-Ja tāda ir Hernes griba… viņa nomurmināja.
- Mums jāpasteidzas! Rannohs teica. Mani draugi ir lielās briesmās. Bankfuts, Teins un Villova ir iesprostoti netālu ielejas galā.
- Bankfuts un Teins?
-Jā, un man viņiem jāpalīdz. Bet vispirms man jāizdara vēl kaut kas. Man jātiekas ar Sgorru vaigu vaigā.
- Bet kāpēc? Eloina nočukstēja, joprojām nespēdama aptvert, ka viņas bērns tā izaudzis, tad brīdi klusēja. Vai esi atnācis viņu nogalināt?
Rannohs papurināja galvu.
- Nē, viņš atbildēja, vēl ne. Ja man jādara Herlas brīvi no daudzu gadu meliem, ar Sgorra nāvi vien nepietiks.
Viņiem jāredz spēcīgāka zīme. Bet vispirms es gribu, lai Sgorrs zina, ka esmu šeit.
- Bet viņš liks tevi nogalināt! Eloina iesaucās.
- Ja es piekļūšu viņam vienam, tad viņš to nevarēs, Rannohs atbildēja. Un tur tu vari man palīdzēt.
Eloina pamāja ar galvu.
- Bet atceries, māt, Rannohs nopietni teica, līdzko būsi aizvedusi mani pie viņa, tev jāsteidzas projām drošībā. Arī tāpēc es atnācu šurp lai palīdzētu tev aizbēgt.
- Kopā ar mani ir Šira un Kanispa, Eloina sacīja, palūkodamās turp, kur gabalu attālāk gulēja abas briežumātes. Tās bija aizmigušas. Viņas ir vienīgās, kas pēc jūsu bēgšanas atgriezās dzīvas.
- Labi, Rannohs teica, iepriecināts, ka briežumātes ir dzīvas, tas ir ļoti labi. Bet nesteidzies vēl viņas modināt. Kur ir Sgorrs?
Eloina paraudzījās tumsā.
- Es nezinu, viņa atbildēja. Droši vien apstaigā baru.
- Tev viņš jāpasauc, māt, Rannohs teica, un kaut kā jāaizmāna prom sargi, lai es paliktu ar viņu divatā. Pēc tam ņem līdzi Širu un Kanispu un steidzieties prom kalnos, līdz viss būs galā.
Eloina atkal palūkojās Rannohā baiļu pilnām acīm.
- Vai esi pārliecināts, ka tev tas jādara? viņa jautāja.
- Man nav izvēles, Rannohs atbildēja. Es gribēju dzīvot kā brīvs briedis Augstajā Zemē, bet kā varu būt brivs, ja Herlas izmisumā kliedz? Ja Leras izmirst un mokas cieš visa zeme? Ja tu zinātu, ko esmu redzējis, māt!
Eloina nopietni raudzījās uz dēlu. Viņš bija izaudzis līdz nepazīšanai, un, skatoties viņa glītajā sejā, sešos ragu žuburos, kas lepni slējās katrā pusē dižciltīgajai galvai, un baltajā ozollapas zīmē, kuras dēļ briedēns bija devies tālajā ceļā, māte izjuta dziļu, mīlestības pilnu apbrīnu. Viņa pamāja ar galvu un devās uz sgorriešu sardzes pusi. Sargi, kuri atradās viņai vistuvāk, gulēja zālē aizmiguši, pat nenojauzdami, ka cauri viņu drošajam aplim tumsā izlavījies svešinieks.
- Ei, tu! Eloina uzsauca tuvākajam no viņiem. Mosties!
Sgorrietis tūdaļ sarāvās un neveikli uzslējās kājās, samulsis par to, ka pieķerts guļam.
- Es gribu satikt valdnieku Sgorru! Eloina paziņoja.
Tālāk Rannohs vairs nedzirdēja. Viņš bija atkāpies koku
aizsegā. Un, kaut gan Rannoha domas visu laiku kavējās pie gaidāmās cīņas un neizzinātā jautājuma, ko no viņa gaida Herne, tomēr tagad, skatīdamies, kā Eloina dod sargiem pavēles, viņš klusībā pateicās liktenim, ka ir nodzīvojis tik ilgi, lai sastaptu māti. Rannohs palūkojās turp, kur zālē, joprojām aizmigušas, gulēja Kanispa un Šira. Kā viņas brīnītos, ja piepeši ieraudzītu Bankfutu un Teinu!
Eloina klusi attecēja atpakaļ pie Rannoha.
- Nokārtots, viņa pačukstēja.
- Labi! Tagad steidzies viņas modināt un esiet gatavas bēgt!
Sargs, kurš rikšoja meklēt Sgorru, pārliecinājās, ka viņa kungs tomēr nestaigā pa baru, pārbaudīdams stāvokli, kā bija iedomājusies Eloina. Sgorrs nesen bija beidzis apspriesties ar Narlu un tagad gulēja pļavas malā blakus sgorriešu treniņu laukumam. Pēdējā laikā Sgorram arvien biežāk radās vēlme pēc īsiem snaudieniem, un sgorrieši jau bija pieraduši stāvēt sardzē ap vecīgo briedi, kad tas ļāvās atpūtai. Viens no viņiem, raudzīdamies uz Sgorru, kas nemierīgi grozījās, prātoja, kas gan risinās aizmigušā valdnieka galvā.
Sgorrs atkal sagrozījās. Viņš sapņoja. Viņš zināja, ka sapņo, taču viss norisinājās tik skaidri, it kā viņa acis būtu atvērtas un prāts nomodā. Viņš tupēja zālē pļavas malā, bet sgorriešu viņa tuvumā nebija. Apkārt pletās nakts, un debesīs virs galvas mirdzēja liels mēness, apspīdēdams kokus un cieti nobradāto zemi. Pēkšņi Sgorrs redzēja, ka viņam tuvojas kāds briedis. Galva tam bija noliekta un viens rags aizlauzts, un Sgorram, pārsteigumā vērojot nācēju, šķita, ka tā ķermenis viscaur zilgani spīd un mirgo tālā mēness raidītajā gaismā.
- Kas tu esi? Sgorrs miegā jautāja baiļpilnā čukstā. Kāpēc traucē manu atpūtu?
Briedis pienāca tuvāk un pacēla galvu, un Sgorrs izbiedēts redzēja, ka dzīvnieka seju klāj brūces, sasitumi un asinis.
- Brehins? viņš izdvesa.
Brehins stāvēja virs viņa rēgainajā gaismā, un Izlūkotāja mirušās acis salti noraudzījās lejup uz guļošo briedi.
- Brehin, tas neesi tu! Sgorrs iešņācās. Tu esi miris! Mēs tevi nogalinājām!
Brieža rēgs sāka ļoti lēni purināt galvu.
- Ko tu gribi no manis? Sgorrs drebēdams miegā iesaucās. Ko esi nācis man pavēstīt?
Rēgs joprojām neteica ne vārda.
- Runā ar mani! Sgorrs iekliedzās. Runā!
Bet kapteinis tikai pagrieza asiņaino galvu sānis un lēni devās projām. Pēkšņi mēness šķita satumstam, un Sgorrs iekliedzās. Viņa augums mirka sviedros. Vecais briedis elsodams atvēra acis.
- Valdniek Sgorr! kāds sgorrietis satraukts lūkojās lejup uz kungu. Valdniek Sgorr, vai tev nekas nekait?
- Ko? Sgorrs atsaucās, lēni celdamies kājās un neganti drebēdams. Skaidrs, ka nekait! Tikai slikts sapnis.
Izbiedētu skatienu Sgorrs ielūkojās tumsā.
- Valdniek Sgorr, sgorrietis klusi teica, atnācis viens no Eloinas sargiem. Viņa gribot tevi redzēt.
- Eloina? Sgorrs pārjautāja, atkal nodrebēdams un atcerēdamies Brehinu.
- Jā, valdniek.
- Man nav laika tikties ar Eloinu. Narls nupat atkal paņēma jaunus sgorriešus, lai apkautu Izlūkotājus, un līdz rītam vairs nav tālu.
-Jā, valdniek, sgorrietis teica, bet Eloina apgalvo, ka tu viņai esot vajadzīgs.
Sgorrs sastinga un pārsteigts lūkojās uz sgorrieti.
- Es viņai vajadzīgs?
Sgorrietis pamāja ar galvu.
- Vai Eloina teica, ka es viņai esmu vajadzīgs?
Sgorrietis klusēja.
- Nu labi, Sgorrs smaidīdams noteica, ja es savai mīļākajai briežumātei esmu vajadzīgs, tad man jāiet pie viņas.
Sgorrs sastapa Eloinu vienu stāvam līdzās kokiem. Šira un Kanispa bija pagājušas gabaliņu tālāk un kaut ko bubināja savā starpā. Ieraudzījušas pienākam Sgorru, tās uzlūkoja viņu ar baiļpilnu skatienu. Sgorriešu sargi, kas stāvēja viņai apkārt, izskatījās tādi kā vainīgi un centās izskatīties tik modri, cik vien iespējams.
- Nu, mīļā? Sgorrs dzēlīgi vaicāja. Man atnesa ziņu, ka es esot tev vajadzīgs.
Vecā briežumāte viņam uzsmaidīja.
- Sgorr, viņa klusi sacīja, es ļoti priecājos, ka tu atnāci.
Sgorrs piesardzīgi paskatījās uz viņu.
- Man pēdējā laikā ir tik nemierīgi ap sirdi, Eloina turpināja, un es tevi gandrīz vairs neredzu.
- Man likās, ka tu neciet manu klātbūtni, Sgorrs vēsi atbildēja.