Viņi nonāca pie upītes, kas īdzīgi murdēja, lauzdamās cauri kokiem un cenzdamās pārvarēt kritušo lapu un dubļu sanestos nosprostojumus. Tur viņi pamanīja sermuli, kas, iebāzis duļķainajā ūdenī melno, spīdīgi gludo purnu, tiecās remdināt slāpes. Dzīvnieciņa mēle, kas izskatījās gandrīz tikpat gara kā purns, šaudījās turp un atpakaļ, lokot iesāļo ūdeni, un ūsas sausajā gaisā tīksmīgi raustījās. Kad sermulis viņus pretējā krastā pamanīja un atieza spoži baltos zobus un košsārtās smaganas, abus briedēnus sagrāba negantas bailes kaklā iespiedās kamols, vēders krampjaini savilkās, kājas sāka trīcēt, un viņi palika stāvam kā piesaluši pie zemes. Taču tā bija sermuļu mātīte, kam jārūpējas par mazuļiem, un divi itin prāvi briedēni viņai bija pārāk nopietni pretinieki, tāpēc viņa aši pazuda krūmos.
Kad pienāca pēcpusdiena, Rannohs un Bankfuts atkal sāka justies nelādzīgāk. Pēc upes ūdens dzeršanas Bankfutam sasāpējās vēders, turklāt abiem briedēniem briesmīgi gribējās ēst. Viņi sadrūmuši soļoja cauri sudrabainai bērzu birzij, un Bankfuts piepeši izbijies apstājās.
- Skaties! viņš teica, stingi raudzīdamies uz kādu apsūnojušu celmu.
Rannohs palūkojās uz celmu, un ari viņam strauji sašļuka dūša. Viņš pazina nesen jau redzēto sarkani raibo mušmiri celma vidū. Pirms neilga laika viņi jau bija te gājuši garām.
- Mēs ejam pa apli! iesaucās Rannohs.
Briedēni centās iet uz citu pusi, taču, kad mežs kļuva krēslains un starp koku stumbriem sāka biezēt tumsa, abu dūša bija pilnīgi sašļukusi papēžos. Bankfuts daudz runāja un centās jokot, jo no dabas viņš bija jautrs un labsirdīgs dzīvnieks, taču Rannohu nepavisam nevilināja izredzes pavadīt mežā vēl vienu nakti.
Rannohs veda Bankfutu cauri brikšņainam biezoknim, bet tad piepeši apstājās un tramīgi saslēja ausis.
- K-k-kas noticis? Bankfuts jautāja.
- Cst! Rannohs viņu apsauca. Skaties!
Abi brieži centās lūkoties cauri biezokņa aizsegam. Netālu priekšā aiz lielas kalnu kļavas viņi redzēja skatu, ko mežā reti laimējas novērot. Apšu ģimene drosmīgi gatavojās līst ārā no migas un doties vakara pastaigā. Pirmais alas caurumā parādījās āpšu tēvs. Izbāzis ārā lielo, melnbalto galvu, viņš piesardzīgi paošņāja gaisu. Tad skatam atklājās ari druknais ķermenis. Lēnā, šļūcošā gaitā apgājis apkārt kokam un nospriedis, ka tuvākajā apkārtnē briesmas nedraud, viņš atgriezās pie alas un pasauca sievu. No alas izlīda jauka āpšumāte, un tai sekoja divi āpsēni, augumā ne lielāki par prāviem ežiem. Mazuļi ošņādami un sprauslādami tipināja gar koku, bet vecāki pēc brīža apstājās un sāka apspriesties. Šķita, ka viņi par kaut ko nevar vienoties.
- K-k-kaut mēs mācētu viņu valodu! Bankfuts iečukstēja Rannoham ausī. Tad mēs varētu pajautāt viņiem, uz kuru pusi jāiet.
- Klusāk! Rannohs čukstus atsaucās. Viņi var tevi sadzirdēt.
Āpši visumā ir bikli, un, pamanot svešu dzīvnieku klātbūtni, tie droši vien būtu kūleņodami atgriezušies savā drošajā migas paslēptuvē. Bet tad notika kaut kas ļoti neparasts. Kamēr Rannohs un Bankfuts centās saprast, ko āpši runā, Rannohs juta visā ķermenī dīvainas tirpas. Sajūta bija ļoti līdzīga tai, kāda viņu bija pārņēmusi tur, pakalnā, tikai šoreiz viņam nelikās, ka kaut kas nebūtu kārtībā. Bija sacēlies viegls vējiņš, augstais lapu un zaru pārsegs virs galvas šalca, trīsēja un šķita runājam valodā, kas nāca no Rannoha sapņa. Briedēns klausījās āpšu sarunā, un viņa acis pārsteigumā plati iepletās: kaut gan šo dzīvnieku valoda bija citāda, viņš saprata visu, ko tie saka.
- Nē, nē, nē, mīļā! āpšu tēvs pārmetoši iebilda. Tā lapsa var būt tepat kaut kur tuvumā.
- Bet mēs taču apsolījām parādīt mazajiem pļavu! sacīja āpšu māte.
- Jā, tēt, jā! iesaucās viens no jaunajiem āpsēniem. Aizved gan mūs uz turieni!
- Nudien, nezinu, āpšu tēvs šaubījās. Turklāt mums vajadzētu meklēt ēdamo. Pieliekamais ir pustukšs, un ziema vairs nav aiz kalniem.
- Bet mēs varētu aiziet turp uz pavisam īsu brītiņu, ierosināja āpšu māte. Varam iet pa šo te taciņu, aiz lielā baļķa. Tā ved tieši līdz mežmalai. Aiziesim tikai aši pamest skatienu un krietni pirms rītausmas jau būsim atpakaļ.
- Nu labi, āpšu tēvs norūca.
Bet tad āpši piepeši satrūkās un paskatījās atpakaļ.
Bankfuts bija nošķaudījies.
Kad āpšu tēvs ierunājās atkal, viņš skubināja sievu un bērnus ašāk pazust migā. Līzdams alā, viņš pikti sprauslāja, taču Rannohs pārliecinājās, ka vairs nesaprot viņa teikto.
- M-m-man ļoti ž-ž-žēl, Rannoh, Bankfuts atvainodamies teica, kad āpši bija pazuduši.
Taču Rannohs viņā gandrīz neklausījās. Viņš joprojām pārsteigts domāja par nupat piedzīvoto notikumu.
- Rannoh, vai tev kas kait?
Rannohs noskurinājās un papurināja galvu.
- Nē, viss kārtībā. Mums laiks doties tālāk.
- V-v-viegli pateikt, bet kurp tad lai ejam? Mēs taču esam apmaldījušies!
- Mums jāiet turp! Rannohs pamāja. Tur, aiz tā celma. Tur ir taka.
- Nu gan tu mels, Bankfuts neticēja. Kā t-t-tu to vari zināt?
Rannohs palūkojās uz draugu, tomēr kāda pašam neizprotama iemesla dēļ nolēma nestāstīt Bankfutam, ko nupat piedzīvojis. Ari viņš pats to nespēja saprast.
- Es vienkārši jūtu, ka tā ir, Rannohs teica un devās garām āpšu alai uz lielā baļķa pusi. Kad briedēni to sasniedza, Bankfuts pārsteigts ieraudzīja aiz tā nelielu taciņu, ko pa daļai apslēpa kritušās lapas. Mezdama līkumus te pa kreisi, te pa labi, taciņa vijās cauri mežam.
- K-k-kā tad tā? Bankfuts apmulsis stomījās.
- Mums vienkārši laimējās. Ejam nu!
- Uz kuru pusi?
Rannohs vilcinājās.
- Iesim turp! viņš beidzot teica un pagriezās pa kreis*.
Tas bija tīrais minējums, jo par virzienu āpši neko nebija
teikuši. Tomēr šoreiz Rannohs bija izvēlējies pareizo ceļu, un drīz vien briedēni brīvi rikšoja pa mežu, cik ātri vien kājas spēja tos nest. Koki kļuva arvien retāki, lapotņu jumts virs galvas pašķīrās, un pēc neilga laika viņi jau bija mežmalā pie pļavas, pa kuru rietumu virzienā tecēja pazīstamā upīte. Virs galvas pletās melna, spoži zvaigžņota debess.
- Lai dzīvo Rannohs! Bankfuts iesaucās un sāka līksmi lēkāt pa mīksto zāli.
- Beidz niekoties, Bankfut! Rannohs teica. Labāk pasteigsimies! Tu taču zini, ko mēs tagad dabūsim dzirdēt!
Kad abi draugi sasniedza ielejas galu, kur briežu bars palēnām atlaidās zālē vakara gremošanas brīdim, viņi ieraudzīja sev pretī skrienam divas briežumātes. Tās bija Brakena un Kanispa Bankfuta māte, skaista briežu govs ar lielām, plankumainām ausim.
Redzēdami, cik abas mātes sadusmotas, briedēni apstājās uz vietas un bikli nokāra mazās astītes.
- Nepaklausīgais puika! Kur tu visu šo laiku biji? pieskrējusi dusmīgi iesaucās Kanispa, tomēr nekādi nespēdama noslēpt atvieglojumu sejā.
- Ai, mamm, Rannohs iegrūda B-b-braglu upē, jo viņš mani tramdīja! Bankfuts vienā elpas vilcienā šķita izdvešam visu sevī ilgi krāto sasprindzinājumu. Un pēc tam es gāju viņam pakaļ mežā, jo n-n-neviens cits negribēja iet, un viņš mani noturēja par lapsu, un tad mēs apmaldījāmies un pārgulējām nakti uz lapu kaudzes, un redzējām vāveres un sermuli, un āpšus, un t-t-tad Rannohs pēkšņi zināja, kur atrodas īstā taka, kaut gan viņam to nevajadzēja zināt, un… un t-t-te mēs esam!