Bet tad viņiem priekšā izslējās jauns briežu mūris un ceļš atkal bija aizšķērsots.
-Vēl viens pēdējais trieciens! iesaucās Dadzis, lēkdams uz priekšu. Viņš sadūrās ar liela auguma sgorrieti, un abu ragi saāķējās. Arī Teins un Bankfuts nolieca ragus, un negaidīti drīz ceļš bija atkal brīvs.
- Darīts! Dadzis iegavilējās, bet tajā pašā brīdī atskanēja Villovas baiļu sauciens.
No kalna nogāzes tieši uz Dadža pusi pilnā ātrumā joņoja cits sgorrietis. Skriedams tas nolieca galvu un tad ar sparīgu lēcienu pārlidoja pēdējam nogāzes posmam, mezdamies virsū Dadzim. Villova mēģināja ieskriet vidū starp abiem, taču brieža ragu gali trāpīja Dadzim sānā, tas sagrīļojās un, kūleni apmezdams, nokrita zemē. Villova tūlīt pārtrauca skrējienu, un to pašu darīja Bankfuts un Hargs. Viņiem garām pa pāreju auļoja Izlūkotāji, kamēr Bankfuts cīnījās ar vientuļo sgorriešu uzbrucēju. Starp viņiem un pārējiem vajātājiem jau bija izveidojies zināms attālums, un Villova pieskrēja pie Dadža.
Dadzis nekustīgi gulēja zemē.
- Dadzi! Villova iesaucās. Dadzi!
Dadzis nekustējās.
- Ātrāk, Dadzi, kamēr viņi nav mūs panākuši!
Villova bija redzējusi sgorrieša ragu triecienu un zināja,
ka brūce nevar būt pārāk dziļa, lai draugu nopietni apdraudētu. Taču, palūkodamās lejup uz Dadzi, viņa ar šausmām saprata, kas noticis. Liktenīgs bija nevis raga dūriens, bet kritiens. Briedis bija lauzis kaklu.
- Nē, Dadzi, nē, tas nevar būt! Villova izdvesa.
Tomēr briedis nekustējās. Bankfuts, pieskrējis Villovai
blakus, apstulbis lūkojās lejup uz mirušo draugu.
- Un es pat nepaguvu pastāstīt viņam par Alitu, Villova sāpīgi nočukstēja.
- Vismaz tas viņam tika žēlsirdīgi aiztaupīts, Bankfuts klusi teica.
Taču sērot nebija laika.
- Ātrāk! aizmugurē iesaucās Hargs. Viņi atkal nāk uzbrukumā!
Neganta niknuma pārņemti, Villova un Bankfuts metās pakaļ Hargam uz pārejas galu, kur Teins jau veda Izlūkotājus klajumā. Teins nenojauta, kas noticis, un viņa kapteiņa sirds dauzījās līksmē un lepnumā. Viņi tikuši cauri!
Taču, kad Izlūkotāji no pārejas gala nokļuva līdzenumā, no kura pa kreisi pletās mežs, bet pa labi līkumoja upe un aiz tās slējās nākamie kalni, ieraudzītā aina viesa viņos apjukumu un izmisumu. Teins šausmās apstājās, un arī pārējie Izlūkotāji sastinga uz vietas. Tālāk vairs nebija kurp skriet.
Viņu priekšā, cik tālu vien sniedzās skatiens, stiepās sgorriešu rindas. Starp tiem bija arī dambrieži un stirnu buki. Izlūkotāju priekšā bija vismaz tūkstotis briežu, un to rindas stiepās no meža līdz upei. Nepārskatāma ragu jūra. Izlūkotājiem preti, gaidoši klusēdams, stāvēja Lielais Bars.
Pēc brīža pieskrēja Villova, Bankfuts un Hargs, un, kaut gan viņu domas visu laiku kavējās pie Dadža, kas miris gulēja uz pārejas, skats uz Lielo Baru izgaisināja visas citas raizes. Izlūkotāji pārmija izmisušus skatienus.
- Mēs varam skriet atpakaļ! Brāns iesaucās.
- Nē, viņi jau nāk šurp no pārejas! izdvesa Bankfuts.
- Aši skrienam kokos! iekliedzās Teins, bet, kad viņš kopā ar vairākiem Izlūkotājiem metās pa kreisi, no meža dienasgaismā iznira neskaitāmi ragi, aizsprostodami visas ieejas vietas mežā.
- Upe! iesaucās Bankfuts, bet uz ūdens pusi jau virzījās gara briežu rinda, lai aizšķērsotu viņiem ceļu. Te, plašajā līdzenumā, simt sešdesmit Izlūkotāji, kas savā barā un pat ielejas galā bija licies iespaidīgs spēks, kļuva nožēlojama niecība nepārredzamās ielencēju armijas priekšā.
- Tein! Pepa izmisusi iekliedzās. Tein, ko lai mēs darām?
- Dadzi! Teins spēji nokratīja stindzinošo bezcerību. Mēģināsim…
Bet, palūkojies apkārt, Teins redzēja, ka Dadža viņu vidū nav.
- Dadzis, kur Dadzis?
Viņš paskatījās uz Villovu, kura drūmi papurināja galvu.
- Viņš netika cauri pārejai.
Bridi Teins satriekts raudzījās uz viņu, bet tad sarosījās kapteiņa instinkts, jo viņš saprata: ja Dadža nav, tad Izlūkotāji palikuši bez vadoņa. Pagriezies viņš saspringti pārlūkoja līdzenumu, un gandrīz tūlīt viņa skatiens apstājās pie laukumiņa rietumu pusē, netālu no meža, kur zeme slējās augšup. Tas bija zemes un akmeņu paugurs, kura vidū auga tikai viens pīlādzis, un uz paugura pietiktu vietas prāvam briežu pulkam.
- Turp! Teins iesaucās. Tur būs mūsu atbalsta punkts!
Arī Brāns bija to pamanījis un, pagriezies turp, maurodams deva ziņu pārējiem Izlūkotājiem. Brieži traucās aiz viņa kā putnu bars, pilnos auļos skriedami uz pakalna pusi. Sgorrieši to redzēja, un piecdesmit briežu atrāvās no priekšējām līnijām un metās uz priekšu, lai nogrieztu viņiem ceļu. Tomēr Izlūkotāji bija tuvāk pakalnam nekā Lielais Bars, un sgorrieši vēl nebija viņus panākuši, kad Brāns un Teins jau bija sasnieguši glābiņa vietu. Izlūkotāji pa piekalnēm uzskrēja augšā, un vajātāji, to redzēdami, apstājās, brīdi saniknoti mētāja galvas un tad devās atpakaļ pie pārējiem sgorriešiem.
Uz bridi Izlūkotāji bija drošībā. Četri senie draugi kopā ar Brānu un Haigu apmetās pie pīlādža, un pārējie brieži sapulcējās tiem apkārt. Tā bija varonīga, tomēr bezcerīga aina. Lidzenumā iestājās klusums. Izlūkotāji gaidīja, taču sgorrieši nekustējās no vietas. Brieži upes otrā krastā nemēģināja šķērsot straumi, un sgorrieši austrumu pusē palika stāvam koku ēnā. Pāreja viņiem aiz muguras atkal bija briežu pilna, taču ari tie negāja uz priekšu. Visi kaut ko gaidīja.
Tad Izlūkotāji, vērodami pretinieka blīvo sienu, piepeši redzēja, ka sgorriešu rindas sakustas un pašķiras. No bara vidus izsoļoja divi brieži. Draugi no paugura sazīmēja Narlu un viņam blakām veco briedi, kura bezragu galva manāmi izcēlās ragu meža vidū.
- Sgorrs! iešņācās Brāns.
Narls un Sgorrs bija sasnieguši briežu priekšējās rindas un sāka soļot gar gaidošo karotāju kolonnām, apskatīdami to ragus un atzinīgi mādami ar galvu.
Sgorrs iekšēji pasmīnēja. Nakts šausmas un trieciens, ko sagādāja tikšanas ar Rannohu, bija izgaisuši līdz ar rīta ausmu, un tagad viņa drosme auga ar katru bridi. Salīdzinājumā ar sgorriešiem Izlūkotāji bija niecīga saujiņa apmēram viens pret desmit. Kaut gan Sgorram raizes darīja ziņa par Herlām, kas nāk šurp no ziemeļiem, viņa izlūki neko nebija manījuši, un Sgorrs zināja, ka papildspēki nepagūs sasniegt Izlūkotājus pietiekami drīz. Izlūkotāju liktenis bija izlemts.
- Viņš ir zaudējis, Narl! Sgorrs līksmi čukstēja savam palīgam.
Narls pamāja ar galvu. Sgorra ziņa par Rannoha ierašanos viņu bija ļoti pārsteigusi, tomēr bailes, kas tobrīd viņā bija uzviļņojušas, izgaisa bez pēdām, redzot Lielā Bara žilbinošo varenību.
- Šodien mēs darīsim galu Pravietojumam! Sgorrs apgalvoja. Pirms pienāks Larna stunda, mēs iznīcināsim Herni uz visiem laikiem. Un, ja Rannohs uzdrošināsies nākt šurp, mēs iznīcināsim ari viņu!
Narls pasmaidīja.
- Narl, es vērošu cīņu no šiem kokiem, Sgorrs teica, nevērīgi pamādams uz netālo bērzu puduri. Atved šurp dažus sgorriešus, kam vajadzēs mani apsargāt. Bet vispirms es gribu parunāt ar tiem nejēgām.
Narls deva pavēli, un Sgorrs devās uz priekšu. Paugurs atradās apmēram divdesmit lielu koku attālumā, bet līdzenums veidoja seklu ieplaku, un rāmajā gaisā Sgorra balss skaidri aizskanēja gan līdz Izlūkotājiem, gan līdz sgorriešu rindām.
- Izlūkotāji! viņš iesaucās. Es biju nolēmis ļaut jums dzīvot, jo Narls teica, ka jūs ielejas galā esot teicami cīnījušies. Tomēr tagad, jūs redzot, es spēju just vienīgi nicinājumu. Jūs vairs nepiedzīvosiet nevienu Larna stundu!