To teicis, briedis pagriezās un pazuda tumsā. Apstulbušie sgorlingi klusēdami noraudzījās viņam pakaļ.
Bija sacēlies vējš, un augstu virs viņu galvām traucās mākoņi, šķeldami viendabīgo debess klajumu un rotādami zvaigžņoto jumu ar tumsas lentēm.
23 Eloina
Ja mani pakārtu kā laupītāju nolādētu,
Ai, mana māt, ai, mana māt, Es zinu, kurš joprojām mani mīlēt spētu, Ai, mana māt, ai, mana māt! Radjards Kiplings. "Ai, mana māt"
Lielā Bara malā stāvēja veca briežumāte, raudzīdamās augšup cauri tumsas plīvuram uz zibošajām gaismas drumslām, kas izraibināja debesis. Tās viņai nozīmēja vairs tikai atmiņas bērnībā dzirdētos stāstus par Herni un Zvaigžņubriedi. Pārstaigājot debesis, viņas skatiens apstājās pie divām zvaigznēm, kas atradās tuvu blakus un šķita spožākas nekā pārējās. Briežumātes sirds pēkšņi sažņaudzās skaudrās sāpēs.
Brehin! viņa nočukstēja. Tu esi tur augšā, vai ne? Kopā ar manu mazo Rannohu. Jūs rūpējaties viens par otru.
Eloina papurināja galvu un paraudzījās apkārt. Sgorrieši bija ielenkuši viņu no visām pusēm, taču sardzei bija pavēlēts stāvēt plašā lokā, un loka iekšpusē pastaigājās vēl divas briežumātes. Pašlaik tās nāca uz viņas pusi. Abas bija jaunākas par Eloinu, tomēr ari viņām ap purnu rotājās sirmums. Tās bija Šira un Kanispa.
- Kā tev iet, mīļā? jautāja Kanispa, kad abas draudzenes bija pienākušas tuvāk.
Eloina pasmaidīja.
- Ir jau labi. Bet es nupat domāju par viņiem.
Kanispa pamāja ar galvu.
- Nabaga Eloina! viņa noteica. Ari es visu laiku domāju par Bankfutu.
- Un es par Teinu, nopūtās Šira.
- Tā nu ir, Eloina skumji sacīja. Mēs esam trīs vecas briežumātes, kam šai pasaulē palikušas vairs vienīgi atmiņas.
- Bet mēs vismaz esam kopā, mīļā, Kanispa teica.
- Jā, un vismaz jūsu bērni ir dzīvi un brīvi, Eloina piekrita.
- Bet kāpēc Sgorram ievajadzējās turēt mūs šeit? Šira piepeši jautāja.
Eloina savādi paskatījās uz draudzeni. Viņa nekad nebija teikusi abām briežumātēm, ka palikusi kopā ar Sgorru tikai tāpēc, lai pasargātu viņas. Tomēr ari Eloina nesaprata, kāpēc Sgorrs pēkšņi norīkojis visām trim divkāršu sardzi.
- Es dzirdēju sarunājamies dažus sgorriešus, teica Šira, un nopratu, ka te kaut kur netālu notikusi cīņa. Varbūt šai piesardzībai ir kāds sakars ar to.
- Cīņa? Eloina pārsteigta atjautāja.
- Jā. Grūti ticēt, bet es dzirdēju pieminam Izlūkotājus.
- Izlūkotājus? Eloina izdvesa.
- Jā, Šira apstiprināja. Zemajās Zemēs atkal esot parādījušies Izlūkotāji.
-Ja tam ir kāds sakars ar Sgorru, Eloina dusmīgi teica, tas nebūs uz ilgu laiku.
- Varbūt rit kaut kas kļūt skaidrāks. Kad sāksies Lielais Pārgājiens.
Eloina nopūtās.
- lielais Pārgājiens, viņa atkārtoja, papurinādama nosirmojušo galvu. Diezin vai es to izturēšu. Esmu pārāk veca, un mana sirds ir pagurusi.
- Turēsimies visas kopā! sacīja Šira.
- Nu, ja tam tiešām lemts notikt, Eloina teica, tad mums pirms tā derētu kaut cik atpūsties.
Briežumātes piekrītoši pamāja, un Eloina devās projām no draudzenēm uz sgorriešu pusi, kur slējās neliels koku puduris gobas un liels, daudzgadīgs ozols. Vecā briežumāte atlaidās zālē un nopūzdamās pievērsa skatienu tumsai. Izlūkotāju pieminēšana Eloinu bija dziļi un sāpīgi satraukusi, un viņas domas atkal kavējās pie Brehina. Iztēlē viņa redzēja Brehinu lepnu un saules apmirdzētu, cildeniem vaibstiem un staltu ragu kroni. Viņa gandrīz vai dzirdēja Brehina balsi un juta viņa smaržu.
Eloina aizvēra acis. Brehins ir aizgājis uz visiem laikiem, nonāvēts tonakt uz kalna. Tajā baisajā naktī viņa bija laidusi pasaulē Rannohu, mazo briedēnu, kura dzīvību centusies glābt, kā vien spēdama, tomēr Herne to tika atņēmis. Eloina pēkšņi jutās nožēlojami veca un izmisīgi vientuļa. Briežumāte iegrima snaudā, un viņas mokošās domas apslāpēja tikpat mokoši sapņi.
Tad piepeši Eloina pamodās. Apkārt valdīja piķa melna tumsa, un zvaigznes virs galvas bija aizseguši biezi mākoņi. Kokos un zālē skanēja vēja čuksti. Vecā briežumāte sakustējās. Uz viņas pusi nāca kāds briedis. Tagad cauri nakts melnumam jau varēja saskatīt viņa ragu apveidus. Briedis tuvojās lēni, bet Eloina tumsā nevarēja pateikt, kurš no sgorriešu sargiem tas varētu būt.
- Ko tu te meklē? viņa dusmīgi noprasīja, kad briedis bija pienācis tuvāk. Tu zini, ka Sgorrs ir aizliedzis man tuvoties, kamēr es pati nesaucu!
Briedis apstājās, taču neko neatbildēja.
- Es gaidu tavu atbildi, Eloina turpināja. Kāpēc tu traucē manu mieru?
Briedis pacēla galvu.
- Atbildi!
- Māt! tumsā atskanēja brieža čuksts.
Eloina pārsteigta paskatījās augšup.
- Ko tu teici?
- Māt! briedis vēlreiz nočukstēja.
Eloinas sirds spēji nodrebēja.
- Māt, tas esmu es! Rannohs.
Sakopodama visus spēkus, Eloina mēģināja piecelties. Bet tagad briedis jau bija viņai blakus, un Eloina izbiedēta raudzījās tumsā, lidz sajuta krūtīs uzbangojam tādu līksmes vilni, ka sirds šķita gandrīz plīstam. Uz brieža lepnās pieres starp krāšņajiem, žuburotajiem ragiem baltoja ozollapa.
- Bet tas nevar būt! Tu taču…
- Var gan būt, māt, Rannohs klusi atbildēja. Es esmu dzīvs un atgriezies, lai piepildītu Pravietojumu.
Eloina gandrīz nespēja pakustēties, taču, ieskatīdamās brieža acīs un sajuzdama viņa smaržu, tūdaļ saprata, ka teiktais ir patiesība. Viņas bērns bija atgriezies.
- Rannoh, vai tiešām tas esi tu? Vai mans mazais dēlēns izaudzis par tik staltu briedi?
- Jā, māt, Rannohs smaidīdams atbildēja, un man ļoti žēl, ka biju tik ilgi projām. Bet es neko nezināju.
Tagad Eloina bija piecēlusies kājās. Viņa stāvēja un lūkojās Rannohā, gaidīdama, ka sapnis kuru katru brīdi beigsies. Bet tas nebeidzās. Viņa aizvēra acis un atkal tās atvēra. Briedis joprojām stāvēja viņai pretī, un baltā zime bija tikpat īsta kā Eloinas neaptveramais prieks.
- Bet kā tas var būt, Rannoh, kā tas var būt? viņa beidzot jautāja.
- Tagad nav laika, Rannohs klusi atbildēja. Es tev visu izstāstīšu, kad būšu paveicis savu darāmo.
- Bet ko tu šeit dari? Eloina izdvesa, piepešās bailēs lūkodamās uz sgorriešu sardzes pusi. Te tu neesi drošībā!
- Es atnācu, lai stātos pretī Sgorram, Rannohs klusi teica, un darītu galu viņa kundzībai.
- Nē, tu to nedrīksti! Eloina iesaucās. Tev jātiek projām!
- Bēgšanas laiki ir sen pagājuši, Rannohs rāmi atbildēja. Man jāstājas pretī Sgorram, un man vajadzīga tava palīdzība.
- Nē, Eloina pretojās. Nē!
Tajā brīdī viņa saprata, ka dēls ir lielās briesmās, un prātā uzzibēja Pravietojuma rindas, kas viņu ilgi bija vajājušas.
- Bet, Rannoh, viņa elsoja, tu to nedrīksti darīt! Pravietojums… Tu nedrīksti sevi upurēt!
-Ja Herne to prasa, māt, tad man tas jādara, Rannohs vienkārši atbildēja. Es nevaru aizbēgt no sava likteņa.
- Bet, Rannoh…
Eloina brīdi lūkojās uz lepno, drosmīgo briedi, kas tumsā stāvēja viņai pretī, un neteica vairs ne vārda. Pārsteigums, ieraugot savu briedēnu, pamazām pārtapa mēmā bijībā.