat tumsā, saāķējuši kopā ragus. Viņiem nekad nebija miera.
Komandieris soļoja caur briežu grupām, apmierināti mādams ar galvu. Viņa sgorrieši bija labi trenēti, bet, tā kā tiem vajadzēja trenēties ari visu Anlaha laiku, daudzi no tiem bija satracināti un meklēja iespēju izlādēties.
"Cerams, ka viņiem būs vēl atlicis kāds Izlūkotājs," komandieris iedams nodomāja.
Viņi pagāja garām sgorlingu pulciņam, un komandieris pasmaidīja, redzēdams, ka arī divgadīgie brieži cenšas asināt savas mazās ragu smailes. Viens no sgorlingiem, redzēdams garāmgājējus, piebikstīja otram.
- Hei! viņš satraukts pačukstēja. Tas bija komandieris!
- Kā tu to vari zināt? otrs sgorlings nicīgi noprasīja.
- Zinu! Es vakar redzēju, kā viņš trenē sgorriešus.
- Nu un tad?
- Es ari reiz būšu komandieris! briedēns paziņoja.
Pārējie sgorlingi paskatījās uz viņu un pasmīnēja.
- No tevis nekad neiznāks komandieris! viens nosprauslojās.
- Iznāks gan, kad man izaugs ragi! Tad tikai es jums parādīšu!
- Neko tu neparādīsi. Tu nekad nebūsi pat kārtīgs sgorrietis. Tu nespēj cīnīties pat ar brailaku!
Briedis saniknots izslēja galvu.
- Atkārto, ko tu teici! tas draudīgi nosprauslojās un devās tumsā uz priekšu.
- Es teicu, ka tu nespēj cīnīties pat ar brailaku.
- Vai gribi, lai es tev izduru aci?
Tagad ari otrais briedis panācās uz priekšu. Abi bridi stāvēja viens otram pretī, mērodamies spēkā ar skatieniem. Tā kā viņi bija tikai divus gadus veci, viņiem nebija žuburotu ragu, tomēr abi zināja, cik daudz var nodarīt pat ar vienu nesazarotu ragu. Pēkšņi abi nolieca galvu un metās cīņā, sizdami, durstīdami un cenzdamies izlauzties uz priekšu.
- Sarauj! pacilāti iesaucās cits jaunais briedis. Dur viņam!
Pārējie sajūsmināti klaigāja un spārdīja zemi.
Bet tad piepeši abi sgorlingi atrāvās viens no otra un vainīgi nokāra galvu. Tumsā aiz viņiem stāvēja stalts briedis.
Tas varēja būt gadus sešus vai septiņus vecs, un tā žuburotais ragu kronis lepni un biedinoši slējās augstu pār visiem. Jaunie brieži tumsā nespēja īsti saskatīt tā seju, taču domāja, ka tas ir sgorrietis.
- Kāpēc jūs cīnāties? briedis klusi noprasīja.
Jaunie brieži pārmija naidīgus skatienus.
- Viņš teica, ka es nekad nebūšot komandieris! pirmais drūmi atbildēja.
- Un nebūsi ari. Lai kļūtu par komandieri, ir jāprot kārtīgi cīnīties, un tam vajadzīgs spēks un drosme, vai tā nav? Tieši tāpēc jau tu esi sgorrietis, vai ne?
- Es? briedis pārjautāja un brīdi klusēja. Sakiet man godīgi, pēc brīža viņš klusi turpināja, vai jums patīk cīnīties?
Jaunie brieži atkal saskatījās, un šoreiz to skatienos jautās pārsteigums.
- Tas ir galvenais, kas sgorriešiem vajadzīgs, pirmais atbildēja. Tieši tāpēc Herlas ir varenāki par visiem citiem Lerām. Tā teica Sgorrs, pirms uzsāka Tīrīšanu.
Jaunajiem briežiem tumsā šķita, ka atnācēja acīs iezibas spīvs niknums.
- Un tu gribi nogalināt? viņš klusi jautāja.
- 0, jā, kad būšu pietiekami liels!
Briedis papurināja galvu.
- Un tu patiešām domā, ka tāds ir Hernes likums? tumsā atskanēja viņa čuksts.
- Kāds likums? jaunais briedis pārjautāja.
- Hernes likums. Kad es biju jauns briedēns, savādais atnācējs teica, ar smaidu nolūkodamies abos jaunajos, man bija daudz interesantākas nodarbošanās nekā cīņas, varat man ticēt. Mēs rotaļājāmies neskaitāmas saules pēc kārtas un klausījāmies stāstos par Herni un Zvaigžņubriedi.
- Rotaļājāties? viens no jaunajiem briežiem ar interesi pārjautāja.
-Jā gan, briedis atbildēja. Bet šķiet, ka tagad Sgorrs visu ir mainījis.
- Cst! čukstus iesaucās pirmais sgorlings. Viņš jāsauc par valdnieku Sgorru!
- Man nenāk ne prātā to darīt, briedis atbildēja.
Jaunie brieži atkal saskatījās, un tagad viņu acīs zibēja
bailes.
- Es tevi nosūdzēšu! iesaucās jaunais, kurš bija vēlējies kļūt par komandieri. Pateikšu iekšējiem sgorriešiem!
- Ak tā? briedis bez īpašām dusmām atjautāja. Tur gan daudz drosmes nevajag, vai ne?
Jaunais briedēns vainīgi novērsa skatienu.
- Bet, ja tu tiešām gribi pateikt to sgorriešiem, tad ej un saki, ka barā ir briedis, kurš uzskata Sgorru par meli un gļēvuli un sgorriešus par pakalpīgiem salašņām!
Jaunais briedis nodrebēja.
- Un pasaki viņiem, ka viņu dienas ir skaitītas un drīz pienāks laiks, kad briedēni atkal brīvi skraidīs pa viršu klajumiem un rotaļāsies, kā briedēniem pienākas!