Выбрать главу

-    Ē, liec viņu mierā! Viņš mūžīgi sapņo, atmeta Dadzis, vēlreiz slaidi pārlēkdams pāri stumbram. Tomēr Teins jau soļoja uz drauga pusi.

-    Man apnika šī spēle, Rannohs atbildēja, kad abi brie­dēni bija pienākuši viņam klāt. Es gribu darīt kaut ko citu.

-    Ko tad? jautāja Dadzis, bez īpašas vajadzības bikstī­dams ar purnu vaboli, ko bija ieraudzījis tupam zālē. Viņš apvēla to uz muguras un noskatījās, kā tā bezpalīdzīgi kulsta gaisā kājas.

-    Es īsti nezinu, Rannohs paraustīja plecus. Kaut ko aizraujošāku.

-    Mēs varētu aiziet līdz upei, Teins ierosināja.

-      Un pakaitināt zivis, Dadzis jau dzīvīgāk piebilda. Tagad viņš bija apvēlis vaboli atkal uz kājām.

-    Tas ir garlaicīgi, Rannohs novilka.

-    Es varētu sacerēt kādu stāstu, ierosināja Teins.

-    Nē, Rannohs sacīja. Es gribu darīt kaut ko patiešām aizraujošu, kaut ko tādu… tādu kā… Pieklusinājis balsi, viņš cieši ielūkojās draugiem acīs. Nu, teiksim, pastaigāt pa mežu!

-    Rannoh! Dadzis pārmetoši iesaucās, zaudējis interesi par vaboli, kas atvieglota steidzās parāpties zem tuvākā zara. Tu taču zini, ka mēs nedrīkstam vieni iet mežā! Mēs vēl esam pārāk jauni.

-     Es zinu, es zinu. Bet iedomājieties, kas tas būtu par piedzīvojumu!

Dadzis norūpējies paskatījās uz Teinu.

-     Ko tu par to saki, Tein? Rannohs jautāja, un viņa mirdzošajās acīs zibēja uguntiņas. Doma par mežu un visiem tā tumšajiem nostūriem lika Teinam nodrebēt.

-    Ai, es nu gan nezinu, Rannoh, viņš klusi sacīja. Mums patiešām to nevajadzētu darīt. Māte pieteica, lai es nekad…

-    Un manējā arī, pievienojās Dadzis.

-    Jā. Jā, protams. Bet mēs varētu ieiet tikai pašā meža malā. Aiziet līdz upei pie tā lielā ozola. Es nesen noklausījos dažus briežus runājam, ka viņi tur esot uzgājuši pūces ligzdu.

Teina acis iepletās pavisam platas.

-     Nu, kā tad būs? jautāja Rannohs, kurš jau bija izlē­mis. Vai jūs nākat man līdzi?

-    Bet mēs iekļūsim nepatikšanās, Dadzis pretojās.

Taču Rannohs jau skrēja prom, steigdamies augšup pa­kalnā. Teins un Dadzis pārmija šaubu pilnus skatienus.

-            Nu, skriesim ari! Teins izlēma. Bet tikai līdz mež­malai!

Visi trīs briedēni skrēja tik knaši, cik vien jaunās kājas spēja tos nest. Rannohs rikšoja pa priekšu, apmezdams līkumu ielejai un briežu pulkam, kas skrubināja zāli. Nonā­kuši līdz rietumu pakalna malai, viņi apstājās un paskatījās lejup. Lejā tecēja upe, un aiz tās slējās lielais ozols, kas iezīmēja meža malu. Mirkli pastāvējuši, briedēni metās turp. Taču viņi vēl nebija tikuši līdz upei, kad Rannohs piepeši sarāvās un izbiedēts paskatījās apkārt. Viņa ausis saslējās un astīte nemierīgi šūpojās.

-    Kas tev notika? Teins jautāja, pieskrējis viņam blakus.

-            Es nezinu, Rannohs atbildēja. Man kļuva pavisam savādi.

-           Tu gribi teikt, Dadzis sacīja, ka vienkārši esi pārdo­mājis.

-            Nē. Es tikai… Es nesaprotu, ko tas nozīmē. Nekad agrāk neesmu tik savādi juties.

. Kā tas ir, savādi? ērcīgi noprasīja Dadzis.

-            Kaut kādas dīvainas tirpas. Neprotu aprakstīt. It kā šī sajūta būtu kaut kur iekšā, manī pašā, un tomēr ārpus manis. Bet es jūtu, es jūtu…

-    Ko tad? Teins jau laipnāk apjautājās.

-    Es jūtu, ka notiek kaut kas slikts. Kaut kas ļauns.

-            Tu vienkārši esi nobijies! Dadža šaurā seja izskatījās diezgan nedraudzīga.

Tajā pašā brīdī viņi izdzirdēja labajā pusē aiz kokiem troksni. Tai vietā upe meta līkumu un pazuda skatienam. Visi trīs briedēni lēni devās uz priekšu, līdz upmalā ierau­dzīja trīs citus briežus. Viens no tiem stāvēja ar muguru pret upi. Tas bija jauns, tukls briedēns, vārdā Bankfuts, par kuru pārējie nereti smējās, jo viņš bija gauss un runādams stostījās. Abi pārējie bija divus gadus veci brieži, kuriem nesen izauguši pirmie ragi un virs galvas slējās nelielas smailes.

-     A, tas ir tikai Bankfuts! sacīja Dadzis. Tie abi viņu ķircina.

-    Cst! Rannohs čukstus uzsauca. Paklausieties!

Abi jaunie brieži, kas stāvēja Bankfutam pretī, bija gadu vecāki un krietni lielāki. Viņi virzījās uz priekšu, stumdami ar purniem Bankfutu uz upes pusi.

-       L-l-lieciet mani m-m-mierā! izbiedētais briedēns stostījās, cenzdamies ieurbties ar kājām zemē un neļaut iegrūst sevi ūdenī.

-     Vai tad tu negribi izpeldēties? izsmējīgi iezviedzās vecākais briedis. Viņa vārds bija Bragls, un viņš bija pazīs­tams ar to, ka allaž centās apcelt jaunākos un vājākos. Viņa draugs Raglings vēroja notiekošo un muļķīgi smīnēja.

-    N-n-nē, Bankfuts atbildēja, negribu. Ejiet prom!

-     N-n-nē? Bragls izsmējīgi atdarināja briedēna stostī­šanos. Bet mums gribas redzēt, kā tu peldi!

Bragls vēlreiz pagrūda Bankfutu uz upes pusi.

-    Ai! Izb-b-beidz, huligān!

-    Ak huligān, ko?

Bragls atkal pagrūda Bankfutu. Tagad jaunā briedēna pakaļkājas jau gandrīz bija ūdenī.

-      Es tevi mācīšu, kā klejot projām no mātes! Bragls turpināja. Tev palaimējās, ka neieskrēji nagos kādam no dreiliešiem. Bet tagad es gribu redzēt, kā šis spalvu kamols peldēs prom pa straumi!

Bragls nupat dzīrās atkal pagrūst Bankfutu, bet nāka­majā brīdī piedzīvoja lielāko pārsteigumu savā līdzšinējā mūžā. Spēcīgs trieciens aizsita viņam elpu, un viņš juta, ka lido pa gaisu. Ar varenu šļakstu viņš iekrita pašā upes vidū, un ūdens šalts saskrēja viņam tieši nāsīs. Upe nebija dziļa, tāpēc nostāties uz kājām briedim nebija grūti, bet, kad Bragls klepodams un sprauslādams uzslējās stāvus, viņš bija viscaur izmircis un ārkārtīgi pārbijies. Raglings sa­traukts vēroja notiekošo no upes krasta. Ja blakām nebija visvarenā drauga, viņš nepavisam nejutās drošs.

-     Izvēlies sev augumā līdzīgu pretinieku! Rannohs saniknots uzkliedza.

Arī Bankfuts bija iztrūcies, bet Rannoha acis kvēloja ne­gantā niknumā. Kad Bragls ieraudzīja briedēnu, kurš viņu nupat bija iesviedis ūdenī, viņš jutās reizē saniknots un pārsteigts. Rannohs bija gandrīz uz pusi mazāks par Braglu, ievērojami vājāks, un viņam nebija ragu. Bragls lēni brida pa ūdeni uz Rannoha pusi, cenzdamies izskatīties tik drau­dīgs, cik vien iespējams. Bet, kaut gan Rannoham ļoti nepa­tika cīnīties, viņš neatkāpās ne soli.

-     Kāds tu drosmīgs! Bragls uzsauca. Pielavīties no aizmugures, tas ir ko vērts! Nu, ja tev nepatīk, ka es apru­nājos ar šo resni, tad varbūt pats vēlēsies izpeldēties?

-    Nē, paldies! Rannohs salti atbildēja.

-    Tevi sauc Rannohs, vai ne?

-    Kāda tev daļa?

-    Nekāda. Bet tieši to es būtu gaidījis, ka selahs metīsies kopā ar tādu nīkuli kā Bankfuts.

-     Un es būtu gaidījis, ka tāds huligāns kā tu izvēlēsies uzbrukumam mazāku briedēnu! atcirta Rannohs, sanik­nots un dziļi aizskarts par apvainojošo vārdu. Par selahiem brieži mēdz saukt gan jaunos briedēnus, kuriem nav zināms tēvs, gan briežu govis, kuru draugs nav starp dzīvajiem. Kaut gan briežu buļļi un govis parasti dzīvo atsevišķi un briedēnu audzināšana ir vienīgi māšu ziņā, būt bez tēva briedēnam ir liela nelaime, un citi jaunie brieži Rannohu nereti par to ķircināja. Teins un Dadzis bija līdzīgā stāvokli, jo ari viņu tēvi bija tonakt gājuši bojā uz kalnu nogāzēm. Kaut gan Rannohs nezināja, kas noticis ar Brehinu, viņš skaudri izjuta tēva trūkumu.