- Baru Valdniekam! Brehins nicīgi nosprauslojās. Kad es biju tavā vecumā, neviens mani nebūtu piespiedis lietot tādu apzīmējumu. Vai ar "Bara valdnieku" viņam nav gana vai Dreilam tiešām jālaužas valdīt pār visām Zemajām Zemēm?
Bandahs neatbildēja.
- Nu labi, Brehins teica, izlikdamies graužam zāli, tomēr uzmanīgi klausīdamies, saki savu ziņu!
- Dreils ir sasaucis padomi, Bandahs teica. "Hi notiks Larna stundā.
- Sapulces, padomes, Brehins novilka. Vai tiešām tas mikstnadzis neko labāku nespēj izdomāt? Nu labi, pasaki Dreilam, ka esmu aizņemts.
- Bet, kapteini Brehin…
- Diezgan! Dreils zina, ka vienai no manām draudzenēm jebkurā bridi var sākties radības. Man jādodas pie viņas.
Bandahs nemierīgi mīņājās uz vietas. Brehins bija labi pazīstams ar necieņas izrādīšanu Dreilam, un daudzi viņu par to apbrīnoja ari Bandahs pats, tomēr tik klaja rīkojumu ignorēšana varēja nozīmēt nopietnas nepatikšanas. Dreils nekautrēsies sodīt ziņnesi par šādu nepatīkamu ziņu.
- Kapteini Brehin, viņš turpināja bijīgākā tonī, ko man sacīt: kad tu ieradīsies?
Brehins palūkojās pāri ielejai. Vakara blāzma strauji dzisa, un biezajā krēslā virmoja dunduru mākoņi. Grava tinās arvien dziļākā klusumā, un, palūkojies augšup, briedis tumstošajā debesu zilumā ieraudzīja raugāmies pretī vakarzvaigzni. Lama stunda brīdis, kad lielā zvaigzne aicina kopā Herlas, lai apcerētu aizvadīto dienu, bija jau gandrīz klāt.
- Tad, kad varēšu, Bandah, viņš, nicīgi nosprauslodamies, izmeta. Tad, galvu atmetis, kapteinis skriešus devās gar mežmalu projām. Tomēr, neticis vēl līdz mežaudzes stūrim, briedis apstājās un paskatījās atpakaļ.
- Un vēl kas, Bandah! viņš uzsauca, un skaņā balss atbalsojās pa visu ieleju. Ja tev tas vajadzīgs, tu drīksti nodot Dreilam manu atvainošanos. Lai Herne ir ar tevi!
Pēc tam Brehins bija prom.
Jaunais briedis nekustēdamies stāvēja uz vietas. Viņš drebēja, tomēr juta dziļu atvieglojumu par to, ka Brehins mīkstinājis Dreilam nododamo atbildi. Dreils bija neaprēķināms, un pēdējā laikā viņa rīcību paredzēt bija arvien grūtāk. Kad pēdējā saules svītriņa beidzot pazuda aiz apvāršņa malas, Bandahs palocīja galvu ar jaunu apņēmību.
Un lai Herne ir ari ar tevi! viņš čukstus noteica un pazuda starp kokiem.
Kad Brehins sasniedza Mājvietas ieleju, vakarzvaigzne jau mirdzēja pilnā spožumā. Kalna virsotnē briedis apstājās un paraudzījās lejup uz ieleju, kur zālē ganījās briežu bars. Tur varēja būt ap divsimt staltbriežu, kas krēslā rāmi ieturēja vakariņas. Daži bija atlaidušies zemē, lai aprunātos, un atgremoja dienas gaitā vēderā savākto zāli, mizas un ogas, cītīgi košļādami saveltās lodītes un izvilinādami no tām barojošas sulas.
Pļavā, kas pletās ielejas dziļākajā vietā, uzturējās galvenokārt briežumātes ar jaunajiem briedēniem, kas kāri zīda pienu vai turējās mātēm zem kājām. Krietnu gabalu nostāk, patālu no mātītēm, bariņos vai vienatnē ganījās brieži, un vecākie tēviņi klīda pa ielejas piekaļņu augstākajām vietām. Tikai riesta laikā, kad rūsganie savvaļas brieži cīnās savā starpā par harēmu izveidošanu un savu draudzeņu sargāšanu no pārējiem, tie dzīvo vienkopus; pārējā laikā briežu buļļi turas savrup un nereti mājo itin tālu no govīm. Pašlaik tie visi ganījās samērā tuvu cits citam, un tas bija neparasti, jo ritēja jūlija mēnesis un gandrīz visi jaunie briedēni bija ieradušies pasaulē jau pirms vairākām nedēļām. Daži mazie jau uzdrošinājās spert soli tālāk no mātes, meklēt draugus pārējo telēnu vidū un izmēģināt, cik stipras ir to jaunās kājas.
Lūkodamies lejup, Brehins pārējo vidū saskatīja briežumāti, kas viņa harēmā bija kopš iepriekšējās sezonas, un gadu vecu briedēnu, kas ganījās turpat tuvumā. Brehina cilts asinis barā bija spilgti manāmas, un viņš pazina vienu no saviem pēcnācējiem. Tam nupat spraucās pirmie ragi, bet Brehins pasmaidīja, apjauzdams, ka pat nezina briedēna vārdu. Tas nav svarīgi, viņš sevī nodomāja. Kamēr jaunais briedis vēl uzturas mātes tuvumā, ir labāk, ja viņi netuvinās. Kad tam izaugs otrais vai trešais ragu žuburs, Brehins iepazīs to, kā pienākas, un sāks mācīt tam Izlūkotāju prasmes un paražas.
Brehins raudzījās ielejā un juta sevī uzbangojam aizstāvja, sargātāja instinktu, kas mīt Izlūkotāju asinīs, un viņš izjuta atvieglojumu, redzēdams savus ciltsbrāļus klīstam pa tuvējām kalnu nogāzēm. Ragu kroņi šūpojās augšup un lejup, briežiem ēdot un kavējoties rāmajā novakarē. Brehins krēslā izšķīra biezo, pinkaino Pelēča stāvu, Terna veiklās, jauneklīgās kustības un Krinana vienīgo izroboto ragu. Brehins lēni devās tālāk, līdz kreisajā pusē izdzirda sprauslošanu. Viņam pretī strauji rikšoja divi brieži.
- Kas tur nāk? Hernietis vai Lera? viens no tiem iesaucās.
"Lera" briežu valodā nozīmē jebkuru citu dzīvnieku un nav attiecināms vienīgi uz cilvēkiem, bet sevi brieži uzlūko par atšķirīgiem no visiem pārējiem: viņi ir hernieši, būtnes, kas dzīvo meža dieva Hernes īpašā aizstāvībā.
- Hernietis, Brehins atbildēja, meža draugs.
- Tad nāc, un lai tev viegls solis! atskanēja pieņemtais sveiciens, un pēc brīža abi brieži atradās Brehinam blakus. Tie bija Spejs un kapteinis Stralohs. Virs galvas abiem kā vēdekļi pacēlās divpadsmit žuburu ragi.
- Brehin, Stralohs aizelsies teica, mēs gandrīz nedzirdējām tevi tuvojamies.
-To es manīju, Straloh, Brehins smaidīdams atbildēja. Kā klājas baram?
- Vakars ir pagājis labi. Tieši pirms Larna stundas Terns aiz strauta saoda lapsas pēdas, bet tagad smaka ir izgaisusi. Mēs brīdinājām briežumātes, lai uzmanās.
- Tas ir labi, Brehins pamāja ar galvu. Bet pasekojiet, lai viņas tiešām tur acis vaļā!
Briežu bars ir visvieglāk ievainojams tūlīt pēc jauno briedēnu piedzimšanas. Bars dzīvo pastāvīgos uzbrukuma draudos, un lapsa itin veiksmīgi spēj aiznest jaundzimušu briedēnu. Bet briežumātes ar mazuļiem mēdz būt ļoti tramīgas, viegli izbiedējamas, un pašlaik Izlūkotāji baidījās ne vien no briedēna zaudējuma, bet ari no pēkšņas, paniskas bēgšanas. Bara skrējiens ir briežu dabā, taču laikā, kad viņu vidū ir nesen dzimuši briedēni, dzīvnieku ieradumi mēdz krasi mainīties. Bēgot mazuļi var viegli iet bojā, tāpēc šajā periodā bars tiecas paslēpties, apmesties kādā ēnainā ielejā un paļauties uz to, ka Izlūkotāji atbaidīs laupītājus un, ja vajadzīgs, metīsies cīņā.
- Kādas ir ziņas par padomes sapulci? noprasīja Brehins.
- Par padomes sapulci? Spejs pārsteigts atjautāja. Mēs neko neesam dzirdējuši par padomes sapulci!
- Tā jau es domāju, Brehins nopietni pamāja ar galvu.
- Vai kaut kas nav kārtībā, kapteini? Stralohs jautāja.
- Iespējams. Dreils atsūtīja ziņu, ka ir sasaucis padomi. Taču visi Izlūkotāji atrodas tepat. Viņš labi zina, ka padomes sapulce nevar notikt, ja tajā nepiedalās Izlūkotāju kapteiņi.
- Vai gribi, lai es tos pasaucu šurp?
- Nē, Spej. Paliec tepat un esi sardzē! Briedēni ir svarīgāki.
To teicis, Brehins skriešus devās lejup pa nogāzi. Ieniris
pļavā, viņš ieraudzīja pulciņu Korpusa briežu rikšojam augšup pretējā ielejas piekalnē uz Mājvietas ozola pusi. Tātad sapulce tiešām notiks. Pašlaik debesīs kāpa pilns mēness, un tā spožajā, zilganajā gaismā Brehins redzēja Dreila maslvo augumu, kas lēni slīdēja turp un atpakaļ gar sanākušo briežu rindām. Ieraudzījis aiz viņa briedi bez ragiem, Brehins nicīgi nosprauslojās. Tas bija Sgorrs, Dreila galvenais palīgs.