- Tātad jūs bijāt mežā! bargi noteica Kanispa, kamēr Bankfuts centās pabāzt purnu zem viņas vēdera, lai apmierinātu izsalkumu. Nu, mans jaunais briedi, par to man tev vēl būs šis tas sakāms! Bet tagad ejam, jo gulētiešanas laiks sen jau nokavēts! Un viņa ar purnu sparīgi pastūma briedēnu uz ielejas pusi.
- Uz redzēšanos, R-r-rannoh! Bankfuts promiedams uzsauca. Es zinu, ka mēs kļūsim draugi!
Rannohs klusēdams gaidīja, ka ari viņa māte kaut ko sacīs, taču Brakena tikai raudzījās uz briedēnu ar bargu skatienu acīs.
- Nu? viņa beidzot jautāja.
- Piedod, mamm! Rannohs sacīja, nokāris galvu. Es negribēju darīt neko sliktu. Es tikai… Man nekad agrāk nebija bijis neviena piedzīvojuma!
Brakena papurināja galvu un ar mīlošu kustību nolaizīja mazajam briedēnam purnu.
- Nu, tagad tev tāds neapšaubāmi ir bijis, viņa teica. Bet tad Brakenas acīs atkal iezagās raizes. Tu varēji aiziet bojā! Tu taču to zini, vai ne? Apsoli man, ka nekad, nekad vairs neko tādu nemēģināsi darīt!
- Es apsolu, mamm.
- Nu labi. Un tagad mums pēdējais laiks doties uz mājvietu.
Lēni rikšodami pāri pļavai, viņi devās uz ielejas galu. Bet tad Rannohs pagriezās pret Brakenu.
- Mamm, viņš čukstus vaicāja, vai es rit drīkstēšu rotaļāties ar Bankfutu?
Brakena paskatījās lejup uz mazo briedēnu. Viņai atkal gribējās saņemties un būt dusmīgai, taču Rannoha acis tā mirdzēja, ka māte padevās.
- Redzēsim, viņa atbildēja, rīt redzēsim.
4 Bēgšana
Vilks, kas vajā, briedēns, kas bēg.
Aldžernons Svinbērns. "Atalanta Kalidonā"
Rannoha sods bija tāds, ka viņš nedrīkstēja pazust no Brakenas redzesloka gandrīz mēness cikla ceturksni. Tā mazajam briedēnam šķita vesela mūžība. Pēc tam viņam tika stingri pieteikts atgriezties pie mātes krietnu bridi pirms Larna stundas. Patiesībā tāda prasība tagad attiecās uz visiem jaunajiem briedēniem, jo barā bija sākušies nemieri, un divas saules pēc Rannoha piedzīvojuma Dreils bija noteicis Herlām vakara atgriešanās stundu. Tuvojās Anlaha laiks, un brieži kļuva nemierīgi. Tēviņu asinis ritēja arvien straujāk, un, nerazdami dabisku izpausmi savām dziņām un nevarēdami mest izaicinājumu Bara valdniekam, tie kļuva arvien nevaldāmāki un neaprēķināmāki.
To juta ari briežu govis, un ari tās kļuva ļoti satrauktas. Tajā rudenī, kad kalnos vajadzēja atbalsoties buļļu brīdinošajiem riesta rēcieniem un ragu krakstiem un švīkstiem, ielejā valdīja nedabisks klusums. Brieži jau sāka veidot savus harēmus un pāroties, taču tur, kur citkārt būtu uzvarējis visstiprākais briedis ar viskrāšņākajiem ragiem, iejaucās dreilieši un, cīnīdamies savā starpā, ieguva govis sev. Sgorrs, kas, bez ragiem būdams, droši vien nebūtu izcīnījis sev nevienu draudzeni, izvēlējās septiņas briežu govis. Tās bija spiestas palikt viņa tuvumā pie Mājvietas ozola.
Juzdami vispārējo nemieru, dreilieši, kuru rindas bija ievērojami paplašinājušās un tagad veidoja gandrīz trešo daļu no bara, veica savus pienākumus arvien bargāk un uzstājīgāk. Viņi modri apstaigāja visas malas un nesaudzīgi darīja galu jebkādai pretestības izpausmei. Sgorrs pauda aizrautīgu interesi par sodiem, un viņa bezragu galva iedvesa briežiem arvien lielākas bailes, jo Sgorra vara nemitīgi auga. Tikmēr Dreila varenība pletās plašumā un nostiprinājās arvien tālākās teritorijās. Toruden vairāk nekā septiņu baru valdnieki ieradās atdot viņam godu un Dreils, jebkur iedams, pieprasīja, lai viņu godātu par Baru Valdnieku.
Tomēr pati briesmīgākā tagadējās kārtības izpausme bija jauno briežu skolas. Parasti briedēni apgūst galvenās gudrības no mātēm, bet vakaros pēc Larna stundas sapulcējas ap vecajiem stāstniekiem, lai klausītos senās teiksmas un senču Dzīvesziņu. Taču beidzot ari Blaindvīda stāsti bija aizliegti un Hernes vārds barā vairs netika pieminēts. Tagad jaunajiem briežiem ik rītu lika sanākt kopā un klausīties dreiliešu runas. Tie mācīja, cik svarīga vienmēr un visur ir disciplīna un bijība pret Dreilu, un stāstīja jaunajiem par valdnieka Dreila, "Herlu sargātāja", izcilo spēku, drošsirdību un krietnumu. Un ikvienā šādā stāstā noteikti izskanēja arī kāda aizkustinoša piebilde par Sgorru.
Šajās skolās briedēniem centās iedvest arī neierobežotu uzticību Dreilam, kas esot vēl svarīgāka par uzticību vecākiem. Patiesībā briedēnus mudināja izspiegot savus vecākus "bara labklājības vārdā" un atstāstīt ikvienu aizdomīgu sarunu Sgorra palīgiem. Galvenokārt tas nozīmēja izspiegot briežumātes, kas audzināja mazuļus. Bet, kaut gan buļļi un govis mēdz turēties atsevišķi, govis pauž dedzīgu interesi par saviem briežiem vēl ilgi pēc Anlaha, tāpēc dreiliešus sasniedza arī jaunākās ziņas par to, kas notiek buļļu vidū. No vecākajiem, divgadīgajiem briedēniem tika izveidotas īpašas grupas, kuras nosauca par dreilingu vienībām, un tās ik dienas taisnās rindās soļoja pa pļavu turp un atpakaļ, dziedot īpašu dziesmu. Tā skanēja šādi:
Brieži drosmīgi mēs esam, Dreila pulka vārdu nesam. Nebaida mūs sals un bads, Pār mums raugās Sgorra acs.
Disciplīna, spēks un vara Laimīgu un brīvu dara. Mūžam būsim uzticīgi, Dreila gribai paklausīgi.
Noklausīšanās un spiegošana starp briedēniem un to mātēm izplatījās kā sērga un sēja barā vispārēju neuzticēšanos. Drīz neviens briedis vairs neticēja citam un briežumātes tik ļoti baidījās bilst vārdu savu bērnu klātbūtnē, ka pat jaunie briedēni kļuva nevaldāmi. Ja briežumāte uzdrošinājās sarāt vai sodīt savu divgadīgo pēcteci, viņa riskēja ar iespēju tikt apsūdzētai par dreilingu nomelnošanu.
Vienīgie izņēmumi šajā naida un neuzticības vidē bija atrodami starp selahām vientuļām briežumātēm ar jauniem briedēniem, tādām, kam nebija drauga dzīvo briežu vidū. Starp tām bija arī Brakena un Kanispa, kā ari briedēnu Teina un Dadža mātes Šira un Alita. Tādas briežu govis bija apmēram divdesmit, un parasti tās turējās vienkopus. Ne visām tēviņi bija gājuši bojā toreiz, baisajā nakts kaujā. Bankfuta tēvu pavasarī bija pieveicis vilks, taču lielākajai daļai briežumāšu zaudētais draugs bija no Izlūkotāju vidus. Kaut gan tagad barā šo vārdu bija aizliegts pieminēt, brieži to zināja un tāpēc nelabprāt izvēlējās sev draudzeni no selahu vidus.
Tomēr selahu dzīve visumā bija patīkamāka nekā citiem briežiem, kaut ari Brakena nemitīgi baiļojās par Rannohu.
Biklā briežumāte neko nebija stāstījusi Rannoham nedz par viņa īsto māti, nedz par savādo zīmi uz briedēna pieres, ko viņa allaž rūpīgi nomaskēja ar lapu un ogu maisījumu. Brakena pat lāgā nezināja, kāpēc to dara, jo maz spēja saprast no Blaindvīda dīvainajiem izteikumiem. Tomēr nojauta viņai teica: būs labāk, ja Rannohs ne ar ko īpaši neizcelsies pārējo briedēnu vidū.
Blaindvīds bija iemācījis Brakenai pagatavot krāsas maisījumu, un laiku pa laikam vecais briedis apciemoja abus, noskatījās, kā Rannohs aug, un svinīgā nopietnībā pamāja ar galvu. Rannohs un pārējie briedēni vēl bija par jauniem, lai stātos dreilingu rindās, un, kaut gan tas bija ļoti bīstami, Blaindvīds gādāja, lai Rannohs un pārējais selahu pulks kaut ko uzzinātu no vecajiem stāstiem. Blaindvīdu sevišķi ieinteresēja Rannoha piedzīvojums mežā, un viņš uzdeva briedēnam daudz jautājumu, kurus tas nespēja saprast, līdz Brēka beidzot pavēlēja stāstniekam apklust. Vecā Brēka bija ļoti iecienīta pārējo selahu vidū un nereti palīdzēja audzināt jaunos briedēnus. Blaindvīds ar Brēku bieži strīdējās, taču abi vecie Herlas bija sirsnīgi pieķērušies viens otram un daudz laika pavadīja kopā, skrubinot pļavā zāli.