Rannohs nodrebēja, skatīdamies, kā akmens līgojas, un redzēja Sgorra vienīgajā acī neapvaldītu naidu.
Bet tajā pašā brīdī viņš izdzirdēja kādu skaņu, tādu kā savādu šņākoņu miklajā gaisā. Rannohs bija to dzirdējis jau agrāk, un pēkšņi viņam kaut kas aizzibēja gar acīm. Viņš pārsteigts redzēja, ka Sgorra galva negaidot atgāžas atpakaļ.
Sgorram kaklā bija ieurbies tievs, smails zars, un no dūriena vietas plūda asinis. Sgorrs metās uz parkares malu, projām no klintsbluķa, kas bija atšūpojies atpakaļ savā nedrošajā ligzdā. Viņš skatījās lejup uz Rannohu, un naidu viņa acī bija nomainījis apjukums un sakāves apziņa. Tad Sgorrs krita lejup un viņa kājas bezmērķīgi vēzējās gaisā, līdz triecās pret apakšējo dzegu. Sgorrs bija miris.
Rannohs apsviedās apkārt un pretī uz krēslainās kalna nogāzes slapjajā zālē ieraudzīja stāvam jaunu cilvēku. Cilvēks tobrīd lika jau nākamo nosmailināto zaru sava krustam līdzīgajā rīkā un pēc brīža pacēla to sev pie acīm. Juzdams nāsīs iesitamies zēna smaku, Rannohs spēji nodrebēja. Viņš pagriezās, nolēca no klints dzegas un metās bēgt, kājām klūpot pa stāvo, akmeņaino nogāzi. Taču zēns metas viņam pakaļ un skrēja, cik ātri vien spēdams.
Rannoha sirds neprātīgi dauzījās, un viņš visiem spēkiem pūlējās noturēties uz slīpā pamata. Atkal sāka līt, un irbuleņu krūmos iešalcās vējš, vaidēdams un čukstēdams kā sen dzirdēta balss.
Tā, Herne! Rannohs skriedams rūgti iesaucās. Mednieks ir kļuvis par medījumu!
Rannohs virzījās uz priekšu arvien lēnāk, jo kalns kļuva arvien stāvāks un salijusi zeme arvien slapjāka. Brīžiem viņš sagrīļojās un klupa. Aizmugurē viņš juta cilvēka klātbūtni. Rannohs saņēma spēkus, un tad piekalne negaidot kļuva lēzena un pārtapa klajumā, zem kājām atkal bija līdzena zeme. Taču iepretī slējās stāva akmens siena. Rannohs bija iesprostots.
Rannohs pagriezās atpakaļ pret cilvēku un sarāvās, redzēdams, ka tas krēslā un lietū joprojām skrien uz viņa pusi. Kad vajātājs atradās apmēram trīs ozolu attālumā, viņš apstājās un atkal pacēla krustenisko riku pie acīm. Zara nosmailinātais gals zaigoja lietū. Rannohs kāpās atpakaļ, viņa kājas drebēja un spalva uz kakla saslējās stāvus. Viņa maņas izmisumā kliedza, kamēr prāts pūlējās rast izeju no slazda.
"Tātad tu patiešām gribi upuri, Herne?" viņš nodomāja.
Bet pēkšņi zēns nolaida rokas. Tagad viņš cieši skatījās briedī un pētīja zīmi tam uz pieres. Viņš vēlreiz pacēla un vēlreiz nolaida rokas. Rannohs izbijies lūkojās cilvēka salkstošajās acīs, cenzdamies nenolaist skatienu, un tad pārsteigts juta uznirst.im senas, negaidītas atmiņas.
Tās pašas acis, zaļas acis ar aso, vērīgo skatienu, aiz kura slēpās pētoša labestība, izmisīga vēlme zināt un saprast! Cilvēku bērns bija izaudzis, bet sejas apveidi palikuši tie paši, un ap tiem vijas tās pašas sarkani rudās cirtas. Zēns bija izaudzis par jaunekli tas pats zēns, kas pirms gadiem tika izglābis Rannohu no bedres.
Briedis un cilvēks pārsteigti lūkojās viens otrā cauri lietum, kamēr vējš, krēslā riņķodams apkārt, saplūda ar abu satraukto elpu. Vējš šķita runājam, un tā čuksti teica: Herne, Herne ir šeit!
Tad piepeši zēns izstiepa roku pret briedi, pavērsis to pret balto zīmi viņa pierē. Uz mirkli viņš pacēla rādītājpirkstu, tad, neteicis ne vārda, pakāpās malā. Redzēdams ceļu atbrīvojamies, Rannohs juta spēju enerģijas pieplūdumu, un pēc brīža briedis atkal svabads rikšoja lejup pa kalna nogāzi.
Gabalu noskrējis, Rannohs apstājās un paskatījās augšup.
Taču biezējošajā krēslā viņš neko neredzēja. Zēns bija nozudis.
- Cilvēks bargā brīdī nosargās, Rannohs sacīja, un viņa balsī jautās pārsteigums. Tad briedis klusi pagriezās un rikšoja atpakaļ pie draugiem.
Sasniedzis pāreju, Rannohs paraudzījās uz līdzenumu un redzēja, ka Lielais Bars beidzot ir padevies. Austrumu pusē meža spožums bija gandrīz apdzisis. Koki lietū sīca un sprakstēja, bet zem mizas, kur ūdens nespēja atdzesēt karstumu, uguns joprojām kvēloja un, kad koks bija atdzisis, vietvietām atkal izlauzās virspusē, lai ar savu nevaldāmo alķīmiju pārvērstu dzīvo matēriju gaismā un atgrieztu dzīvības spēku atpakaļ ogleklī.
Vilki, stāvēdami lietū pretī pārbiedētajiem sgorriešiem, nikni rūca, bet, kad bara vidū ierikšoja Rannohs, visapkārt iestājās savāds klusums.
Kad Rannohs nokļuva līdz Izlūkotājiem, pie viņa pieskrēja Villova un Teins.
- Sgorrs? Villova jautājoši iesaucās.
- Viņa vairs nav, Rannohs atbildēja.
Briežu acis atkal bija pievērstas Rannoham, un viņš pagriezās, lai tos uzrunātu.
- Nebaidieties no viņiem! briedis skaļi iesaucās. Vismaz šonakt viņi jūs neaiztiks!
Rannoha balss pārspēja lietus troksni, un sgorrieši rau• dzījās uz viņu baiļpilnām acīm. Bet tad no viņu vidus izsoļoja kāds briedis.
- Herne! viņš iesaucās, noliekdams ragus. Herne!
- Klusē! Rannohs tūlīt iesaucās. Lai gan es esmu ieradies Hernes vārdā, es neesmu Herne! Es esmu Herla. Tāds pats kā jūs. Tāds pats kā stirnas un dambrieži. Jā, arī tāds pats kā sgorrieši!
Izlūkotāji sakustējās, un no sgorriešu vidus iznāca kāds dambriedis.
- Es tev sekošu, viņš teica. Es būtu tev sekojis jau pagājušajā naktī, kad tu atnāci pie manis, ja vien tu būtu pagaidījis.
Rannohs raudzījās briedim pretī, un viņa acīs parādījās mulsums.
- Briedim jāseko tikai saviem instinktiem, viņš teica, un Hernes likumiem!
Debesīs atkal noducināja pērkons, un lietus lāses kļuva rupjākas.
- Bet nu tas ir galā, Rannohs gurdi iesaucās, ūdens pilēm šļakstot pret slapjo kažoku. Pravietojums ir piepildīts. Herlas ir brīvi gan Augstajā Zemē, gan Zemajās Zemēs. Sgorra meli nekad vairs nepiesārņos mūsu barus! Mums jādzīvo tikai kā Herlam un nav jākļūst ne par ko citu. Un nekad vairs mēs nedrīkstam nonāvēt cits citu vai darīt pāri Lerām!
Sgorrieši lūkojas Rannohā ar neziņu un izbrīnu acīs.
- Bet ko mēs iesāksim bez vadoņa? viens no tiem iesaucās. Kā Lielais Bars spēs saglabāties?
- Lielais Bars nesaglabāsies! Rannohs iesaucās. Jo tas ir pret Hernes likumu. Ir atjaunots Anlahs. Jums katram jāatgriežas sava bara vai ari jādzīvo savrup kā stirnām. Esiet brīvi un meklējiet paši savus vadoņus! Rētas jūsu pierēs izzudīs, kad pasaulē nāks jūsu pēcnācēji.
- Tātad mums jācīnās par saviem barvežiem?
- Anlaha laikā jā, Rannohs atbildēja, jo ikvienai dzīvai radībai ir jācīnās sava spēka un izdzīvošanas dēļ. Šis likums ir senāks par Lielo Kalnu.
Vilki ap viņiem sāka rūkt arvien nepacietīgāk. Tie bija kļuvuši nemierīgi, un viens no tiem iznāca priekšā un tuvojās Rannoham. Pat Izlūkotāji atkāpās dažus soļus atpakaļ.
- Rannoh! vilks ierūcās, un dzelteni zaļajās acīs gailēja izsalkums. Mēs ieradāmies, kad tu mūs sauci, un esam paveikuši savu uzdevumu! Bet tagad mums laiks doties atpakaļ.
Tas bija vilks, kuru Rannohs bija izdziedinājis pie ūdenskrituma.
Rannohs pamāja ar galvu.
-Jūs esat paveikuši savu uzdevumu, viņš apstiprināja, un Hernes doto uzdevumu tāpat.
Vilks nikni atieza zobus.
- Atceries, ko es tev sacīju, Rannoh! viņš iesaucās. Es nācu šurp tāpēc, ka biju tev parādā pakalpojumu, un tāpēc, ka Sgorra neprāts bija ielauzies pat starp vilkiem. Bet tagad parāds ir atmaksāts! Tas, ko tev teicu, joprojām paliek spēkā! Vilki nekad vairs nepalīdzēs Herlām. Zemajās Zemēs ir atgriezies tavs svētais likums, Hernes likums. Tāpēc bīsties no mums!