Выбрать главу

-    Nevar būt! iesaucās Teins.

Taču visi pazina briedi, kas soļoja priekšgalā. Tas bija Birrmagnurs. Viņam blakus cīnījās vēl citi ziemeļbrieži, pavisam kādi piecpadsmit, un tālāk varēja redzēt vēl vismaz simt Herlas.

Vairākums bija staltbrieži, tomēr Rannoha sirds sāka sisties līksmāk, redzot to vidū ari stirnū bukus un jo sevišķi vienu no tiem, kurš skrēja pārējiem priekšgalā.

-    Tīks! Rannohs pārsteigts izsaucās. Tas ir Tīks! No Lielā Kalna malas! Varbūt šī diena nesīs vairāk pārsteigumu, nekā es biju domājis. Uz priekšu!

Izlūkotāji metās pretī Birrmagnuram un Tikām, un, pirms sgorrieši paguva atskriet līdz viņiem, brieži jau bija apvie­nojušies, atjaunojot Izlūkotāju paretinātās rindas.

-    Birrmagnur! Rannohs iesaucās. Kā es priecājos tevi redzēt, mans draugs!

-Līdzko Leras man pastāstīja, ka tu dodies pretī Sgorram, es savācu visus, ko varēju, Rannoh! ziemeļbriedis atsau­cās. Es sastapu savus draugus Lielā Kalna pakājē.

Rannohs palūkojās uz ziemeļbriežu pulku. Skats neno­liedzami bija iespaidīgs.

-    Šurp nāk vēl daudzi citi, Birrmagnurs teica, tikai es baidos, ka viņi nepagūs ierasties laikā.

Lielais Bars tagad iekļāva viņus no visām pusēm, un sgor­rieši, nikni maurodami, naca uzbrukumā. Rannohs centās uztvert vējā pazīstamu smaržu, taču viņa sirds bija smaga.

Pretinieks nāca tuvāk un tuvāk.

-     Herne! Rannohs nočukstēja. Palīdzi mums tagad, Herne!

Mākoņi, kas sedza debesis, bija sabiezējuši pavisam melni, un pēkšņi atskanēja pērkona grāviens. Uzzibsnīja zibens, un sāka gāzt lietus. Tomēr sgorrieši tuvojās. Drīz viss līdzenums pārtapa kaujas laukā. Pašā vidū Rannohs cirta pa labi un pa kreisi, cēlās pakaļkājās un spēra. Viņam līdzās bija Teins un Birrmagnurs. Ziemeļbrieža spēks un masīvais augums sgorriešiem bija pamatīgs pretspars, un kādu bridi draugiem izdevās uzbrucējus atturēt. Taču apkārt Izlūkotāji cits pēc cita sāka krist. Cīņa šķita bezcerīga. Izlūkotāju goda dēļ brieži joprojām drosmīgi cīnījās, taču tagad viņus vadīja tikai izmisums, kas, lietum pieņemoties spēkā, kļuva arvien dziļāks. Sgorriešu acīs bija jaušams triumfs.

-     Paliec sveiks, Rannoh! Villova iesaucās pāri cīņas laukam, uz bridi ieraudzījusi draugu. Abu acis sastapās, un skatieni tajās liecināja par sakāvi.

-     Vai tāds bija šīs zīmes uzdevums? Rannohs skumji atsaucās. Piedod par visu!

-    Tā nerunā, Rannoh! Villova atsaucās. Mēs vismaz dusēsim kopā. Uz visiem laikiem.

Bet tad karojošie Herlas pēkšņi izdzirda troksni, kas lika visu sirdīm sastingt.

Tā nāca no viņu vidus un atgādināja baismīgu gaudošanu. Viņus bija pārsteidzis daudz baigāks pretinieks par jebkuru Herlu, kam viņi jebkad stājušies pretī. īstais ienaidnieks tagad bija viņu vidū, skrēja, koda, kampa, cirta zobus sgor­riešiem kājās un gurnos.

-    Viņi ir klāt! Rannohs iesaucās, un cauri nopietnajai balsij jautās līksms triumfs. Beidzot viņi ir klāt!

Briežu vidū zibēja simtiem citu dzīvnieku, un to spīdīgie, sudrabainie kažoki slapjumā draudīgi zalgoja. Siekalām ritot no žokļiem, tie neganti koda, taču tikai tiem briežiem, kuru pierēs bija sgorriešu zīmes. Izlūkotājus tie neaiztika. Tie kustējās zibens ātrumā, un to zobi iedvesa šausmas. Beidzot bija ieradušies vilki.

-Viņš valda pār 1.cram! kāds sgorrietis panikā iebrēcās. Herne ir ieradies, lai mūs sodītu! Lai sodītu Sgorru par to, ko viņš izdarījis!

-    Sgorr, valdniek Sgorr! Narls cīņas karstumā iekliedzās, bet, paskatījies uz sava kunga pusi, šausmās ieelsojās. Sgorrs bija ielenkts. Viņu bija apstājuši trīs vilki, atvilkuši lūpas no atieztajiem zobiem, un draudīgi rūca. Sgorrs mēģināja atkāpties, taču viņam vairs nebija, kurp skriet. Arī viņš atņirdza zobus, tomēr pēkšņi izskatījās noguris un bezpalīdzīgs.

-    Nu tad nāc! Sgorrs spēji un izaicinoši iesaucās. Nāc, Herne! Jo tu esi vajājis mani visu mūžu, vai ne?

Vilki dzīrās mesties viņam virsū, bet tad piepeši uzbru­kumā metās Narls. Noliecis ragus, viņš steidzās aizstāvēt valdnieku, un visi trīs vilki vienlaikus vērsās pret viņu. Narlam vairs nebija glābiņa. Viņa kaklā iecirtās nāvējoši zobi. Tomēr Narls bija miris ar godu, jo devis savam vald­niekam laiku un iespēju bēgt.

-     Rannoh, mīļais Rannoh! Villova čukstēja, lietum straumēm plūstot pār viņiem. Kas te notiek?

-    Mūsu vidū ir mednieks, Rannohs čukstus atbildēja.

-    Esi mierīga, Villova, drīz tas būs galā!

Sgorrieši visapkārt bija tikpat kā padevušies, taču vilki necentās tos nogalināt. Viņiem bija dota pavele nonāvēt tikai bezragu briedi. Pārējos vilki tikai atvairīja, kā spēdami.

-   Tu esi uzvarējis, Rannoh! Villova iesaucās. Uzvarējis!

Taču Rannohs viņā neklausījās. Viņa skatiens bija pie­vērsts kaut kam tālumā. Gabalu no kalnu pārejas viņš redzēja briedi bez ragiem, kas neuzkrītoši rikšoja projām.

-     Rannoh! iesaucās Teins, pieskriedams viņam klāt.

-    Sgorrs tūlīt aizbēgs!

-    Es viņu redzēju, Rannohs atbildēja.

-    Es paņemšu līdzi Izlūkotājus!

-    Nē, Tein! Rannohs sacīja. Ar to man jātiek galā vienam!

Cik ātri vien spēdams, Rannohs cauri lietum joņoja uz pārejas pusi. Sasniedzis to, viņš ieraudzīja Sgorru kalnu takas tālākajā galā. Ar strauju lēcienu Rannohs metās uz priekšu. Taču, nokļuvis pārejas vidū, viņš apstājās. Uz takas zemē gulēja Dadzis.

-   Mans nabaga draugs! Rannohs skumji sacīja. Piedod, ka es tevi pievīlu! Es zinu, Dadzi, ka nekad neesmu tev paticis, tomēr ceru, ka tu kaut kā esi spējis man piedot.

Bet kritušais briedis gulēja viņa priekšā mēms un nekus­tīgs.

-   Herne! Rannohs rūgti izsaucās. Vai mums jāmirst? Vai tiešām mums visiem jāmirst?

Un spējās dusmās viņš atmeta galvu un aizauļoja pakaļ Sgorram.

Nokļuvis ielejas galā, viņš ieraudzīja veco briedi kāpjam augšup pa nogāzi virs ezera.

-   Sgorr! Rannohs iesaucās, un sauciens dobji atbalsojās viscaur ielejas akmeņainajās sienās. Nāc, stājies man pretī, Sgorr!

Taču briedis neatbildēja. Nākamajā mirklī viņš pazuda aiz kalna muguras. Rannohs metās augšup, kājām slīdot uz nogāzes sīkajiem, slapjajiem oļiem. Sasniedzis kalna kori virs ielejas gala, viņš redzēja tālāk slejamies jaunas kalnu grēdas. Sgorrs v.iirs nebija ieraugāms, taču Rannohs pamanīja viņa pēdas uz slapjās piekalnes. Viņš sāka kāpt augšup pa stāvo kalna malu.

Rannohs kāpa arvien augstāk un augstāk, visu laiku lūko­damies pēc Sgorra. Laiku pa laikam viņam pretī ripoja sīki akmentiņi un oļi, un viņš saprata, ka Sgorrs ir kaut kur virs viņa. Rannohs nonāca līdz nelielai klints dzegai, pie kuras slīpums spēji mainījās, vedot augstāk pie nākamās pārkanes, virs kuras pacēlās liels klintsbluķis. Kritums zem dzegas bija vismaz trīs koku augstumā, bet tālāk kalns kļuva līdzens. Rannohs izbijies paskatījās lejup, taču viņam bija skaidrs, ka Sgorrs ir nācis tieši šo ceļu. Viņš spēra soli uz dzegas.

Pēkšņi viņam visapkārt sāka birt akmeņu un klintsgabalu krusa. Rannohs izbīli pacēlās pakaļkājās un tajā pašā brīdī ieraudzīja virs sevis uz. lielākās pārkares Sgorru, kurš centās nogrūst lejā lielo klmtsbluķi. Bluķis sāka šūpoties, kustē­ties turp un atpakaļ nelielajā akmeņu iedobē, kas tik tikko turēja to uz vietas un daudzus gadus bija kavējusi tā kritienu lejup uz zemākās dzegas.

-   Rannoh! Sgorrs iesaucās. Vai tu domā, ka vari iznī­cināt mani ar saviem muļķīgajiem trikiem? Nu tad dodies pie sava Hernes!