Taču sgorrieši nekustējās ne no vietas. Visi palika stāvam.
- Klausiet manu pavēli! Sgorrs nikni ierēcās, apsviezdamies apkārt.
Brieži tramīgi saskatījās.
- Nebaidieties taču no viņa! Sgorrs uzsauca. Paskatieties! Viņš ir visparastakais briedis! Jebkurš nojums varētu viņu pieveikt!
Tomēr brieži vilcinājās. Šoreiz viņus atturēja nevis bailes, bet gan doma par Sgorra seno briesmu darbu.
- Ei, tu! Sgorrs uzsauca vienam no vecākajiem sgorriešiem. Tu izpildīsi manu pavēli!
Briedis nodūra skatienu.
- Ar viņu ir Herne, tas nočukstēja, bet tu… tu…
- Nav ar viņu nekāds Herne! Sgorrs nospļāvās. Viņš ir visparastākais Lera un nekas cits!
Sgorrs pagriežas pret citu briedi.
-Tu! Es tev paveļu!
Ari šis briedis papurināja galvu. Viņš lūkojās uz Rannohu, un viņa acis pauda uzticību. Tas bija Kveihs.
Bet tad aiz viņa no sgorriešu rindām izsoļoja cits briedis. Tas bija sgorriešu komandieris, kas iepriekšējā naktī bija apstaigājis baru.
- Es cīnīšos ar viņu, valdniek Sgorr! briedis teica.
No aizmugures viņam pienāca vēl kāds sgorrietis. Tad vēl un vēl viens. Tie paklanījās Sgorram, un viņš ledaini pasmaidīja.
- Ļoti labi! viņš teica. Jūs tiksiet pienācīgi atalgoti. Tagad nesiet man šurp viņa ragus!
Nākamajā brīdī uz Rannoha pusi joņoja divdesmit brieži. Rannohs trešoreiz saslējās pakaļkājās un, vēzēdams gaisā priekškājas, skaļi iemaurojās, tad pagriezās un skriešus metās uz pauguru, kur atradās Izlūkotāji. To redzēdami, sgorrieši nodomāja, ka viņš bēg no meža un no briesmīgās gaismas, un to bailes atkāpās. Drīz no kopējā bara cits aiz cita atrāvās vēl vairāki brieži, pievienodamies vajātājiem.
- Viņš nepaspēs! Villova izmisusi nočukstēja, skatīdamās, kā Rannohs skrien uz viņu pusi.
Izlūkotāji kā sastinguši raudzījās uz Rannohu, kas tuvojās pauguram, taču drīz kļuva redzams, ka attālums starp viņu un sgorriešiem samazinās. Vajātāju bija apmēram trīsdesmit, un Teins nodrebēja, redzot, ka no labās puses tiem piebiedrojas vēl viena sgorriešu grupa.
- Mums viņam jāpalīdz! Villova iekliedzās.
- Ko lai mēs iesākam? izdvesa Teins. Sgorrieši jau gandrīz bija panākuši Rannohu.
Bet pēkšņi Teins sastinga kā pārakmeņojies. Viņam apkārt zālē pletās ēna, kas auga arvien lielāka.
- Kas tas ir, Villova? Teins nočukstēja.
Tad viņi to izdzirdēja. Debesīs atskanēja neganta ķērkšana un spārnu plivināšana. Izlūkotāji paskatījās augšup, un tiem izlauzās pārsteiguma sauciens. Debesis bija kļuvušas melnas. Virs galvas zibēja un riņķoja neskaitāmi tumši apveidi. Apkaimi pārņēma apdullinošs troksnis.
- Kraukļi! Villova iesaucās. Tie ir kraukļi! Ieradies Krā!
- Brieža dusmās melnēs debess vaigs, Teins nočukstēja. Villova, tas tiešām ir Pravietojums!
Sgorrieši, kas bija jau panākuši Rannohu, apstājās un, galvas nokāruši, sāka bailēs maurot. Citi izslējās pakaļkājās, spārdīdami gaisu un mēģinādami atvairīt ņirbošo putnu baru. Melnais mākonis nolaidās pār briežiem, putni knāba tiem acīs un sita ar spārniem pa ragiem. Vajātāji apstājās, bet Rannohs skrēja tālāk. Izlūkotāji bija sasniegti.
Lielais Bars šausmās vēroja, kā viņu biedri cīnās ar putniem. Sgorrieši panikā mētāja galvas, cenzdamies vairīties no nerimtīgajiem knābieniem.
Izlūkotāji nolieca galvas, kad Rannohs, pieskrējis pie pīlādža, satriekts noskatījās nodalītajā postā. Bankfuta acis bija aizvērtas. Viņš gulēja blakus Pepai. Zeme ap abiem nekustīgajiem augumiem mirka asinīs.
- Tātad esmu ieradies par vēlu! Rannohs rūgti iesaucās.
- Paldies Hernem, ka tu ieradies vispār! sacīja Teins. Cik labi tevi atkal redzēt, Rannoh!
Rannohs bezpalīdzīgi noskatījās uz Pepu un Bankfutu. Tad viņš pacēla acis pret Izlūkotājiem un aplaida skatienu visapkārt.
- Kur ir Dadzis? viņš jautāja. Villova skumji papurināja galvu.
- Piedodiet, Rannohs teica, bet man vajadzēja parūpēties, lai mana māte būtu drošībā.
- Tava māte, Rannoh? Villova pārsteigta jautāja. Vai tad Brakena arī ir šeit?
- Nē, Villova, Brakena ir mirusi. Un viņa nav mana māte.
Villova un Teins izdvesa pārsteiguma saucienus.
Bet tad Rannohs spēji paspēra soli uz priekšu. Viņa skatiens bija cieši pievērsts Bankfutam. Bankfuts nodrebēja, sāpīgi sakustējās un atvēra acis.
- Rannoh, viņš kā pa sapņiem nočukstēja, Rannoh, tu esi te!
- Guli mierīgi, Bankfut! Rannohs teica. Gan es pagūšu tevi izdziedināt. Ja vien vispār kaut ko vairs paspēšu.
- Bet tagad ar mums ir Herne! sacīja Brāns. Arī viņš bija nopietni ievainots.
- Herne varbūt ir ar mums, Rannohs nopietni atbildēja, bet es savos klejojumos esmu pārliecinājies, cik neizprotami var būt viņa ceļi. Jo, kaut gan Herne ir dziednieks, Herne ir ari mednieks. Viņš vēl var prasīt pēdējo upuri.
Izlūkotāji sakustējās virs viņu galvām uz rietošās saules fona atkal iezīmējās tumša ēna. Kraukļi bija paveikuši savu uzdevumu un lidoja mājup tie, kas vairs spēja lidot, jo daudzi cīņā bija gājuši bojā.
- Paldies! Rannohs nočukstēja. Paldies jums visiem! Bet tagad mums būs vajadzīga nopietnāka palīdzība. Mūsu vienīgā cerība ir tā, ka viņi ieradīsies laikā.
- Viņi? Teins pārjautāja.
Piepeši pār līdzenumu atkal aizskanēja dobja maurošana, un Izlūkotāji pagriežas turp. Kaut gan vārdus nevarēja saklausīt, bija redzams, ka Sgorrs atkal uzrunā Lielo Baru.
- Jūs redzat? Sgorrs sauca. Viņi ir tikai Leras! Tādi paši kā putni, kas spēj tikai knābt. Turpretī mēs esam brieži! Sgorrieši. Neuzvaramie. Paskatieties uz viņu un viņa Izlūkotājiem! Tur nav atlicis vairāk par sešdesmit!
Sgorrs iekarsa arvien nevaldāmāk.
- Bet mēs mēs esam armija! Zīmes, ko es iededzināju jūsu pierēs, sargās jūs, un šoreiz es pats jūs vedīšu cīņā! Kaut gan esmu vecs un man nav ragu, es jums parādīšu, ka neesmu nobijies!
Sgorrieši vēroja valdnieku, un, kaut gan briežu sirdīs bija iezagušās bailes, viņi ilgu gadu gaitā bija dresēti pakļauties tā pavēlēm, turklāt pašlaik, dziestošajā vakara gaismā, Sgorrs izskatījās neparasti iespaidīgs. Viņš pagriezās un skriešus devās uz paugura pusi, un Narls sekoja viņam pa pēdām. Lielais Bars sakustējās un nākamajā brīdī kā vilnis traucās uz priekšu tūkstoš briežu pret Izlūkotāju nelielo pulku. Pāri upei peldēja vēl citi sgorrieši, un papildspēki steidzās šurp arī no pārejas. Dresūra bija uzvarējusi. Tagad debesis sedza smagi lietus mākoņi, piebrieduši no daudzu dienu neparastajā karstumā iztvaikojušā zemes ūdens.
Rannohs uz paugura pacēla galvu.
- Nav vairs laika, viņš skumji nočukstēja, nav laika!
Tad Rannohs pagriezās un uzrunāja Izlūkotājus.
- Mani draugi! viņš iesaucās. Vai jūs man sekosiet? Vai sekosiet šai zīmei Hernes vārdā?
Izlūkotāji nolieca ragus un ierūcās.
- Labi! Rannohs teica. Tad dosimies pretī savam liktenim!
Un kopā ar Villovu, Teinu un Brānu viņš metās lejā no paugura, vezdams līdzi pārējos varbūt pretī nāvei.
Sgorrieši nāca arvien tuvāk, bet brīdī, kad draugi gatavojās baisajam triecienam, Villova pameta skatienu sānis un iekliedzās. Viņa nespēja ticēt savām acīm.
- Skatieties! viņa iesaucās. Pāreja!
Pa kalnu pāreju, no kuras nupat vēl bija skrējuši šurp sgorrieši, tagad nāca neskaitāmi citi brieži, kas cīnīdamies centās izlauzt ceļu pie Izlūkotājiem.