Villova klusēja. Viņa zināja, cik sāpīgi Rannohs pārdzīvojis mātes nāvi.
- Es visu mūžu esmu gribējis dziedināt citus, Rannohs teica, un esmu centies to darīt. Bet reizēm man liekas: dabā ir kāda brūce, ko nespēj izdziedināt nekas.
- Un tas tevi dara nelaimīgu, Villova klusi sacīja.
- Beigu beigās man vajadzēja dziedināt pašam sevi, Villova, Rannohs atzinās, un tu man palīdzēji. Es esmu apmierināts, ka varu dzīvot kā Lera.
Villova maigi ieskatījās Rannoha acīs.
- Arī zīme uz manas pieres pamazām izdziest, Rannohs klusi turpināja, un reizēm, atskatoties uz visu notikušo, man tā vien liekas, ka tas ir bijis tikai sapnis. Reizēm pār mani nolaižas itin kā migla. Es vairs nespēju izprast pasauli.
- Kā tu to domā?
- Es domāju, ka tieši tas ir pats īstākais upuris, Villova. Herlas ir brīvi, un par to paldies Hernem, bet mans spēks un īpašās spējas… tiem man jāsaka ardievas. Ja gribu dzīvot kā Lera.
- Bet tu taču negribētu būt tāds kā viņi? Kā cilvēki? Tieši to gribēja SgorrsI
Rannohs papurināja galvu, bet neko neatbildēja.
- No viņiem nāk ļaunums, Villova teica. Vai atceries, ko redzēji toreiz gravā?
- Nē, Villova, Rannohs atbildēja, ļaunums nenāk no viņiem. Ļaunums nāk no pāridarijumiem un bailēm, un no mēģinājumiem noliegt Hernes likumu. Bet cīņa notiek ikvienā no mums, tikai cilvēki redz tālāk. Dažreiz man liekas, ka tāpēc viņiem ir briesmīgs liktenis.
Villova pamāja ar galvu. Viņa lūkojās tālumā pāri baram.
- Bet vai zini, Villova, Rannohs pēkšņi teica, raudzīdamies lejup uz baru, savā ziņā visa dzīve ir upuris, jo kādu dienu ari man atņems Bara valdnieka godu un manu vietu ieņems stiprāks Herla, kas labāk spēs aizsargāt baru.
- Rannoh, Villova klusi bilda, man tev kaut kas jasaka.
-Kas?
- Kad pienāks pavasaris, baram pievienosies vēl viens mazs Izlūkotājs.
Rannohs izslēja galvu.
- Ko tu teici? viņš līksmi nočukstēja.
- Jā, Villova pamāja ar galvu. Es viņu jau jūtu. Kā mēs viņu sauksim? Varbūt par Brehinu?
Tuvodamies strautam, abi mazie briedēni, kas nesen bija rotaļājušies kalna pakājē, ieraudzīja ūdens malā stāvam stāstnieku, kam apkārt, uzmanīgi klausoties, pulcējās bariņš gadu vecu briedēnu.
- Viņš tai bija vienīgais sargs, briedis stāstīja, lepni staigādams turp un atpakaļ. Un tad kapteinis Bankfuts pacēlās pakaļkājās un sauca: "Šurp! Šurp pie manis!"
- Bet šo stāstu mēs jau esam dzirdējuši! iesaucās kāds no mazajiem.
- Ak esat dzirdējuši? stāstnieks smaidīdams palūkojās lejup uz viņu. Nu, ko tad jūs gribētu klausīties?
- Es gribu klausīties par Izlūkotājiem! iesaucās cits briedēns.
- Par Izlūkotājiem? Teins pārjautāja. Un ko tu gribi zināt par Izlūkotājiem?
- Kā tas ir būt Izlūkotājam?
- Tas ir lieliski! Pats labākais, ko briedis var vēlēties. Protams, ja vien viņš nav stāstnieks.
- Tu taču biji kapteinis, vai ne? mazais briedēns nerimās taujāt.
- Es ari tagad esmu kapteinis, Teins pasmējās. Tiesa gan, ar tādu kāju Izlūkotājos no manis vairs nav liela labuma.
Jauniņie satraukti pastiepa kaklus, lai labāk saredzētu rētu uz Teina kājas.
- Tu to dabūji cīņā, vai ne? Pēdējā cīņā?
Teins pamāja ar galvu.
- Un Rannohs to sadziedēja?
-Jā. Tomēr man joprojām jāklibo.
- Bankfutam ari ir rēta, kāds briedēns ieteicās. Viņš man nesen to parādīja. Un teica, ka bez Rannoha palīdzības noteikti nebūtu izdzīvojis.
- Bet mana māte teica, ka Rannohs vairs negribot dziedināt Herlas! pēkšņi iesaucās cits.
Teins paskatījās uz runātāju.
- Tā vis nesaki! viņš nočukstēja. Rannohs vienkārši ir ļoti aizņemts.
- Kāpēc?
- Bara valdniekam vienkārši ir simtiem pienākumu, un viss. Tagad beidziet tik daudz prašņāt! Man liekas, jūs gribējāt klausīties stāstu. Nu ko tad lai es jums stāstu?
- Par Zvaigžņubriedi! visi vienā balsī iesaucās.
-Bet es jau jums visus stāstus par Zvaigžņubriedi esmu
izstāstījis! Teins pasmējās.
Briedēni izskatījās ļoti vīlušies.
- Vai zināt ko? Teins teica. Es jums pastāstīšu kaut ko īpašu. Tuvojas ziema, un šis stāsts ir tieši ziemai. Man to pastāstīja Birrmagnurs.
- Birrmagnurs! briedēni sajūsmā iesaucās. Visiem mazajiem ļoti patika liii rmagnurs, un tie nereti devās pāri tīrelim apciemot nelielo ziemeļbriežu baru.
- Jā, Teins apstiprināja. Un šis stāsts ir par Herni, kaut gan Birrmagnurs viņu sauc par Hoernu. Un šis stāsts ir ari par Ērdžinu pašu drosmīgāko un slavenāko no visiem ziemeļbriežiem.
- Par Ērdžinu? kāds briedēns pārjautāja.
- Jā. Par Ērdžinu ir daudz stāstu. Par Ērdžinu un pirmo akmeni, par Ērdžinu un braslu un par to, kā Ērdžins nozaga burvju ragus.
- Zvaigžņubriedis! viens no mazajiem iesaucās. Ērdžins ir Zvaigžņubriedis!
Saule, kas uz brīdi bija paslēpusies aiz mākoņa, pēkšņi iznirdama, spoži apmirdzēja briežu pulciņu. Teins pacēla galvu un strauta viņā pusē ieraudzīja akmeņozola krūmu. Starp tā zaļajām, adatainajām lapām jau mirdzēja mazas, sarkanas ogas. Teins pamāja ar galvu.
- Savā ziņā tā ir, viņš teica. Bet vislabākais ir stāsts par Ērdžinu un viņa palīgu Klausaru. Ērdžins bija tikpat gudrs un drosmīgs kā Zvaigžņubriedis, bet arī viņa untumi bija saniknojuši Hoernu, un briežu dievs sūtīja uz zemi negantu ziemu, lai sodītu viņa cilti. Zīdīšanas laiks bija nupat beidzies, un sniegs sasniga tik dziļš, ka briedēniem gandrīz nebija ko ēst.
Bet Hoerns ari darīja zināmu, ka sods ziemeļbriežiem uzlikts Ērdžina dēļ, un tāpēc neviens nedrīkst ne palīdzēt viņam, ne runāt ar viņu. Tā nu Ērdžins klejoja tuvu un tālu pa ziemeļbriežu bariem, un, kur vien viņš nonāca, ziemeļbrieži no viņa novērsās. Viņa sirds vai lūza, jo viņš apzinājās, ka pārējie cieš viņa vainas dēļ. Taču vissāpīgāk viņam bija noskatīties, kā badojas mazie briedēni, jo briedēnus Ērdžins mīlēja vairāk par visiem. Viņš bija pilnīgā neziņā, bet, lai ko centās darīt vai taujāt, neviens ziemeļbriedis viņam nevēlējās palīdzēt.
Tad kādu dienu viņam dzima pārdroša doma. Ja jau nevar lūgt palīdzību ziemeļbriežiem, tad jāmēģina lūgt to cilvēkiem! Ērdžins zināja kādu vīru, kas dzīvoja viens, savrup no citu cilvēku bariem, un reizēm bija palīdzējis briedēniem, ja atradis tos iestigušus sniegā. Ziemeļbrieži sauca šo vīru par Klausaru, kas viņu valodā nozīmē "tas, kurš mīl dzīvniekus".
Tā nu Ērdžins metās skriet, cik ātri vien spēdams, uz ieleju, kur dzīvoja Klausars. Viņš nedroši tuvojās cilvēka mājoklim un redzēja Klausaru ārā strādājam. Klausars bija ļoti vecs un noguris, un tobrīd viņš pūlējās sanest mājoklī malku, lai varētu dedzināt savu oranžo gaismu un sildīt vecos kaulus. Viņš bija piekrāvis pilnas ragavas un tagad mēģināja tās pavilkt. Taču Klausaram nepietika spēka, un viņš bija noguris. Ērdžins pieskrēja tieši pie ragavām, pagriezās pret tām ar muguru un uzsauca Klausaram, lai tas apmet viņam ap kaklu virvi un piestiprina to pie ragavām. Ērdžins mācēja sarunāties gan ar cilvēkiem, gan ar visiem citiem dzīvniekiem.