- Neraizējies! Bragls ņirdzīgi teica. Tagad, kad tu esi šeit, man Bankfutu aiztikt vairs nenāk ne prātā.
Rannohs norija kaklā sakāpušo kamolu. Bragls patiesi bija krietni lielāks par viņu. Bet piepeši Bragls apstājās. Pēc brīža viņš nosprauslojās un aizgriezās.
- Ek, labāk ejam, Ragling! viņš teica. Laiks doties atpakaļ. Man visi šie selahi ir līdz kaklam. Lai paliek tepat un parunājas par savām mammītēm!
Rannohs paskatījās apkārt un atvieglots ieraudzīja, ka no aizmugures klāt pienākuši Teins un Dadzis. Droši vien nopietnā cīņā Bragls un Raglings būtu tikuši galā ar visiem četriem, tomēr papildspēki brašuļiem nebija pa prātam. Turklāt Bragls bija ne tikai slapjš un nosalis, bet turklāt sirds dziļumos gļēvulis.
- Mēs vēl tiksimies! Bragls pa gabalu uzsauca. Par to vari būt drošs!
- G-g-gļēvulis! Bankfuts izgrūda, bet abi vecākie brieži jau bija projām.
Kādu bridi četri jaunie briedēni stāvēja krastā, satriekti par notikušo. Beidzot Bankfuts pierikšoja pie Rannoha.
- P-p-paldies tev, Rannoh! viņš teica.
- Nav par ko, Rannohs pavēsi atbildēja. Bet tev nevajadzētu vienam tā klejot apkārt. Ejam tālāk, jūs abi!
- Rannoh, man šķiet, ka to nevajadzētu darīt, Teins, mazliet nokaunējies, teica. Vismaz šodien ne. Kļūst vēls, un tava māte būs dusmīga. Un manējā ari.
-Jā, Dadzis piebalsoja. Man arī vajadzētu iet atpakaļ.
- Nu labi! Rannohs dusmīgi atmeta. Ja esat nobijušies, iešu viens pats!
Rannohs pagriezās un sāka rikšot uz meža pusi.
- Es iešu t-t-tev līdzi, Rannoh! Bankfuts iesaucās.
- Tu? Tev jāiet atpakaļ pie mammas pupa!
Skriedams prom, Rannohs izjuta nožēlu, ka tik skarbi
atraidījis Bankfutu, un līdznācējs viņam gluži labi būtu noderējis. Taču viņu bija pārņēmis sarūgtinājums par Teinu un Dadzi, un par kazeņu ogām, turklāt dedzināja kauns par Bragla apvainojumu. Rannohā mājoja piedzīvojumu alkas, taču Brakena bija allaž centusies apspiest šīs tieksmes.
"Vismaz tagad es varu papētīt pasauli," Rannohs nodomāja pie sevis, un, kad viņš apstājās pie lielā ozola, noskaņojums mazliet uzlabojās. Lielais, grubuļainais koks auga tieši tur, kur sākās meža galvenā mala, un tā stumbru un lielos zarus bagātīgi klāja sūna. Zari pletās kokam visapkārt kā milzu vainags, pilns dzeltēt sākušām ozollapām ar to savdabīgajiem apveidiem. Rannohs paskatījās apkārt. Pļava viņam aiz muguras pamazām kļuva arvien tukšāka, jo brieži atgriezās pie bara, lai pirms Larna stundas ieturētu maltīti. Saules gaisma palēnām zaudēja spožumu, un Rannohs gaisā juta vakara vēsmu. Viņš atskatījās garām ozolam un dziļi ievilka elpu.
Ciktāl Rannohs spēja saredzēt, mežmala stiepās gan uz labo, gan uz kreiso pusi kā liela noslēpumu siena. Taču pašā priekšā koki šķita itin kā izkliedēti, un, tā kā tie galvenokārt bija ozoli un gobas, tie auga atstatu cits no cita, tāpēc Rannohs varēja itin dziļi ieskatīties meža biezoknī. Cauri tumšajam koku un ērkšķaino krūmu aizkaram vietvietām mirgoja varenie stumbri, ko apspīdēja lapotnēm cauri izkļuvušie vakarsaules stari, un krāsainie laukumi uz meža grīdas darīja tumšās ēnas vēl noslēpumainākas.
Mežs ir vieta, par kuru sapņo visi jaunie brieži, it sevišķi tad, ja tie dzimuši un auguši nevis meža briežu barā, bet starp dzīvniekiem, kuri raduši ganīties klajumā. Rannohu tas neatvairāmi vilināja kā vieta, kur mājo burvība, briesmas un brīnums. Mežs tiek uzlūkots par Hernes mājvietu. Tik jauniem briedēniem kā Rannohs mātes neļauj vieniem klīst pa mežu, jo zina, kādas briesmas draudētu mazajiem, ja tie apmaldītos viltīgajās koku ēnās.
Taču Rannohs šobrīd par to nedomāja, tikai virzījās arvien tuvāk nostaigātu lapu takai, kas cauri kazeņu krūmam ievijās tieši mežā. Viņš bija aizmirsis mātes stingro aizliegumu un domāja tikai par to, kaut atrastu pūces ligzdu. Kad briedēna purns sasniedza meža ēnas, viņš apstājās vēlreiz. Rannoha kājas nevaldāmi drebēja. Sakopojis drosmi, jaunais briedēns ieslīdēja meža tumsā.
Šis bridis Rannoham palika atmiņā līdz mūža galam. Arī agrāk viņš bija iegājis mežā, taču vienmēr tikai kopā ar Brakenu. Tagad viņš bija pilnīgi viens un jutās tā, it kā grasītos pārkāpt slieksni uz pieaugušo pasauli. Gaiss visapkārt piepeši kļuva smags, un milzu stumbri slējās kā vareni ragu žuburi. Briedēns ievilka nāsīs savādās trūdošo koku, lapu un miklās zemes smaržas, un viņam šķita, ka visas maņas kļūst daudzkārt asākas nekā agrāk. Viņš juta, ka zeme zem kājām ir mitra un gaiss visapkārt piesātināts un silts.
Rannohs soļoja ļoti lēni, instinktīvi nojauzdams, ka jāturas uz takas, un lūkojās apkārt, līdz acis aprada ar izraibināto pusgaismu. Viņš dzirdēja ap sevi jaunas, brīnumainas skaņas un izbijies sarāvās, kad no ligzdas gaisā pacēlās putns vai pa koka stumbru augšup strauji uzskrēja vāvere, kas iepriekš bija vērojusi viņu no zaru paslēptuves. Lapas uz meža grīdas šķita gandrīz kā dzīvas, un zeme čabēja un šalkoja no kukaiņu un citu dzīvu radību pārpilnības.
Un tad Rannohs sastinga, izdzirdēdams to pirmo reizi. Koku zaros augstu virs galvas atskanēja pūces dobji sērīgais sauciens. Pārējie briedēni kļūtu zaļi aiz skaudības, Rannohs sajūsmināts nodomāja pie sevis un devās pa taku uz priekšu. Iedams viņš cītīgi lūkojās zemē, lai nepazaudētu taku. Par laimi, pūces sauciens veda briedēnu īstajā virzienā.
Turpinot ceļu, krēsla sabiezēja arvien vairāk, jo meža aizkars kļuva biezāks un blīvāks un dziestošā saules gaisma vairs nespēja izlauzties cauri lapotņu mudžeklim, kas klāja koku zarus. Rannohs samirkšķināja acis, jauzdams milstošo tumsu, taču meklētāja gars viņā bija uzbangojis tik spēcīgi, ka viņš pat nepamanīja pārmaiņas zem kājām: apkaime mainījās, un taka pagriezās pa kreisi. Tagad Rannoha acis bija pievērstas tikai koku stumbriem un zariem virs galvas, jo viņu vilināja pūces spalgais sauciens, līksmi sveikdams vakara iestāšanos.
Pēkšņi Rannoha sirds strauji salēcās: virs galvas viņš bija saskatījis cerētos apveidus. Zara galā tupēja jauna dzeltenbrūna pūce, klaigādama savā nodabā, kamēr lielās, dižciltīgās acis sargāja slepeno mājokli. Hu-u-ū, hū-ū, kas tur ir? pūce iesaucās, jauzdama Rannoha tuvošanos. Taču pat tad, ja pūce prastu runāt Rannoha valodā, tā nebija noskaņota sarunai, jo jutās izsalkusi, tāpēc tikai savēcināja spārnus un atrāvās no zara. Nolaidusies lejup, tā pāršalca Rannoham tieši pār galvu un vēl trīs reizes aplidoja tam apkārt, iekams pazuda tālākajos kokos.
Ei, klausies! Rannohs sajūsmināts iesaucās, piešķiebdams galvu un apsviezdamies apkārt. Nāc atpakaļ!
Taču pūce jau bija aizlidojusi. Rannohs paraustīja plecus. Kaut arī pārējie viņam diezin vai ticēs, tomēr viņš varēs tiem stāstīt, ka ir redzējis īstu, dzīvu pūci. Turklāt vēl meža vidū! Piepeši Rannohs apjauta, ka līdz Larna stundai vairs nevar būt tālu. Viņam jau sen vajadzēja būt mājās! Rannohs pagriezās, gribēdams doties atpakaļ, taču, paskatījies lejup, redzēja, ka taka ir pazudusi. No visām pusēm viņu apjoza koki augsti, tumši un bezgala līdzīgi cits citam.
Rannohu pārņēma vēlēšanās mesties skriešus, skriet tik ātri, cik vien kājas spēj nest, steigties atpakaļ pie Brakenas un sava bara. Viņš juta, ka dziļi iekšā briest mokošas bailes, un mazā astīte trīcēja, briedēnam satraukti lūkojoties apkārt.
Šo zaru es pazīstu, Rannohs skaļi teica un tūdaļ sarāvās, jo viņa vārdi atbalsojās koku stumbros. Viņš paskatījās apkārt un, pārliecinājis sevi, ka patiešām ir pazinis kādu koku, devās tieši pretējā virzienā.