Klausars jutās tik pārsteigts, ka neiebilzdams darija, kā teikts, un drīz Ērdžins jau vilka pa sniegu ragavas kopā ar malku un pašu Klausaru. Kad vecais vīrs nokļuva pie sava mājokļa, viņš jutās tik pateicīgs, ka jautāja, vai varot kaut ko darīt Ērdžina laba, lai tam atlīdzinātu.
Ērdžins pastāstīja Klausaram par bargo ziemu un par to, kā nabaga briedēni cieš badu. Klausars, kurš pats bija drīzāk līdzīgs ziemeļbriedim nekā cilvēkam, jutās ļoti aizkustināts un parādīja Ērdžinam šķūni, kurā visu gadu bija krājis kviešus. Viņš zināja, ka pats ir tuvu nāvei, un tāpēc piedāvāja, lai kviešus ņem ziemeļbrieži. Bet tad Klausars noskuma, jo saprata, ka nespes nogādāt tos viņiem laikā.
Ērdžins piecirta kaju pie zemes un nikni nosprauslojās, jo bija ļoti dusmīgs uz Hoernu. Un tad viņam radās jauna doma. Viņš lūdza, lai Klausars paņem piecus kviešu stiebrus un ar vienu stiebru sasien tos kopā, un tā sašķiro visus šķūņa krājumus, lai būtu skaidrs, ka ēdamā pietiks visiem briedēniem. Pēc tam viņš aicināja Klausaru salikt labību ragavās un atkal piesiet viņu tām priekšā. Pēc tam viņš nogaidīja, līdz Hoerns, visi ziemeļbrieži un to mazuļi bija aizmiguši.
Kad Ērdžins jutās drošs, ka neviens viņu nenovēro, viņš metās projām pa sniegoto klajumu, cik ātri vien spēja, vilkdams līdzi ragavas ar sašķiroto labību un Klausaru. Kur vien braucēji ieraudzīja kādu briežu mazuli, viņi apstājās un Klausars nometa tam pie galvas kviešu sauju, lai briedēns pamodies ieraudzītu sev blakus kaut ko garšīgu.
Ērdžins un Klausars darbojās, cik čakli varēja, Teins aizrautīgi turpināja, taču ziemeļbriedim nebija viegli vienam vilkt gan ragavas, gan veco vīru, tāpēc līdz brīdim, kad Hoerns un pārējie ziemeļbrieži pamodās, viņi bija paguvuši apgādāt tikai desmito daļu no bara.
Kad Hoerns ieraudzīja notikušo, viņam tūlīt radās aizdomas, ka tam ir kāds sakars ar Ērdžinu, un viņš ļoti sadusmojās. Hoerns apstaigāja visus briežu tēviņus un taujāja, ko tie redzējuši. Īstenībā daudzi naktī bija pamodušies un noskatījušies Ērdžina darbos, taču jutās viņam pārāk pateicīgi, lai viņu nodotu. Tomēr desmit ziemeļbrieži izstāstīja briežu dievam, ka tas bijis Ērdžins. Hoerns aizsvilās dusmās, uzsūtīja zemei vēl vairāk sniega un lika Ērdžinam, kurš slēpās mežā, ierasties pie viņa un paskaidrot savu rīcību.
Beidzot, baidīdamies, ka sniegputenis iznīcinās visu viņa labo darbu, Ērdžins iznāca no meža un nolieca ragus Hoerna priekšā. Kamēr briežu dievs skatījās uz Ērdžinu, sniegputenis pierima un viņa dusmas pamazām gaisa.
"Ērdžin, tu mani nepaklausīji, taču tu to darīji mazo briedēnu dēļ, tāpēc es tev ļaušu pabeigt darbu!" Hoerns teica.
Ērdžins iegavilējās priekā, taču drīz saprata, cik daudz darāmā viņam vēl atlicis.
"Nu labi!" Hoerns paziņoja. "Tādā gadījumā es par sodu piesiešu pie Klausara ragavām tos desmit ziemeļbriežus, kuri tevi nodeva, lai tie skrien ātrāk par vēju. Bet tu, Ērdžin, vadīsi tos un būsi brīvs kā pirmais ziemeļbriedis!"
Tā arī notika, un drīz visi briedēni, pamodušies sniegā, ieraudzīja sev blakus kviešu krājumus.
Bet, kad lielais darbs bija padarīts, Hoerns atkal atnāca pie Ērdžina.
"Nedomā, Ērdžin, ka tu tik viegli tiksi cauri," viņš teica. "Turpmāk tu kopā ar citiem ziemeļbriežiem katru gadu Klausara ragavās vedīsi briedēniem dāvanas. Kaut gan Klausars ir vecs un tuvu nāvei, viņā augs un spēkā pieņemsies Hoerna gars, un spalva uz viņa zoda mirdzēs kā sniegs, un viņš tev palīdzēs!"
Un tā tas turpinās līdz šai dienai! Teins izteiksmīgi pabeidza stāstījumu. Katru gadu ziemeļbrieži ziemā ved briedēniem kviešus, un mazie nevar vien apvaldīt pacilātību, gaidīdami Ērdžinu un Klausaru!
Briedēni jūsmīgām acīm lūkojās Teinā, un stāstnieks klusībā pasmaidīja. Virs galvas debesīs iemirdzējās pirmā vientuļā zvaigzne. Atka! bija pienākusi Larna stunda, un vakara gaisma tikpat veca vai tikpat jauna kā Laiks apmirdzēja briežu baru. Pār Zemajām Zemēm sabiezēja tumsa, debesīs zilgans un spožs uzpeldēja mēness, un tā noslēpumainajā gaismā Teina un briedeņu sarunas turpinājās vēl aizrautīgāk. Naksnīgajā tīreli bija dzirdama vienīgi strauta burbuļošana un briedēnu smiekli, kas gaiši dzirkstīja cauri tumsai.
Tā ritēja gadi, un Herlu ciltij klājās labi. Zemajās Zemēs un Augstajā Zeme brieži klejoja pa irbuleņu audzēm un dzēra ūdeni no ezeriem un upēm. Tie pastaigājās pa mežiem un plašajiem tīreļiem, bet, atrazdamies gan Lielās Zemes mežos, gan viršu klajumos, tie vienmēr nesa ragus brīvi un lepni. Anlaha laikā tie cīnījās par savām draudzenēm vai par barveža vietu barā, taču nekad vairs nenonāvēja cits citu, ja vien neiejaucās pati daba, caur gūtajiem ievainojumiem izsūcot to spēku. Laika gaitā un līdz ar jaunām briedēnu paaudzēm no bara pazuda baisās briežu galvas ar Sgorra zīmogiem pierēs.
Ari Leru ciltij klājās labi. Ari tie brīvi skraidīja savā vaļā un dabas noliktā kārtā medīja cits citu, un, kaut gan savādie čuksti, kas tos bija saveduši kopā, lai piepildītu Pravietojumu, pamazām izgaisa no Lielās Zemes, laika gaitā āpsis un kurmis, ūdrs un krauklis sāka stāstīt cits citam par to, kā senās dienās visi dzīvnieki spējuši saprast cits cita valodu, kaut gan īstā patiesība zināma tikai jūras iemītniekiem.
Arī cilvēkiem Lielajā Zemē klājās labi. Cilvēkiem, kas allaž tiecās karot un cits citu nogalināt. Tomēr nekad vairs pie viņiem uz Rietumu salām izdobtajos kokos nebrauca vīri no ziemeļiem. Jo pēc kaujas, kas norisinājās jūras krastā, Lielo Zemi sāka dēvēt par Skotiju un vikingu karalis, ko sauca par Hākonu, aizkuģoja atpakaļ mājās un sagaidīja vecumdienas pats sava plašajā miteklī, sapņodams par zemēm, kuras kādreiz pārvaldījis, un klausīdamies senajās skandināvu sāgās.
Bars bija pavirzījies krietnu gabalu uz Augstās Zemes ziemeļiem, un kāds vientuļš briedis lēni pastaigājās pa kalna nogāzēm savrup no pārējiem, kas ganījās lejā. Viņš bija ļoti vecs, gandrīz piecpadsmit gadu nodzīvojis šai pasaulē, un izskatījās noguris. Kaut gan brieža ragiem bija sešpadsmit žuburu, tie jau sen bija gājuši mazumā. Nonācis lēzenā laukumiņā, viņš apstājās un gurdi atlaidās zemē. Spalva ap viņa purnu bija sirma, un acu skatiens aizplīvurojies. Rannohs izslēja galvu un pagrieza ragus pret apvārsni. Uz zilā debesu fona viņam pretī gūzmējās balti mākoņu kalni.
- Tur ir Herne, viņš nočukstēja, un Zvaigžņubriedis.
Tad Rannohs spēji papurināja galvu.
- Bet varbūt tā ir tikai pasaka? viņš sev skumīgi jautāja. Skatiens viņa acīs apdzisa, un nāsis pildīja neskaitāmas, daudzveidīgas smaržas, ko viņš vairs nespēja atšķirt citu no citas. Un vai es esmu gluži parasts dzīvnieks?
Gadiem ritot, viss ap viņu bija pamazām atkāpies tālumā. Baltā zīme uz pieres tagad bija pilnīgi izdzisusi. Kopš viņš bija zaudējis Bara valdnieka stāvokli un Villova aizgājusi citā saulē, viņš jutās arvien vientuļāks. Taču Brehins, kas arī jau bija sasniedzis cienījamu vecumu, bija ļoti iecienīts Izlūkotāju kapteiņu vidū. Pepai, Rannoha un Villovas otrajai atvasei, bija jau savi briedēni, un Rannoha asinis bija spēcīgi jaušamas visā barā. Kādu dienu droši vien mazais Dadzis kļūs par briežu valdnieku.
Rannohs aizvēra acis. Iešalcās vējš, sašūpodams zāli ap viņu, un Rannohs piepeši sakustējās. Viņam šķita, ka vējā ieskanējusies kāda balss.
- Kas tur ir? Rannohs čukstus jautāja, paskatīdamies apkārt.
- Rannoh?
- Herne, viņš atjautāja, vai tas esi tu?
- Nu tad nāc! balss šķita sakām.
Rannoha sirds dobji dauzījās, un pēkšņi viņš nez kāpēc atcerējās zēnu.