Eloina nodūra acis.
- Es zinu. Es zinu, viņa teica. Tā bija. Agrāk. Bet…
-Bet?
- Es jūtos tik vientuļa, Sgorr!
Sgorra acīs pazibēja aizdomu dzirksts, tomēr krūtīs viņam kaut kas spēji sažņaudzās. Viņš nekad nebija dzirdējis Eloinu tik maigi runājam, un tad sirds viņā cīnījās ar citiem instinktiem.
- Nu, nu, runā vien tālāk! viņš teica.
- Varbūt es esmu kļūdījusies, Eloina čukstus sacīja. Varbūt neesmu pratusi tevi novērtēt. Tagad es redzu, cik daudz tu esi darījis Herlu labā. Un redzu, kā viņi tevi apbrīno.
Sgorrs nemierīgi sakustējās. Eloinas vārdi bija savādi un nepierasti, tomēr tajos skanēja tik daudz tāda, pēc kā viņš bija ļoti ilgojies, ka sirdī iedūrās negaidīta smeldze.
- Man jārunā ar tevi, Sgorr, Eloina turpināja, jārunā tā, kā mēs nekad vēl neesam runājuši. Varbūt pēc tam es sapratīšu. Pēdējā laika esmu domājusi, ka varbūt tava cietsirdība… tavas dusmas… varbūt tas bijis manis dēļ. Tāpēc, ka es nepratu tevi mīlēt.
Sgorra acīs pirmoreiz pavīdēja skumjas.
- Jā, viņš teica, varbūt esmu bijis nejauks. Varbūt…
- Tev noteikti ir bijis ļoti grūti, Eloina sacīja, jo tev ir milzīga atbildība par Herlām. Pat valdniekam vajadzīgi draugi.
- Reizēm es tiešām jūtos vientuļš, Sgorrs klusi teica.
- Es tev tik daudzko gribētu pasacīt, Sgorr, Eloina nočukstēja, cik kaislīgi vien spēdama.
- Runā, mana mīļā, runā tālāk!
- Nē, Sgorr, es to nevaru. Nevaru, kamēr ap mums ir visi šie sgorrieši. Aizsūti viņus projām, kaut vai uz īsu brīdi! Tad mēs varēsim parunāties.
Sgorrs brīdi vilcinājās, tomēr senās alkas jau bija nomākušas dabas dotās aizdomas. Spēji apsviedies apkārt, viņš uzrunāja sgorriešus.
- Ei, jūs! viņš iesaucās. Pazūdiet no šejienes! Visi! Tiksimies, kad pienāks rīts.
Pārsteigtie sgorrieši nodomāja, ka valdnieks ir dusmīgs uz viņiem, un bez iebildumiem darīja tā, kā viņš pavēlēja.
- Kanispa, mīļā! Eloina uzsauca, kad sgorrieši bija aizgājuši. Šira! Es gribu parunāt ar Sgorru. Vai jūs ari nebūtu ar mieru paieties drusku tālāk?
Eloinas acis bija cieši pievērstas abām briežumātēm, un šai skatienā jautās apņēmība un skaidrība. Draudzenes labi saprata, ko Eloina no viņām gaida.
- Nu tā, Eloina, Sgorrs klusi teica, kad arī abas briežumātes bija attālinājušās, beidzot mēs esam vieni!
-Jā-
- Ko tu man gribēji teikt? Sgorrs maigi nočukstēja.
- Tikai vienu! Eloina spēji iesaucās. Es tevi ienīstu, Sgorr, un vienmēr tevi nīdīšu!
Sgorrs pārsteigts paskatījās uz viņu.
- Vai tu patiešām savā iedomībā noticēji, Eloina iekaisa, ka es varētu kaut ko just pret tevi? Pret tevi, kurš nogalināja Brehinu un iznīcināja visu, kas man jebkad bijis dārgs!
- Bet kāpēc tad tu…
- Tāpēc, lai tu paliktu viens. Šira un Kanispa ir jau aizbēgušas, un viņām tūlīt piebiedrošos es un kļūšu brīva uz visiem laikiem!
Sgorrs stāvēja kā sastindzis un noskatījās, kā Eloina ienirst tumsā. Viņš bija pārlieku apstulbis, lai kaut ko darītu.
- Bet ir kāds cits, kurš vēlas ar tevi runāt, Eloina vēl iesaucās un tad metās rikšos, lai panāktu draudzenes.
Sgorrs joprojām nekustējās. Viņš jutās kā apdullis. Un tad viņš izdzirdēja, ka aiz muguras nokrakst zars. Apsviedies apkārt, Sgorrs ieraudzīja no meža iznākam briedi. Apkārt joprojām bija tumšs, tomēr palēnām svīda ausma,
strāvodama cauri neparasti siltajam gaisam. Plati iepletis acis, Sgorrs raudzījās uz spēcīgajiem ragiem un balto zīmi brieža pieres vidū.
Tomēr Sgorrs neko nedarīja.
- Tā, viņš klusi teica, tātad tu beidzot esi atnācis?
-Jā, Sgorr, Rannohs atbildēja. Esmu atnācis.
Sgorrs pamāja ar galvu. Viņš saspringti domāja, taču
saprata, ka sgorriešu prombūtnē ir pilnīgi nevarīgs un viegli uzveicams.
- Un tu esi šeit ieradies, lai mani nogalinātu?
- Tas esi tu, Sgorr, kas sūta slepenus nogalinātājus, Rannohs salti atbildēja.
- Saprotu, Sgorrs novilka. Man vajadzēja viņu labāk apmācīt. Tātad tu joprojām esi dzīvs, Rannoh? Mjā, tev ir teicamas izdzīvošanas spējas, neko sacīt! Nu tad klausies, ko es tev teikšu. Es priecājos, ka mēs beidzot esam sastapušies!
- Tu priecājies? Rannohs pārjautāja.
- Jā gan, Sgorrs atbildēja, jo esmu dzirdējis, ko tu paveici Augstajā Zemē. Es veltīju visu dzīvi, lai sasniegtu tādu mērķi. Lai iznīcinātu Herni.
- Tu maldies, Sgorr, Rannohs klusi teica. Es esmu dzimis, lai atjaunotu Hernes likumu.
- Ak tā! Sgorrs pasmīnēja. Nūja, tā zīme uz tavas pieres! Bet tādā gadījumā pasaki, kāpēc tu iznīcināji Hernes baru?
- Tāpēc, ka viņi nemaz īsti neticēja Hernem, Rannohs atbildēja. Viņi ticēja tikai vardarbībai. Tāpat kā tu.
- Tev ir tavas mātes acis! Sgorrs pēkšņi iesaucās. Viņa ir brīnišķīga briežumāte, Rannoh, turklāt gudra. Padomā vien, kā viņa mani nupat piemuļķoja!
- Tātad tu zini, ka viņa ir mana māte?
- Zinu jau daudzus gadus.
- Tātad tu zini ari to, ka es esmu mītenis.
- Atkal jau Pravietojums! Sgorrs nosprauslojās. Vai domā, ka varēsi mani ar to iebiedēt?
- Kāpēc tu tam netici, Sgorr?
- Kāpēc? Sgorrs dusmīgi atjautāja. Tāpēc, ka tie ir meli! Tādi paši meli kā tie, ar kuriem mani centās piekrāpt Hernes bars.
- Tu pats izplati melus, tikai citādus, Rannohs teica.
- Nē, es mācu Herlām, kas ir saprāts un vara. Es nesu viņiem brīvību.
- Tu nes viņiem varmācību un nāvi. Bet es tev parādīšu citu ceļu, kad pienāks Pravietojuma laiks.
- Ko? Sgorrs nicinoši attrauca. Tad, kad tu aptumšosi sauli un sauksi palīgā mūsu ienaidniekus? Kad tev palīdzēs cilvēks? Tu esi muļķis, Rannoh. Neviens Herla neielaidīsies ar cilvēku!
- Viņi ir mums visapkārt, Rannohs klusi atbildēja. Viņi ir nākuši, lai atjaunotu Salu Virkni.
Sgorrs brīdi klusēja. Rannoha balsī skanēja kaut kas tāds, kas lika viņam nodrebēt. Vēl kāda saikne ar Pravietojumu. Tomēr Sgorrs nopurināja šis izjūtas.
- Sapņi un murgi! viņš nospļāvās. Cilvēks nekad tev nepalīdzēs!
- Viņš reiz jau ir man palīdzējis, Rannohs teica, un es šo to zinu par cilvēku, Sgorr. Pravietojumā ir sacīts arī tas.
- Tu kaut ko zini par cilvēku? Sgorrs ņirdzīgi atmeta. Ko tu vari zināt tādu, kas pārspētu manas zināšanas? Es visu mūžu esmu centies pētīt cilvēku ne jau tā, kā to darīja Hernes bars, pārvēršot viņa spēku māņticībā, bet mācoties no šī spēka, kas ir varenāks par Leru spēku. Mācoties domāt.
- Vai to tu mācījies tur, uz salas? Rannohs vēsi vaicāja.
Sgorrs spēji izslēja galvu.
- Tātad tu zini? viņš izdvesa.
-Jā, Sgorr, es zinu.
Sgorrs pēkšņi juta, ka viņu viscaur pārņem baisa nevarība.
- Cik daudz tu zini? viņš jautāja.
- Zinu, ka tu, būdams jauns briedis, aizpeldēji uz salu, Rannohs čukstus teica. Zinu, ka tu nozagi cilvēka bērnu, Sgorr.
Rannoha balss runājot drebēja.
- Un zinu, ka tu to nogalināji, viņš skumji sacīja, un viņa balss atbalsojās tuvējos kokos.
Sgorra acs cauri palsajai rīta krēslai ieurbās Rannohā. Pēkšņi viņu sagrāba bailes.
- Bet es nezinu, kāpēc, Rannohs nočukstēja.
- Un nekad to nesapratīsi, Sgorrs rāmi atbildēja.