- Paldies! Eloina nočukstēja.
Pļavā palika stāvam divi sastinguši, veci brieži un jaundzimis briedēns, kas spiedās pie sāna apmulsušai briežumātei. Brakena skumji pašūpoja galvu, lūkodamās, kā Eloinu aizved projām. Viņa pavisam nesen bija iepazinusi skaudrās zaudējuma sāpes, kādas briežumātei jāizjūt bērna dēļ. Brakena palūkojās lejup uz savu nedzīvo briedēnu un ātri novērsa skatienu.
- Es neko nesaprotu, viņa klusi izdvesa, bet tajā pašā brīdī sajuta sev pie vēdera spiežamies spēkpilnu, jaunu dzīvību, un, kaut gan Brakena zināja, ka šis briedēns, kas meklē pienu, nav viņas pašas bērns, viņā ar visaptverošu vilni uzbangoja spēcīgās mātes jūtas.
- Eloinai viss būs labi, Brakena, Brēka čukstus sacīja.
Tad viņa pagriezās pret Blaindvīdu.
- Ejam, vecais nejēga! Brēka teica. Mums jāved Brakena un Rannohs projām no šejienes. Blaindvīd! Ei, Blaindvīd!
Taču Blaindvīds neklausījās.
Viņš lūkojās uz Brakenu un mazo briedēnu, kura piere bija notriepta ar dubļu kārtu.
- Ko? Ko tu tur runā? jautāja Brēka.
- Samainīta bērna likteņstāsts, nomurmināja Blaindvīds. Tāds ir Pravietojums. Pravietojums.
3 Mežmala
To prātā paturiet, bet ne uz mēles.
Viljams Šekspīrs. "Hamlets"
Pienāca rudens. Bites bija piepildījušas kāres ar saldu medu, un nobriedušie āboli izsvīda sulas lāses, kas sūcās pa kātiņiem lejup; gardo mīkstumu izvagoja tārpi, darīdami augļus apaļākus un iekrāsodami dzeltenīgu to mizu. Puķes kaisīja ziedlapas, un tās krita lejā uz vēja appūstās zemes, vēdīdamas salkanu smaržu un skumīgi čokurodamās, līdz ikviens Leru cilts pārstāvis, kurš kaut ko saprata no gadalaiku maiņām, juta gaisā brīdinošas vēsmas.
Ielejas pļavā blakus nogāzei pa zāli skraidīja divi briedēni, varbūt mēnešus četrus veci. Baltie plankumi abiem jau bija nozuduši, un spalva vairs neizskatījās pūkaina. Abi rikšoja, līksmā pacilātībā atmetuši galvas, sajūsmināti par to, ka tiem atļauts tik tālu atkāpties no māmuļu sāniem. Bet, kad tie aizskrēja līdz ielejas galam, tos pasauca trešais briedēns. Arī tam jau bija pazuduši sniegotie muguras laukumiņi.
- Hei! Pagaidiet mani! viņš iesaucās un jau gribēja mesties tiem pakaļ, bet tad pieaugusi balss pasauca viņu atpakaļ.
- Rannoh! Rannoh! Kurp tu skriesi? briežumāte bargi noprasīja. H bija Brakena.
Briedēns nokāra ausis un palika stāvam. Tad viņš skumīgi pagriezās un lēni aizsoļoja atpakaļ pie mātes, kas netālu starp papardēm skrubināja zāli.
- Teins un Dadzis aizskrēja pie nogāztā koka, mamm, Rannohs teica, sparīgi vēcinādams asti, un es gribu viņiem parādīt…
Briedēns gaidās izslēja galvu.
- Šodien ne, Rannoh, Brakena noteica. Viņa satraukta palūkojās sev apkārt.
- Ceļš līdz nogāztajam kokam ir pārāk tāls tavām mazajām kājām, un vakars vairs nav tālu. Tu taču zini: man nepatīk, ka tu klīsti apkārt viens pats.
- Bet, mamm, citiem briedēniem ir atļauts skraidīt apkārt vieniem! Kāpēc man vienmēr jādzīvojas tikai tavā tuvumā? Tas nav taisnīgi! Turklāt es protu parūpēties par sevi labāk nekā daudzi citi!
- Par to es nešaubos, Rannoh. Bet šodien ne. Dari, kā es saku, mans mazais, un, ja tu būsi paklausīgs bērns, es pati rit kopā ar tevi aiziešu līdz nogāztajam kokam. Un tagad nāc, pamielojies ar pienu!
- Bet, mamm! Rannohs mēģināja iebilst.
Taču jaunais briedēns redzēja, ka mātes lēmums ir negrozāms. Viņš sapīcis notupās mātei pie sāniem, visu laiku domādams par to, kā Teins un Dadzis skraida savā vaļā pa pļavu.
Briedēni parasti pārstāj zīst māti četru līdz deviņu mēnešu vecumā, un Rannohs joprojām pārtika no mātes piena. Tagad viņš paskatījās uz Brakenas sāniem un piepeši jutās izsalcis. Tomēr Rannohs bija aizvainots, tāpēc nemeklēja zīdekli, bet nolaida galvu uz zemes. Viņš izskatījās tik nelaimīgs, ka Brakena pēc brīža nolaizīja viņam degunu.
- Rannoh, viņa teica, tu taču zini: tas ir tikai tāpēc, ka es tevi mīlu.
- Es zinu, mamm, Rannohs atbildēja, tomēr tas nav taisnīgi. Pārējie briedēni smejas par mani, tāpēc ka man jāpaliek mājās, kad viņi visi skrien spēlēties.
Brakena ar mīlestības pilnu skatienu ielūkojās Rannoha acīs, un viņas sirds atmaiga.
- Ak viņi smejas par tevi? To nu gan mēs nevaram pieļaut! Labi, skrien, tikai esi atpakaļ pirms Larna stundas!
- Ai, jā, jā! Paldies! Es apsolu, ka būšu atpakaļ laikā! Rannohs iesaucās un jau gribēja rikšot projām, bet tad māte apturēja viņu vēlreiz.
- Kas ir, mamm?
- Ļauj man paskatīties uz tevi, pirms aizskrien projām!
Rannohs zināja, ko tas nozīmē. Viņš paklausīgi pacēla
galvu.
- Tā jau es domāju, Brakena teica. Panāc šurp!
- Ai, mamm, vai tas patiešām vajadzīgs? Rannohs pukodamies devās mātei līdzi uz koku pusi.
Viņš piesardzīgi noskatījās, kā Brakena ar lūpām saplūc no krūma kazenes un samet tās uz zemē noklātu lapu kaudzītes. Pēc tam viņa ar kājas nagu spaidīja tās, līdz ogas kopā ar mitrajām lapām ieguva rūsgani brūnu nokrāsu.
- Nāc šurp, Rannoh! Brakena teica, paņemdama daļu maisījuma uz mēles.
- Bet kāpēc tu vienmēr tā dari? Rannohs vaicāja, kamēr Brakena apzieda viņa pieri, līdz spalva atkal kļuva viscaur tumša.
- Tas nāks tev par labu, mans mazais. Tu no tā kļūsi tikai skaistāks!
Rannohs noskurinājās.
- Vienalga, man tas nepatīk!
- Ar laiku dzīve tev iemācīs, mans mazais, Brakena teica, ka pieaugušie reizēm mēdz darīt to, kas tev varbūt nepatīk. Taču visbiežāk tas notiek tevis paša labā. Nu, tagad skrien! Un atceries, tev jābūt atpakaļ pirms Larna stundas! viņa nosauca pakaļ Rannoham, kurš, galvu atmetis, jau traucās projām.
Rannohs jutās sajūsmināts, ka māte ļāvusi viņam doties pie pārējiem. Tomēr viņu ērcināja tas, ka tieši viņam vienīgajam no visiem jaunajiem briedēniem jāsamierinās ar šo ogu maisīšanas rituālu un citām neērtībām, kad tik ļoti gribas skriet spēlēties. Taču Rannohs vēl nebija ticis līdz pļavas vidum, kad aizvainojums jau bija piemirsts un viņš jutās tik pacilāts, ka sirds krūtīs šķita plīstam. Pļavu apspīdēja saule, un tālumā pie vecā, nogāztā koka skraidelēja Teins un Dadzis, pēc kārtas skriedami tam klāt un lēcienā mezdamies gaisā.
- Skatieties! Rannohs iesaucās, pārlidodams pāri vecajam stumbram un nolēkdams zemē tieši blakus abiem jaunajiem draugiem.
- Rannoh! Teins iegavilējās. Mēs domājām, ka tu nenāksi šurp!
- Tātad māte tevi tomēr atlaida, Dadzis diezgan nedraudzīgi izmeta. Rannoha un Teina draudzība viņā modināja greizsirdību. Tomēr drīz vien visi trīs priecīgi skraidīja un lēkāja pār nogāzto koku, rikšoja pa pļavu, ar prieku ļāva vējam glāstīt sev sejas un juta briestam spēku jaunajās kājās. Pagāja krietns laiks, līdz Rannoham šīs rotaļas sāka apnikt un viņš aizstaigāja projām no nogāztā stumbra mežmalas virzienā. Tur viņš palika stāvam, raudzīdamies tālumā, un drīz vien dziļi iegrima domās.
- Rannoh! uzsauca Teins, kuram, viņaprāt, tikko bija izdevies ļoti krāšņs lēciens. Vai tu vairs negribi spēlēties? Kas tev notika?