Sgorrs nolieca galvu, un Izlūkotāji, paugurā stāvēdami, viscaur nodrebēja, jo pa zāli šurp atplūda baisa skaņa. Mežonīga klaudzoņa. Sgorrieši visi reizē ritmiski klaudzināja ragus.
Atbaidošais troksnis aizskanēja tālu pār kalniem un sasniedza nogāzi, uz kuras trīs vecas briežumātes drebēdamas vēroja baigo ainu.
- Man bail, Villova! Pepa nočukstēja, klausoties ragu klaudzoņā, kas arvien vairāk pārņēma līdzenumu.
Villova skumīgi uzsmaidīja māsai.
- Ja mums lemts mirt, viņa teica, tad mēs vismaz mirsim kopā.
Pepa izslēja galvu. Ari Bankfuts un Teins klausījās biedinošajās skaņās, un draugi pievirzījās cits citam tuvāk, pārmīdami mēmus skatienus. Bankfuts skumīgi palūkojās uz Pepu, jo viņam nekad nebija radusies iespēja pateikt draudzenei, ko jūt pret viņu. Tomēr viņi visi bija kopā izgājuši tik daudzkam cauri un pazina cits citu tik labi, ka vārdi šķita gluži nevajadzīgi.
- Vai zini, Bankfuts pēc brīža teica, smaidīdams un raudzīdamies uz melno plankumu pie Pepas auss, es vienmēr esmu gribējis būt Izlūkotājs. Un te nu es esmu Izlūkotāju kapteinis. Bet kāds no tā labums? Man nav bijis pat iespējas apsargāt baru. Nudien, tas ir jocīgi!
- Tā nerunā, Bankfut, Teins klusi sacīja. Jūties lepns, ka esi kapteinis!
Bankfuts paskatījās uz draugu un pamāja ar galvu.
- Es esmu lepns, viņš nočukstēja.
- Un es esmu lepna, ka esmu jūs visus pazinusi, sacīja Villova, itin visus!
- Ja vien Rannohs butu šeit! teica Pepa.
- Nē, Pepa, Teins nočukstēja, labāk ir, ja viņa te nav. Kā viņš varētu palīdzēt? Ja no ziemeļiem tiešām nāk Herlu bari, tie nepagūs sasniegt pāreju laikā. Bet Rannohs viens pats tikai mirtu kopa ar mums. Es priecājos, ka viņa te nav.
- Un es vismaz tagad zinu, Villova teica, ka viņš nekad nav bijis gļēvulis. Tikai man gribētos… man gribētos… Mūsu šķiršanās bija tik briesmīga!
Draugi atkal apklusa un ievēroja, ka klaudzoņa līdzenumā apklususi.
- Viņi nāk šurp! Hargs čukstus izgrūda.
Sgorriešu rindas tuvojās pauguram. Viņi nenāca visi.
Nāca apmēram trīs simti. Vispirms tie nāca soļos. Tad pārgāja rikšos. Un pēc tam auļoja uzbrukumā.
- Kapteini Bankfut! Teins teica, izsliedams ragus.
- Kapteini Tein! Bankfuts lepni atsaucās.
- Ja šis ir pēdējais stāsts, Bankfut, tad gādāsim, lai tas būtu vislabākais!
Bankfuts pamāja ar galvu un saslējās cīņai. Izlūkotāji sastājās ciešos, cits citu aptverošos apļos visapkārt pīlādzim, un, kad sgorrieši sasniedza pauguru, Teins, Bankfuts, Hargs un Brāns izgāja cauri to rindām un nostājās dažādās paugura pusēs.
Sgorrieši pienāca tuvāk, un tagad Izlūkotāji skaidri varēja saskatīt zilganās rētas viņu pierēs un uzasināto ragu smailes. Nākamajā mirkli sākās uzbrukums un brieži kā paisuma vilnis traucās augšup pa paugura malām. Triecienu juta pat Pepa un Villova Izlūkotāju apļu iekšienē. Brieži visapkārt cīnījās, mauroja un brāzās cits pret citu. Nelielais paugurs drebēja no belzieniem un spērieniem. Sgorrieši pret Izlūkotājiem. Rags pret ragu. Izlūkotāji šķita šūpojamies turp un atpakaļ, grūsti un mētāti no visām pusēm.
Cīņa turpinājās, taču ne Pepa, ne Villova, atrazdamās vidū, nevarēja īsti redzēt, kā Izlūkotājiem klājas. Laiku pa laikam viņas uz īsu brīdi redzēja te Bankfutu, te Teinu, Brānu vai Hargu, kas vēzēja galvu vai slējās pakaļkājās, pulcināja Izlūkotājus vienkop vai steidzās palīgā citam briedim. Viņas redzēja ik pa brīdim briežus pakritam zemē, nezinot, vai tie ir savējie, vai pretinieki. Vienīgais, par ko viņām nebija šaubu, bija tas, ka viņu stāvoklis ir neglābjami bezcerīgs.
Pēkšņi caur Izlūkotāju rindām izlauzās briedis, kas metās virsū Villovai.
- Sargies! iesaucās Pepa, un Villova pēdējā brīdī paguva atlēkt sānis, izvairoties no raga dūriena. Briedis apsviedās apkārt, un Villova pamanīja viņa acīs pārsteigumu par to, ka Izlūkotāju vidū ir ari teles. Tomēr viņš atkal nolaida ragus un lēca jaunā uzbrukumā.
No kreisās puses pieskrēja Hargs, kas bija redzējis briedi izlaužamies cauri Izlūkotājiem un tāpēc pametis savu vietu cīnītāju priekšējās rindās. Viņš nāca īstajā brīdī. Pagrūdis sgorrieti sāņus, viņš trieca vidus žuburus uzbrucēja pakaklē, ar vienu cirtienu pārplēsdams tam kaklu.
Taču brīdi, kad sgorrietis pakrita, Hargu pašu sānos ķēra trieciens un viņš sajuta skaudras sāpes. Cauri viņu rindām bija izlauzies vēl viens sgorrietis, kas plosīja viņa sānu.
- Palīdziet viņam! Villova izmisusi uzsauca apkārtējiem Izlūkotājiem. Palīdziet Hargam!
Trīs Izlūkotāji piesteidzās viņiem palīgā, un sgorrietis bija spiests maksāt par savu pārdrošību. Izlūkotāji aplenca viņu no visām pusēm.
- Paldies Hernem! Villova nočukstēja, redzēdama, ka Hargs, kaut ari ievainots, tomēr stāv kājās. Bet, pagriezusies pret māsu, viņa atkal šausmās iekliedzās.
Pepa gulēja starp akmeņiem, un zemi ap viņu krāsoja asinis.
- Nē, Pepa, tikai ne tu! Villova iešņukstējās un juta priekškājas saļimstam.
Villovas galva noslīga pār Pepu, un viņa ieraudzīja Pepas kaklā nāvējošu brūci. Acīmredzot to bija iecirtis sgorrietis īsi pirms uzbrukuma Hargam. Zāle pamazām kļuva sārta no Pepas asinīm.
Pepas acis vēl bija vaļā, taču skatiens tajās pamazām kļuva stiklains.
- Nē, Pepa, nē! Villova panikā iekliedzās.
Pepa mēģināja pacelt galvu, taču tas neizdevās. Man nekad nevajadzeja ļaut tev nākt līdzi…
- Klusu, Villova! Pepa atčukstēja. Tagad gādā par sevi, jo es drīz būšu kopā ar Herni.
- Pepa! Villova vēlreiz iekliedzās.
Taču viss bija galā. Pepa aizvēra acis un nolaida galvu uz zemes.
Villova drebēdama uzslējās kājās un ieraudzīja, ka cīņa ap viņu ir pierimusi. Sgorrieši atkāpās, un cauri Izlūkotāju baram, kas uz paugura atkal ieņēma savas vietas, viņai tuvojās Teins un Bankfuts.
- Mēs viņus atturējām! Bankfuts iesaucās. Mums tas izdevās! Bet daudz netrūka, lai viņi… Bankfuts aprāvās.
- Nē! viņš iekliedzās. Nē!
Trīs draugi, galvas noliekuši, brīdi stāvēja blakus Pepas nedzīvajam augumam. Visapkārt zālē gulēja nonāvēti brieži. Bojā gājuši bija daudzi sgorrieši un četrdesmit Izlūkotāji. Un, kaut gan pirmais uzbrukums bija krietni iedragājis Izlūkotāju spēkus, Lielais Bars līdzenuma otrā malā šķita gandrīz neskarts un uz Izlūkotāju pusi atkal virzījās divas grupas, katrā pa divsimt briežiem.
- Visam beigas! Teins teica, kratīdams galvu. Nākamo uzbrukumu mēs vairs neizturēsim.
Bankfuts nikni piecirta kāju pie zemes.
- T-t-tad lai sgorrieši mirst kopā ar mums, jo t-t-tikai tā mēs varam atriebt Pepu!
Bet Teins paveda Bankfutu sāņus.
- Bankfut, viņš čukstus teica, atskatīdamies uz Villovu,
- vai tu varētu kaut ko izdarīt manā labā?
- Jebko, Tein.
- Vai tu varētu palikt kopā ar Villovu līdz beigām un aizsargāt viņu, cik ilgi iespējams?
Bankfuts paskatījās uz Teinu. Viņi abi saprata, ka nākamajā uzbrukumā ies bojā visi, arī Villova, tomēr Bankfuts pamāja ar galvu.
- Labprāt! viņš atbildēja.
Abi vecie draugi sasita kopā ragus un sagatavojās gaidāmajam triecienam. Pie bērzu pudura Sgorrs atzinīgi māja ar galvu, vērodams savu karotāju pēdējo uzbrukumu pauguram. Tas solījās būt pat pārāk viegls. Sgorrieši devās uz priekšu, un Teins, Brāns un ievainotais Hargs izskrēja Izlūkotāju pirmajās rindās. Pauguram vēlreiz pāri brāzās bargas kaujas vilnis. Bankfuts kopā ar Villovu klusēdami stāvēja pie pīlādža un gaidīja.