- Pasaki! Rannohs teica.
Sgorrs paraudzījās uz Rannohu, un viņa skatienā kvēloja negants niknums.
- Labi! Es devos turp, lai izpētītu cilvēku un mācītos no viņa. Daudzas saules es vēroju cilvēkus viņu mājokļos. Es iemācījos daudz. Tieši tur man radās doma, kā asināt Herlu ragus vērojot, kā viņi asina savas spīdīgās nūjas. Iemācījos vēl daudzko citu. Bet tad cilvēku mātītei piedzima cilvēku briedēns.
- Un tu to nozagi un nonāvēji. Kāpēc?
- Kāpēc? Sgorrs iekliedzās. Tāpēc, ka gribēju būt stiprāks par viņiem! Stiprāks nekā Herne! Es upurēju pats sev. Lai nekad vairs ne no kā nebaidītos. Gribēju, lai manī ienāk viņu gara spēks un dara mani neuzvaramu!
Rannohs ieskatījās Sgorra vienīgajā acī, kurā zvēroja negants niknums, un nodrebēdams saprata: tas, kas viņam ar Rurlu salā bija tikai minējums, ir patiesība. Viņi nebija uzdrīkstējušies tam ticēt, raugoties lejup uz mazo, smiltīs ierakto skeletu, galvaskausu ar tukšajiem dobumiem un sadragātajām, atlauztajām ribām.
-Tātad tu…
- Jā! Sgorrs ierēcās, saniknojies līdz neprātam. Es apēdu viņa sirdi!
Rannohs paskatījās uz Sgorru, un tagad viņam kļuva tā gandrīz vai žēl.
- Un, kad Hernes bara valdnieks to atklāja, pat viņi vēlējās tevi padzīt no sava vidus?
- Es biju pārkāpis viņu senseno likumu, jo viņi pielūdza cilvēku tāpat kā Herni. Bet, kaut gan es apbrīnoju cilvēku, es nevienu netaisos pielūgt. Nevienu un neko!
Sgorrs dusmās trīcēja.
- Un tāpēc tu aizliedzi briežiem spert kāju Augstajā Zemē?
- Aizliedzu līdz brīdim, kad Hernes bars būs iznīcināts un mans noslēpums droši apglabāts. Herlas nekad nesaprastu, kāpēc… kāpēc tas bija vajadzīgs, Sgorrs gandrīz skumji piebilda.
- Tu esi ļaunuma iemiesojums, Sgorr, Rannohs klusi teica.
- Tāda ļaunuma nemaz nav! Sgorrs nikni atcirta.
- Tevi ir jāiznīcina, Rannohs sacīja, taču viņa balsī neskanēja dusmas.
- Un tu grasies mani iznīcināt? Sgorrs nosprauslojās. Es esmu vecs, Rannoh, un tu varētu nonāvēt mani tepat uz vietas. Bet ir citi, kas stāsies manā vietā. Narls un pārējie. Herlas tagad ir stipri, un Lielais Bars ir neuzvarams!
-Tu maldies. Jo šurp nāk Herlas no ziemeļiem. Izlūkotāji cīnīsies ar tevi.
- Izlūkotāji? Viņi neko nevar panākt! Līdz rītam tavi draugi būs iznīcināti. Pašlaik viņi ir iesprostoti ielejas galā.
Ja tu nogalināsi mani, viņi tik un tā tiks iznīcināti, un kā tad tu būsi kalpojis savam dievam? Tu esi zaudējis, Rannoh, zaudējis!
- Vēl ne, Rannohs teica, un tieši to es tev atnācu pateikt. Biju domājis, ka varbūt varēsim sākt miera sarunas, bet tagad redzu, ka tas nav iespējams. Labi, Sgorr, tad zini: rit es būšu tur un man līdzās stāvēs Herne!
Sgorrs paskatījās uz briedi, kas lepni un izaicinoši stāvēja viņam pretī, un pēkšņi izjuta pret to dīvainu apbrīnu.
- Nu tad ej un piepildi savu Pravietojumu! viņš klusi teica. Ari tu pats nezini, kādas tam būs beigas. Vai atceries, kas tur sacīts, Rannoh? Ja tā ir patiesība, tad tev jākļūst par upuri. Ja tu rīt dosies turp, tu mirsi, Rannoh!
Rannohs cieši lūkojās bezragu briedī un iekšēji nodrebēja, taču nosprauslojas un aizgriezās. Tagad visapkārt jau bālēja rīta gaisma.
- Iegaumē, viņš čukstēja, rit mēs atkal tiksimies! Tādēļ skaties pēc manis un bīsties no manis, Sgorr!
To teicis, Rannohs pazuda mežā.
Sgorrs stāvēja zālē, drebēdams pie visām miesām.
- Nu labi! viņš nošņācās, ja vajadzēs, es cīnīšos kaut vai ar pašu Herni!
Cik ātri vien spēdams, Rannohs rikšoja projām no bara uz ielejas gala pusi. Tagad viņš domāja par draugiem un par Villovu. Drīz viņi būs kopā. Kopā cīnīsies un, ja vajadzēs, mirs. Bet pirms tam vajadzēja paspēt vēl kaut ko. Rannohs lūkojās pēc viena no cilvēku mitekļiem un pēc raga, ko paņemt līdzi uz cīņas vietu, raga no koka un sulas, raga, kas deg ar cilvēku oranžo gaismu.
24 Pēdējā cīņa
Lai dusošajai zemei mana dziesma skan Kā vēstījuma zvans! Ai, vējš, tu saprast vari: Ja ziema nāk, nav tālu pavasaris.
Persijs Bišs Šellijs. "Oda vakarvējam"
- Tagad mums jāmetas triecienā un pa pāreju jāizlaužas viņiem cauri! Dadzis nopietni teica.
Ielejas galā mākoņi bija pagaisuši un virs galvas spoži spīdēja saule. Stari mirgodami atspoguļojās ezerā, un Izlūkotājus gaidīja jauna, grūta diena. Aizvadītā nakts visiem bija pagājusi lielā satraukumā, tomēr sgorrieši nebija uzbrukuši, un Izlūkotāji vismaz bija varējuši atpūsties. Visu rīta cēlienu viņi sprieda, ko darīt, un tagad, kad saule jau bija uzkāpusi dienvidū, arvien skaudrāk apzinājās savu sarežģīto stāvokli. Tomēr viņi bija ievērojuši, ka sgorrieši izturas mazliet nemierīgi un pārejas šaurākajā vietā to palicis krietni mazāk.
- Ja turēsimies kopā un skriesim pilnos auļos, Teins sprieda, tikt cauri nebūtu neiespējami. Tiesa, visgrūtākā ciņa būs pārejas vidū. Tur taka ir ļoti šaura un sgorrieši mums uzbruks no abām nogāzēm.
- Villova, sacīja Dadzis, es gribu, lai jūs ar Pepu skrienat Izlūkotāju pulka pašā vidū.
- Nē! Villova tūdaļ protestēja. Es protu spert un…
- Lūdzu, neiebilsti, Villova, tu esi darījusi jau pietiekami daudz. Klausi, ko saku!
Villova cieši ieskatījās Dadzim acīs un tad pamāja ar galvu.
- Nu tad norunāts, Dadzis klusi sacīja. Sākam!
Viņš pagriezās pret Izlūkotājiem. Ezera malā stāvēja vairāk nekā simt sešdesmit briežu, gaidot piešķiebuši ragotās galvas. Tobrīd Dadzim likās, ka viņi var stāties pretī jebkādam spēkam.
- Ejam! viņš spēji iesaucās. Parādīsim sgorriešiem, no kāda māla esam mīcīti!
Dadzis metās skriešus, un viņam pa pēdām tūlīt devās Teins un Bankfuts. Nākamajā brīdī viss Izlūkotāju pulks joņoja cauri ielejas galam uz pārejas pusi.
- Villova! Dadzis skrienot uzsauca. Villova skrēja tieši aiz viņa.
- Kas ir?
- Kad biji barā, vai nedzirdēji kaut ko par Alitu?
Bankfuts, kurš dzirdēja jautājumu, uzmeta Villovai sāpīgu
skatienu.
- Nē, Villova atbildēja, neko.
Sgorrieši, kas gaidīja uz pārejas, redzēja viņus tuvojamies, taču daļa no tiem bija pagājusi tālāk, lai paskrubinātu zāli, un citi stāvēja augstu uz nogāzes. Viņi nebija gaidījuši, ka Izlūkotāji mēģinās izlauzties tik pēkšņi un strauji, turklāt viņi gaidīja papildspēkus. Komandieri deva rēcošas pavēles, sgorrieši sāka virzīties kopā, taču trieciena spēks, ko veicināja negaidītais pārsteigums, tagad bija Izlūkotāju pusē.
Drīz uz šaurās takas mudžēja briedis pie brieža un rags pie raga: Izlūkotāji cīnīdamies lauza ceļu ārā no sprosta. Viņi nepārprotami virzījās uz priekšu, badīdami, durdami un sliedamies pakaļkājās. No nogāzēm abās pārejas pusēs lejup skrēja citi sgorrieši, bet Izlūkotāji tos atvairīja, visus spēkus veltīdami tam, lai pa pāreju tiktu uz priekšu.
Villova un Pepa turējās Izlūkotāju pulka vidū, un abas no sirds vēlējās, kaut tām būtu ragi. Tomēr dvīnes nebija gluži pasargātas no cīņas. Kāds sgorrietis tik sparīgi metās uz priekšu, ka tika garām Izlūkotājam un nokļuva raga attālumā no Pepas. Pepa laikus viņu pamanīja un spēra ar pakaļkāju, trāpīdama uzbrucējam sejā tieši tai brīdī, kad tas nolieca galvu dūrienam.
- Mums izdosies, Villova! Pepa iesaucās no pūļa vidus. Mums izdosies!
Gabalu tālāk viņa jau redzēja pārejas galu.