Bandahs skrēja, cik jaudas, vējš svelpa viņam gar ausīm, un niknums vairoja spēku. Viņš bija jauns un ātrs, un kādu laiku viņam izdevās noturēt dreiliešus pienācīgā attālumā. Tomēr beidzot mokošie dienas pārdzīvojumi un nesenā cīņa kalna nogāzē darīja savu. Bandaha skrējiens kļuva lēnāks, un attālums starp viņu un dreiliešiem samazinājās. Un tad tie viņu panāca. Bandahs spēra ar kāju atpakaļ, taču tā ieķērās kāda uzbrucēja ragā, un viņš paklupa. Piecelties Bandaham vairs nebija lemts.
Sgorrs kopā ar dreiliešiem devās tālāk pāri upei. Viņš gāja lēni, jo vēlējās pilnībā izbaudīt savu triumfa brīdi. Kad viņi bija nonākuši ielejas tālākajā galā, Sgorrs ieraudzīja Eloinu, kurai blakus stāvēja vecais stāstnieks, nejēga Blaindvīds, un vēl kāda veca briežu govs, kuru viņš nepazina. Eloinas auguma apveidi tūdaļ pateica Sgorram, ka radības ir jau notikušas.
-i Eloina, viņš saldā balsī teica, piesteidzies briežumātei, es ceru, ka tu esi vesela un jūties labi!
- Netuvojies šai vietai ar savu nekrietno, melīgo valodu, Sgorr! Eloina izgrūda un nosprauslādamās atkāpās tālāk.
- Diezin vai tādas manieres piedien kapteiņa draudzenei, mana mīļā!
- Tu dārgi samaksāsi par to, ko esi izdarījis, Sgorr!
- Ko tad es esmu izdarījis? Ak, jā, saprotu. Tu esi uzturējusi sakarus ar nodevējiem un spiegiem. Tātad tu visu zini?
- Es zinu, ka tu esi saindējis baru ar ļaunumu. Es zinu, ka tu esi nogalinājis Brehinu un pārējos. Es zinu, ka tu esi nodevis senču Dzīvesziņu.
- Žēl gan! Es biju cerējis, ka pats varēšu pavēstīt tev visus jaunumus.
-Ja man būtu kaut viens rags, Sgorr, es to tūdaļ iedurtu tajā duļķu plankumā, ko tu sauc par savu aci, Sgorr!
-Jā. Gluži saprotams, ka tu esi satraukta, Sgorrs mīlīgi teica. Varbūt tev derētu pievērst domas kaut kam jaukākam. Redzi, man ir tev patīkams pārsteigums. Dreils vēlas tevi redzēt.
- Dreils! Eloina iesprauslojās. Es drīzāk mirtu nekā stātos blakām tam atbaidošajam kraķim!
Sgorrs jutās ļoti iepriecināts, jo savā greizajā prātā bija uzskatījis par neiespējamu, ka Eloina varētu atraidīt Baru Valdnieka labvēlību.
- Nebēdā, varbūt tas būs tikai neilgu laiku, viņš teica.
- Ir vēl citi, kas vēlētos būt tavi sargi un aizstāvji, un es esmu jauns!
Eloina raudzījās Sgorrā neticīgām, plati ieplestām acīm.
- Tu, Sgorr? viņa iesaucās. Tu? Tūkstoškārt labāk es izvēlētos Dreilu nekā tevi! Tev vajadzēs pameklēt citu draudzeni, kas būs ar mieru laizīt tavu vienīgo aci un ausis!
Apvainojums bija trāpījis mērķī, un Sgorrs sarāvās.
- Lai tā būtu, Eloina! Tu piederēsi Dreilam. Bet tagad, viņš turpināja, pieklusinādams balsi, tagad tu varbūt iepazīstināsi mani ar savu jaundzimušo telēnu. Ja viņš kaut cik līdzinās mātei, tad noteikti ir izcili drosmīgs!
Brēka izbiedēta paskatījās uz Blaindvīdu.
- Kam tev vajadzīgs telēns, Sgorr? Eloina jautāja. Visi trīs brieži centās saspiesties ciešāk kopā, lai aizstātos priekšā jaundzimušajam mazulim.
- Vai tad briedis nevar just dabisku, nevainīgu interesi par jaunu dzīvību?
- Es nešaubos, ka arī Dreils jūt interesi par Brehina dēlu.
- Ahā, tātad dēls, Eloina! Tas ir lieliski. Tomēr tu maldies, mana mīļā! Dreilam nav pilnīgi nekādas intereses par Brehina dēlu. Un tagad pakāpies malā!
Sgorrs atieza zobus, un viņa pavadoņi piesoļoja tuvāk.
- Labi, Sgorr, Eloina salti teica, es tevi iepazīstināšu ar Brehina dēlu. Te viņš ir!
Eloina pakāpās sānis, un Sgorrs paspēra vairākus soļus uz priekšu. Un tad viņu pārņēma rūgta vilšanās.
- Beigts! Sgorrs ar riebumu izdvesa. Zālē pie Eloinas kājām gulēja nedzīvs, nekustīgs briedēns. Cik bezgala žēl! Tomēr tas nedrīkst sabojāt Dreila uzvaras prieku. Viņš tevi gaida!
- Es tev jau sacīju, Sgorr, Eloina caur zobiem izgrūda,
- ka drīzāk miršu, nekā palikšu kopā ar Dreilu!
- Nāc nu, nāc! Nav nekādas vajadzības pēc scēnām un histērijām. Dreiliešu godasardze pavadīs tevi līdz pat Mājvietas ozolam.
Sgorrs pameta skatienu uz dreiliešu pusi, un tie tūdaļ pievirzījās tuvāk.
Pēkšņi starp viņiem strauji nostājās Brēka.
- Neuzdrīkstieties pacelt ragus pret viņu! vecā briežu govs uzsauca. Un ko jums vispār no viņas vajag? Tagad taču nav riesta laiks.
- Barā daudzkas ir mainījies, Sgorrs smīnēdams teica. Bet mēs nepavisam negrasāmies darit viņai pāri. Nu, ejam?
- Neparko! Eloina iesaucās. Un, ja tu atsakies cīnīties ar mani, Sgorr, tad atceries, ka mežā ir daudz indīgu augu! Bet, pirms es miršu, Sgorr, es pateikšu Dreilam, ka nāvi esmu izvēlējusies tevis dēļ. Ka tu gribēji mani sev un tāpēc es vairs nespēju dzīvot.
Sgorrs brīdi vilcinājās. Tad viņa mute savilkās cietsirdīgā smaidā.
- Nu labi, Eloina! Iespējams, ka tevi mēs nevarēsim piespiest. Bet varbūt ir citi, kuru liktenis tev nav vienaldzīgs?
- Ko jūs darāt? Atkāpieties, mežoņi! iesaucās Brēka, jo divi dreilieši sāka durstīt veco briežu govi ar ragiem.
Blaindvīds mēģināja steigties tai palīgā, taču divi citi dreilieši metās viņam pretī un atstūma atpakaļ.
- Redzi nu, Eloina, Sgorrs salti teica, izvēle ir tavā ziņā!
- Neklausies, Eloina! Brēka iesaucās, sirdīgi iesperdama vienam no uzbrucējiem. Es esmu veca! Man viņi neko vairs nevar kaitēt!
Eloina joprojām vilcinājās, un Sgorrs ierunājās atkaclass="underline"
- Cik aizkustinoši! Bet vēl ir daudz citu, kam varbūt nāksies ciest, ja tu atteiksies paklausīt. Ei, jūs! Sgorrs uzsauca dreiliešiem. Vediet šurp tur to briedeni un viņas mazuli!
Sgorrs bija pamanījis briežumāti Brakenu un jaundzimušo briedēnu ar sniegbalto muguru, kuri klusi stāvēja biezokņa malā.
- Labi, Sgorr! Eloina teica. Es iešu jums līdzi. Liec viņus mierā! Viņi tev neko ļaunu nav nodarījuši.
Sgorrs cieši palūkojās uz skaisto briežumāti.
- Un tu nemeklēsi indīgus augus?
- Es nemeklēšu indīgus augus.
- Nu, tad viss kārtībā.
- Bet tev jāapsola, Sgorr, Eloina sacīja, ka tu nedarīsi pāri Brēkai vai Blaindvīdam. Viņi ir veci. Viņi tev nevar kaitēt.
Sgorrs ieskatījās Eloinas lielajās, lepnajās acīs. Viņu atkal pārņēma svešādais, savādais mulsums.
- Kāds maigums! viņš teica. Varbūt kādu dienu ari es varu cerēt saņemt no tā kaut mazu drusciņu?
Eloinas acis iezibējās.
- Varbūt, viņa rūgti atbildēja.
- Nu, tad viss kārtībā! Laidiet tos abus vaļā! Mums laiks doties uz Mājvietas ozolu.
Pēc šiem vārdiem dreilieši aplenca Eloinu no visām pusēm un, Sgorram soļojot blakus, devās projām. Eloina jutās tā, it kā nežēlīgs spēks rautu viņas sirdi ārā no krūtīm. Gandrīz neizturami bija atstāt mazo Rannohu citas briežumātes ziņā. Bet tad viņa iedomājās Brehinu un viņu atkal pāršalca sāpīgu atmiņu vilnis.
- Zvēru pie Hernes un pie senās Dzīvesziņas, viņa čukstus izgrūda caur zobiem, ka nekad vairs nelaidīšu pasaulē nevienu citu briedēnu!
Šķērsojot ieleju, pulciņš pagāja garām Bandaha nedzīvajam augumam, kas joprojām gulēja turpat uz asiņainās zemes. Bandaham, kas bija parūpējies, lai viņiem pietiktu l.ūka aizvest Rannohu pie Brakenas. Lai pietiktu laika īsumā paskaidrot notiekošo. Lai Blaindvīdam pietiktu laika atvilkt lirakenas nedzīvo briedēnu pie Eloinas.