Ejot uz priekšu, Rannoham šķita, ka koki kļūst arvien biezāki. Arvien biežāk viņu skrāpēja ērkšķi, un viņam ļoti gribējās mest mieru visiem pūliņiem. Tomēr viņš neatlaidīgi gāja tālāk. Vienubrīd briedēns iznāca nelielā klajumā, virs kura biezais meža aizkars neslēpa debesis, un viņam vēl vairāk sašļuka dūša, redzot, ka zilais jums kļuvis violets un tajā cita pēc citas iemirdzas zvaigznes. Pēc tam Rannohs satrūkās un strauji metās uz priekšu, jo brūnganajā zemsedzē bija gandrīz uzkāpis zalkša gludi spīdīgajam augumam.
Beidzot Rannohs nokļuva citā, lielākā klajumā un apstājās, lai brīdi padomātu un kaut cik atvairītu bailes, kas draudēja pārņemt visu viņa būtni. Briedēns atlaidās mīkstajās lapās un palūkojās visapkārt. Virs galvas debesīs bija izniris mēness, un tā spokainā gaisma meta starp kokiem garas, drebošas ēnas. Rannohs paguris nolaida galvu, atspieda purnu pret zemi un aizvēra acis. Taču tajā pašā brīdī viņš sajuta zemes smaržu un atkal drebēdams uzslējās kājās, juzdamies nomodā un modras gatavības pilns. Rannohs vēlreiz paošņāja zemi un vairs nešaubījās.No zemes garoja skurbi spēcīga, piesātināta dzīvnieka smarža, kaut kas vidējs starp briedi un kaķi. Rannohs bija saodis lapsu.
Briedēns nekad vēl nebija redzējis lapsu, bet kādu dienu viņi kopā ar Brakenu pēc nelielas pastaigas bija gājuši atpakaļ pie sava bara un māte ielejas galā bija jutusi īpatnēju smaku. Tā nebija svaiga, un to tik tikko varēja sajust, tomēr Brakena bija parūpējusies, lai Rannohs to turpmāk atcerētos. Tagad mežā šī pati smaka bija daudzkārt spēcīgāka. Rannohs paskatījās apkārt un tūdaļ ieraudzīja vietu, kur pirms īsa brīža izkustināti sīkie zari un lapas: dzīvnieks nupat bija te staigājis, meklēdams ēdamo. Briedēns izbijies palūkojās apkārt.
Viņš mēģināja starp kokiem saskatīt kādu kustību, taču redzēja vienīgi mēnessgaismas laukumu ap sevi. Un tomēr iztēlē Rannohs jau skaidri saskatīja kāda briesmīga zvēra seju, kas cauri tumsai slīd arvien tuvāk, spīdinot baltus zobus un sarkanas acis.
Izdzirdis skaņu, Rannohs sastinga kā pārakmeņojies. Tā bija ne vairāk kā piecu ragu kroņu attālumā. Krūmi priekšā iečabējās, un viņam nepārprotami tuvojās kāds dzīvnieks. Rannohs sāka nevaldāmi trīcēt, un viņa kājas kļuva pavisam ļenganas. Viņš kāpās atpakaļ uz klajuma pusi, līdz kājas atspiedās pret kādu vecu, nogāztu stumbru, un tur briedēns palika gaidām, viscaur trīcēdams un bezpalīdzīgi nokāris ausis. Lapsa nāca arvien tuvāk.
Izbailēs plati ieplestām acīm Rannohs noskatījās, kā krūms viņa priekšā sakustas un pašķiras, un tad klajumā iznāca dzīvnieks.
- Bankfut! Rannohs līksmi iesaucās, kamēr mazais, tuklais briedēns tuvodamies gandrīz paklupa, aizķerdamies aiz kāda zara.
- Bankfut! Sasodīts, ko tu šeit dari?
Bankfuts stāvēja, mēnessgaismā mirkšķinādams acis, līdz Rannohs pieskrēja viņam klāt. Izskatījās, ka viņš ir tikpat izbiedēts kā Rannohs.
- R-r-rannoh! Bankfuts izdvesa, tik tikko spēdams apvaldīt atvieglojumu. Es tevi atradu! Es tevi m-m-meklēju jau stundām ilgi!
- Bankfut! Kā tu mani pārbiedēji! Man likās, ka tu esi lapsa.
- L-l-lapsa? samulsušais briedēns izstomīja un atkal sāka viscaur drebēt. Redzēdams briedēnu, kurš ir nobijies vēl vairāk nekā viņš pats, Rannohs tūdaļ jutās stiprāks, un sastapšanās viņu bezgala iepriecināja. Tomēr Rannohs saprata, ka viņiem joprojām draud briesmas.
- Šajā klajumā nesen ir bijusi lapsa, viņš sacīja prātīgā pieauguša brieža toni, tāpēc mums labāk derētu iet projām.
-J-j-jā, Bankfuts piekrita, brīnīdamies, kā Rannohs var zināt par lapsas neseno klātbūtni.
- Nu, ko tad mēs vēl gaidām?
Rannohs ieveda Bankfutu no mēness apgaismotā klajuma atpakaļ koku ēnā. Ja vien briedēns būtu zinājis, kas šādā bridi vislabākais, viņš būtu palicis turpat klajumā. No turienes labāk varēja pārredzēt apkārtni, tur bija daudz saulē sasilušu lapu, kurās ieritināties, un lapsa, kas patiešām tur nesen bija sirojusi, meklēdama ēdamo, šonakt vairs negrasījās tur atgriezties. Tā bija saodusi ezi un tagad dzina tam pēdas pa seklu ieplaku gandrīz ceturtdaļjūdzi no viņiem. Drīz Rannohs un Bankfuts atkal bija pavisam apmaldījušies un neziņā meklēja izeju no meža, kamēr nakts satumsa arvien melnāka un koku zaros atbalsojās dīvainas, draudīgas skaņas.
Drīz abi briedēni jutās pavisam paguruši un beidzot apstājās pie kādas gobas, kurai ap stumbru šalcošās vēju brāzmas, cenzdamās ielauzties pat dziļākajās meža vietās, bija sanesušas mīkstu lapu kaudzi. Rannohs un Bankfuts bija pārāk piekusuši un izbijušies, lai mēģinātu iet tālāk, taču vismaz lapsas smaka šeit vairs nebija jūtama. Abi atlaidās mīkstajā lapu gultā un saspiedās kopā, atbalstīdami galvu viens otram pret siltajiem sāniem. Aizvēruši gurdās acis, viņi ienira tumsā, kas bija gandrīz tikpat draudīga kā ārpasaule viņiem visapkārt.
Tonakt Rannohs redzēja dīvainu sapni. Viņš atkal stāvēja klajumā, bet šis klajums bija trīsreiz lielāks nekā tas, kurā viņi bija saoduši lapsu. Visapkārt slējās milzīgi ozoli, kuru vecie zari bija mezglaini un grubuļaini, un vēja brāzmas cilāja sausās lapas, kuru šalkas un nopūtas izklausījās kā ūdens plūdums. Tikpat skaidri, kā sapņotājs allaž zina, Rannohs zināja, ka ir nakts, tomēr mežu apspīdēja savāda gaisma. Tad kaut kas nāca briedēnam pretī.
Rannohs nejuta baiļu. Gluži otrādi, kad milzīgais briedis pār klajumu nāca uz viņa pusi, viņu pārņēma dziļš miers. Nācējs bija lielāks par jebkuru briedi, ko Rannohs savā mūžā redzējis, un virs galvas tam lepni slējās iespaidīga ragu rota. Briedēns stāvēja un gaidīja, līdz lielais sāka ar viņu runāt. Tā balss bija dobja un dimdoša kā pērkons, taču Rannohs nespēja to saprast. Tad koki sāka locīties vējā, lapas virpuļoja un lidoja pa meža grīdu, šķita, ka viss mežs uzrunā Rannohu un saka viņam vienu vienīgu vārdu: "Klausies!"
Rannohs satrūcies pamodās. Bankfuts vēl bija aizmidzis un nemierīgi mētājās viņam blakus. Mazā astīte miegā nervozi raustījās, un Rannohs sajuta bailes, kas joprojām strāvoja ap viņiem abiem. Mežā bija tumšs, bet, kad Rannohs paošņāja gaisu, viņš juta, ka rīts vairs nav tālu, un nelielie debesu laukumiņi, kurus viņš redzēja cauri lapotņu aizkaram, kļuva arvien bālāki. Briedēns piecēlās kājās un nopurinājās.
- Bankfut! Bankfut! viņš klusu uzsauca. Mosties!
Mazais resnītis sagrozījās un atvēra acis.
- R-r-rannoh! Tas esi tu! Es domāju, ka mamma…
- Nē, Rannohs draudzīgi teica, bet tagad celies! Mums laiks doties tālāk.
Abi briedēni atkal devās ceļā un drīz vien jutās možāk, jo miegs viņus bija spirdzinājis un mežā arvien jūtamāk iespīdēja rīta gaisma. Pēc kāda laika, nonākuši klajākās meža vietās, viņi pat sāka rotaļāties. Briedēni izdomāja jaunu spēli, kurā vajadzēja, cik ātri vien iespējams, skriet pa lapu kārtu uz meža grīdas, saceļot gaisā lapu mākoņus un virpuļus. Viņi pat spēlēja paslēpes, līdz vienubrīd pazaudēja viens otru no skatiena ilgāk, nekā būtu vēlējušies.
Ap dienas vidu mežs viņiem likās jau daudz tīkamāka vieta. Lapu aizkars virs galvas atkal bija kļuvis plāns, un koki spožajā saulē mirgoja sarkani zeltainās krāsās. Iedami viņi redzēja apkārt daudz neiepazītu brīnumu. Rannohs sadūrās ar rudo vāveru ģimeni, kas vāca zīles ziemai. Aši skriedamas kokā, tās pikti iesvieda viņam pa galvu ar vairākām zīlēm. Bankfuts atklāja, cik daudz noslēpumu glabā meža grīda, un drīz vien iemanījās ar purnu veikli apsviest kritušus kokus un zarus, zem kuriem ieraudzīja daudz izbiedētu vaboļu un kukaiņu, kas rosīgi veica rudens darbus un, gaismas iztraucēti, steidzās paslēpties dziļākās plaisās.