Un vēl bija Eloina. Tovakar, kad Sgorrs viņu bija aizvedis sev līdzi, viņa tik ļoti bija sērojusi pēc Brehina un Rannoha un tiktāl savārgusi, ka Dreils nodomāja: viņa neizdzīvos. Bet tad briežumātes sirdī kaut kas uzbangoja, un viņa atkal atspirga un sāka justies labi cik nu labi var justies briežumāte, kura ilgojas pēc sava mazuļa. Pēc pārošanās laika viņai būtu vajadzējis atgriezties pie pārējām briežu govīm, taču dreilieši uzmanīja, lai viņa paliktu Mājvietas ozola tuvumā. Togad Anlaha laikā Dreils bija mēģinājis pāroties ar Eloinu, taču nesekmīgi. Kaut gan viņš bija atlaidis visas pārējās draudzenes no sava harēma, Eloinu viņš visu laiku vēlējās turēt sev tuvumā. Citām govīm tas likās ļoti dīvaini, un Eloinu bieži varēja redzēt staigājam pa nogāzi, kavējamies pakalnā, kur bija bojā gājis Brehins, un lūkojamies lejup uz ieleju cerībā saskatīt Rannohu.
Rudens gāja savu gaitu, un briežu bars, jaušot gaisā ziemas tuvumu, sildīdamies spiedās arvien ciešāk cits pie cita. Koku zari kļuva arvien kailāki, un pļavu pārklāja čaukstošu lapu kārta, ko vēji, no ziemeļu puses nākdami, ārdīja un valstīja pa zemi. Kad brieži gāja pie upes dzert un iemērca mēles ūdenī, viņi pie lūpām sajuta ledu un drūmi bubināja savā starpā, jo saprata, ka ziema, kas steidzas lejup no kalniem, būs grūta un nežēlīga.
Tikai vēlu rudenī Brakena beidzot piekāpās un deva Rannoham lielāku brīvību, ļaudama briedēnam aizklīst tālāk projām. Kādā skaidrā, saltā dienā, kad debesis spožajā saules gaismā atgādināja dzidru ūdens klajumu un visu apkaimi šķita caurstrāvojam nemiers un gaidas, Rannohs, Teins un Bankfuts devās rotaļāties uz upmalu.
- P-p-pagaidiet mani! elsoja Bankfuts, cenzdamies turēties līdzi abiem briedēniem, kas rikšoja pār pļavu. Visi trīs bija kļuvuši nešķirami draugi un lielāko daļu laika pavadīja kopā.
- Nu tad pieliec soli! smiedamies atsaucās Rannohs un pagaidīja, kamēr briedēns pierikšo viņiem klāt.
- Nu, ko tad mēs šodien darīsim? Rannohs jautāja.
- Aizskriesim līdz ezeram! ierosināja Teins.
Tā likās laba doma, un briedēni aizrikšoja pār pļavu uz ezera pusi. Patiesībā tas nemaz nebija ezers, bet platākā upes daļa vietā, kur tā ietecēja ielejā un aiz augsta, plakana akmens sastapa mīkstas grants klājienu. Vietā, kur zeme aizskalota pa labi, bija izveidojies plašs ūdens klajš, un briedēniem ļoti patika tur stāvēt un vērot, kā starp garajām niedrēm mirgodamas turp un atpakaļ šaudās sīkas zivtiņas.
Nonākuši pie ezera, trīs draugi ar sajūsmu atklāja, ka kalnu lieti bagātīgi pieplūdinājuši ezeru un upe čalodama un burbuļodama traucas pār akmeņiem. Briedēni līksmi lēkāja pa saulaino krastu, iespiegdamies ikreiz, kad ieraudzīja zivi vai pietipināja tik tuvu malai, cik vien iespējams, lai neiekristu ūdenī. Tā viņi rotaļājās labu bridi, bet tad pēkšņi Teins viņus apturēja. Viņš bija kaut ko sadzirdējis.
Pa ieleju šurp nāca bariņš briežu, dziedādami savu soļu ritmā. Viņu dziesma beidzās ar dreilingu pazīstamo "Mūžam būsim uzticīgi". Nākamajā brīdī starp kokiem iznira apmēram desmit divgadnieku, kas taisnā ceļā devās uz krastmalu pie jaunajiem briedēniem.
- Stā-āt! nokomandēja briedis, kas soļoja priekšgalā, un visi pārējie apstājās. Pazinis jaunā pulka komandieri, Rannohs nodrebēja. Bragls pavisam nesen bija uzņemts dreilingu rindās.
- Es jau teicu, ka mēs vēl tiksimies! Bragls iesaucās, pazinis Rannohu. Redzu, ka Resnītis joprojām gozējas tavā aizstāvībā.
-T-t-tu labāk apklusti! stomīdamies izgrūda Bankfuts.
- K-k-ko tu neteiksi! Bragls mēdoši atcirta. Izskatās, ka m-m-mums v-v-vajadzēs viņiem visiem pamācīt, kā jāuzvedas, vai ne?
Viņš pagriezās pret pārējiem līdznācējiem.
- Dreilingi! viņš uzsauca.
Cīņa bija īsa. Rannohs, Teins un Bankfuts turējās pretī visiem spēkiem, taču divgadnieki bija prāvāki un to skaits bija krietni lielāks vairāk nekā trīs pret vienu. Briedēni spēra un sita dreilingiem, cik jaudas, un daudzi no tiem tovakar atgriezās mājās ar nozilinātām acīm un sadauzītām ribām. Tomēr cīņas beigās Bankfuts un Teins tika pieveikti, bet Rannohs attapās piecu dreilingu ielenkumā. Viņš jutās satriekts un izbiedēts.
- Ahā, nu tev vairs nav tik liela dūša! Bragls zobojās. Un tagad man jāatdod tev parāds.
Pēc šiem vārdiem Bragls un pārējie dreilingi sāka stumt Rannohu uz ūdens pusi. Šai malā ūdens līmenis bija pacēlies par vairāku ragu kroņu tiesu, un Rannoham, paskatoties lejup, aizžņaudzās kakls. Taču mazais briedēns neļāva iegrūst sevi ūdeni viņš strauji apcirtās apkārt un, atsperdamies uz pakaļkājām, no kurām viena trāpīja kādam dreilingam tieši purnā, pats ar galvu pa priekšu metās upē. Ar skaļu šļakstu ieniris saltajā ūdenī, viņš strauji grima lejup. Mazās kājas grimstot izmisīgi vēzējās, un Rannohs vairākkārt apgriezās apkārt, izbiedēdams zivis, kas steidzās paslēpties piekrastes niedru biezoknī.
Rannohs grima arvien dziļāk, un ledainais ūdens viņu apņēma arvien ciešāk, saplūzdams nāsis un sūrstoši dzeldams acis. Tad Rannohs atsitās pret upes dibenu un instinktīvi atspērās pret to ar kājām, atkal celdamies augšup pretī gaismai. Izniris virspusē, viņš izmisīgi kampa gaisu. Taču īso ieelpu ātri noslāpēja ūdens, briedēnam atkal grimstot dziļumā. Jauniem briedēniem nav dabiskas patikas pret ūdeni, un Rannoham nebija ne jausmas, kā jāpeld. Briedēns sāka atkal vēzēties ar kājām, un šoreiz kustības padevās vienmērīgākas. Viņš pamazām airējās augšup. Rannoha galva atkal parādījās virspusē, un šoreiz klepodams un sprauslādams viņš noturējās virs ūdens. Bragls nogaidīja, līdz Rannohs otrreiz iznira ūdens virspusē.
- Nu tu dabūji kārtīgi izmērcēties! viņš sajūsmināts iesaucās. Skaties, ka neaizmirsti!
Ļoti apmierināts ar sevi, Bragls un pārējie dreilingi aizsoļoja projām pa pļavu, sparīgi dziedādami.
Kad viņi bija projām, Bankfuts un Teins metās pie upes, kur Rannohs jau bija pamanījies atpeldēt līdz malai. Viņš devās augšup pa nelīdzeno krastu, šķaudīdams un nikni purinādamies.
- Rannoh, Rannoh! Vai tu esi sveiks un vesels? iesaucās Teins. Mēs domājām, ka tu noslīksi!
- Man nekas nekait! Rannohs sprauslādams atbildēja. Patiesībā viņš bija neganti pārskaities, taču cietis bija tikai viņa lepnums.
- Tas pretīgais Bragls! izmirkušais briedēns izgrūda, kad bija nokļuvis uz cietas zemes. Lai tikai viņš pagaida! Tein, Bankfut, kas noticis?
Abi briedēni, bezgala pārsteigti, raudzījās uz Rannohu. Tad tie saskatījās, un abu acis bija izbrīnā iepletušās tik platas kā pieneņu ziedi.
- Rannoh! izstomīja Bankfuts. T-t-tava piere!
- Nu, kas tad noticis ar manu pieri? Rannohs, mazliet aizkaitināts, noprasīja. Tikai slapja, un viss!
- Nē, teica Teins. Re!
- Par ko jūs runājat? Rannohs nesaprata un pagriezās atpakaļ uz upes pusi.
Briedēns nolieca galvu un centās saskatīt ūdeni savu atspulgu. Sākumā tas bija neskaidrs un izkropļots, bet drīz atkal uzspīdēja saule, ūdens kļuva rāms un Rannoha acis mulsumā iepletās platas jo platas. Viņa pieres vidū, kur nupat uzspiestā pelde bija noskalojusi Brakenas ogu un lapu maisījumu, baltoja spodrs, gaišs laukums ar ozollapas apveidiem.
- Tas izskatās pēc ozollapas, nočukstēja Teins.