- Beidz muļķoties, Blaindvīd! Brēka teica.
- Klusē, vecen! Blaindvīds negaidot atcirta. Eloina, es esmu vecs, man ir savas dīvainības, un barā notiek daudzkas savāds. Varas un valdīšanas viltības man nav saprotamas. Bet vienu es zinu: šī zīme uz tava briedēna pieres var nest viņam nelaimi. Vai tu man uzticēsies, Eloina?
Eloina nesaprata, taču, ieskatījusies vecā stāstnieka nopietnajās acīs, aptvēra, ka runa ir par kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Viņa pamāja ar galvu.
- Nāc šurp, Rannoh! Blaindvīds teica un piebikstīja briedēnam ar purnu. Rannohs satrūcies apsviedās apkārt. Vecais briedis nolaida galvu lejup un ar vienu ašu kustību pārlaida purnu mazā briedēna pierei. Slapjā smilts notriepa spalvas uz Rannoha galvas, gandrīz pilnīgi nosedzot balto ozollapas zīmi.
- Tā ir labāk, Blaindvīds noteica. Mēs taču nevaram ļaut tev skraidīt apkārt ar tādu zīmi pierē un sacelt skaudību citos jaunajos briežos, vai ne?
Rannohs satrūcies paskatījās augšup uz Blaindvīdu un tad, ieraudzījis lielo muti un mēli, pēkšņi sabijās un steidzās atpakaļ pie mātes. Eloina ļāva pienākt tam klāt un nenovērsdamās lūkojās ielejas tālumā. Pati nezinādama, kāpēc, viņa pēc Blaindvīda savādās rīcības jutās drusku labāk.
Ai, Brehin! viņa nočukstēja. Kaut tu drīzāk nāktu šurp!
Rikšodams pa priekšu saviem dreiliešiem, Sgorrs ar patiku ļāva vējam sisties sejā, un viņa sāni elpojot tīksmi cilājās. Šīvakara panākumi bija pārspējuši viņa pārgalvīgākās cerības. Izlūkotāji, kurus viņš tik ilgi bija centies pieveikt, beidzot ir satriekti un iznīcināti. Brehins ir pagalam, un tagad Zemajās Zemēs sāksies jauna dzīve. Dreilam neviens nevarēs mest izaicinājumu vismaz trīs vasaras, un tikmēr būs nodrošināts arī paša Sgorra stāvoklis.
Dreils. Vecs muļķis, Sgorrs sevī nodomāja. Bet ilgi viņš vairs nevilks. Viņš ir klibs un noguris. Bet man jānogaida īstais brīdis. Tad viņi redzēs! Lai tikai uzdrošinās runāt, kad par Baru Valdnieku kļūs bezragu briedis!
Sgorram kaklā sakāpa rūgts kamols. Viņš atcerējās neizturamā pazemojuma dienas, kad tikko bija zaudējis ragus. Atcerējās izsmieklu, ar kādu pret viņu bija izturējušies brieži, kuriem bija daudz mazāk prāta nekā viņam. Tas notika vēl pirms tam, kad viņš tika padzīts no bara un bija spiests klejot pa mežiem viens pats. Tomēr tas bija liktenis, kas ļāva viņam nejauši sastapt šo brailaku baru. Ja nebūtu bijis lētticīgā, klibā Dreila, kur gan viņš, Sgorrs, atrastos šobrīd?
Tad viņa domas pievērsās Brehinam un viņš apmierināts atieza zobus. Brehins vissparigāk bija pretojies viņa ienākšanai barā, bet tagad Brehins ir miris un viņš, Sgorrs, dodas pēc Eloinas. Skaistā Eloina! Tagad viņa piederēs Dreilam. Vismaz pagaidām.
Iedomājoties Eloinu, Sgorrs juta, ka viņu pārņem dīvains mulsums. Šīs jūtas bija vistuvāk tam, ko citi mēdz dēvēt par mīlestību un ko Sgorrs nekad mūžā nebija izjutis. Acu priekšā viņš redzēja Eloinas spīdīgi gludo spalvu un lepno galvas atmetienu, redzēja viņas lielās acis un juta pulsējam nepakļāvīgo dabu. Bet, līdzko Sgorrs mēģināja iztēloties viņu kopā ar sevi, uzburtā vīzija izgaisa. "Kāpēc lai viņa gribētu atrasties man blakus?" viņš sev rūgti jautāja. Briedim ar vienu aci. Briedim bez varena ragu kroņa, ar kura palīdzību iekarot savu vietu. Bet kaut kā man viņa ir jādabū, viņš sev teica. Un tad viņam atausa gaisma. Eloinas briedēns! Drīz, Eloina, mans laiks pienāks, pavisam drīz! Un tad es varēšu atriebties par visu, ko esmu izcietis sava neglītuma dēļ.
No šīm domām Sgorru izrāva skrejošu soļu dipoņa: no ielejas puses viņam pretī rikšoja briedis. Tas bija dreilietis, kuru Sgorrs bija aizsūtījis projām no pulcēšanās vietas.
- Nu? viņš noprasīja, kad briedis bija pienācis klāt un godbijīgi paklanījies. Vai tu viņu atradi?
- Nē, kapteini Sgorr. Bet viena govs man teica, ka viņa laikam esot tur, pie upes.
- Labi. Iesim un noskaidrosim.
Sgorrs apsviedās apkārt un skriešus metās turp, kur vajadzēja sastapt Eloinu un Rannohu.
Blaindvīds nemierīgi staigāja turp un atpakaļ gar upmalu, cenzdamies ielejas tumsā samanīt kādas dreiliešu tuvošanās zīmes, bet Brēka tikmēr mierināja Eloinu.
- Brehins noteikti ir sveiks un vesels, mīļā, vecā, labsirdīgā briežu govs teica. Gan redzēsi. Viņu nevienam vēl nav izdevies uzveikt.
- Nav gan, Eloina satraukta piekrita. Droši vien tev taisnība.
Ar acs kaktiņu Eloina pamanīja, ka Brakena netālu satrūkstas, un brieži izdzirda kalna piekājē zaru švīkstoņu.
- Tur ir kāds briedis, Eloina čukstus izdvesa. Skrien šurp pa nogāzi!
Arī Blaindvīds bija sadzirdējis troksni un piesteidzās pie abām govīm.
- Brehins? Brēka jautājoši iesaucās.
Zari pašķīrās, un Eloina, ieraudzījusi nācēju, papurināja galvu.
- Nē, viņa skumīgi nopūtās, pazinusi Bandahu, kas skriešus tuvojās. Briedis piesteidzās pie gaidošā pulciņa. Viņš smagi elsoja, un viņa augums mirka asinīs un sviedros.
- Piedodiet, ka es slepus piezagos jums klāt! Bandahs apstājies teica. Mani sūtīja kapteinis Brehins.
- Brehins? Vai viņš ir dzīvs un vesels?
Jaunais briedis nokāra galvu.
- Nē, Eloina, man ļoti žēl, viņš atbildēja. Izlūkotāji ir iznīcināti.
Eloina sāka drebēt. Briežumātes kājas noraustījās, un viņa lēni kāpās atpakaļ, kamēr Rannohs pūlējās patverties zem viņas maigā vēdera.
- Ko viņi ir izdarījuši? Blaindvīds iekliedzās. Brieži neiznīcina cits citu!
- Dreils ir zaudējis prātu, Bandahs atbildēja. Viņš ir aizliedzis Anlahu.
- Viņš to nevar!
- Dreilieši siro pa visām malām. Un es atsteidzos tevi brīdināt, Eloina. Viņi nāk šurp, lai vestu tevi pie Dreila.
- Pie Dreila? Eloina iesaucās. Nemūžam!
- Ir vēl ļaunāk, Bandahs čukstus sacīja, lūkodamies lejup uz Rannohu. Šurp nāk Sgorrs. Viņš grib nogalināt tavu briedēnu. Man jādabū jūs projām!
Mokošās skumjas, kas bija pārņēmušas Eloinu, vienā mirklī piepeši pagaisa. Tagad viņa spēja domāt vienīgi par to, kā glābt savu mazuli. Ja vajadzīgs, viņa bija gatava iet bojā pati, taču jaundzimušais briedēns jānosargā visiem spēkiem!
- Iesim pāri ielejai uz rietumu pusi, līdz nākamai gravai! Bandahs teica. Un no turienes uz augstajiem kalniem. Varbūt sasniegsim pat Augsto Zemi.
Brēka izbiedēta palūkojās uz Eloinu. Zemo Zemju briežiem Augstā Zeme allaž bija likusies tāla, draudīga vieta, ko apjož nostāsti un leģendas un ietin noslēpums.
- Bet kā tad mazais? Brēka iesaucās. Viņš tādu ceļojumu neizturēs!
- Mums jāmēģina. Tā viņam ir vienīgā cerība izdzīvot.
-Jā, Eloina piekrita, mums jāmēģina!
- Ir jau par vēlu! iesaucās Blaindvīds.
Vecais briedis lūkojās uz upes pusi. Apmēram trīsdesmit koku attālumā viņš bija saskatījis Sgorru un piecus dreiliešus, kas steidzās uz viņu pusi.
- Mēs esam pagalam! ievaidējās Brēka.
- Klusu! Blaindvīds skarbi uzsauca. Man radās kāda doma. Kaut tikai mums pietiktu laika!
-Ja laiks ir viss, kas vajadzīgs, jums tas būs! iesaucās Bandahs. Tikai pasteidzies, Hernes vārdā, pasteidzies!
Bandahs metās uz priekšu un, atmetis ragaino galvu, strauji iebrida upē. Sasniedzis pretējo krastu, viņš ašā skrējienā šķērsoja Sgorra ceļu. Kad viņš bija nokļuvis apmēram ielejas vidū, dreilieši viņu pamanīja un, kā jau Bandahs bija paredzējis, visa grupa metās viņam pakaļ. Bandahs bija pareizi uzminējis, ka Sgorrs nevēlēsies riskēt un doties tālāk bez miesassargiem, turklāt viņš negribēs arī palaist garām tik teicamu laupījumu.