- K-k-ko tas nozīmē? stomījās Bankfuts, ari lūkodamies lejup ūdens atspulgā.
- Es nezinu, Rannohs klusi atbildēja, taču viņu bija pārņēmusi dīvaina sajūta, un pār visu ķermeni skraidīja savādas tirpas. Rannohu pārņēma bailes.
Bet tad palīgā nāca Teins.
- Ejam! viņš teica. Brakena mums pateiks, ko tas nozīmē.
Rannohs pamāja ar galvu, un briedēni trijatā sāka iet atpakaļ uz sava bara pusi.
Kad viņi devās projām, ūdens virsmai pārslīdēja ēna un upē trīsot atspīdēja jauna brieža galva un ragi. No augsta, plakana akmens paslēptuves, kurā dreilietis visu bija redzējis un dzirdējis, briedēnus pāri pļavai pavadīja caururbjošs skatiens. Tad briedis pagriezās, norikšoja lejup pa piekalni un, strauji pagriezies, skriešus metās pie Sgorra uz Mājvietas ozola pusi.
Brakena izbailēs sastinga, ieraudzīdama Rannohu kopā ar Teinu un Bankfutu atgriežamies un redzēdama, ka Rannoha pieres vidū, visiem labi redzama, spīd baltā ozollapas zīme. Viņa steigšus aizveda visus trīs prom no pārējā bara un ieveda biezoknī, nemitīgi tos te rādama, te labinādama. Par laimi, ziema jau bija tik tuvu, ka briežu bars visas domas veltīja ēšanai un nepievērsa nekādu uzmanību trim atnācējiem, nepavisam nepiešķirdami nozīmi neparastai baltai zīmei uz kāda briedēna pieres. Brakena bija savākusi lapu un ogu krājumus ziemas vajadzībām un tagad sāka ar kāju berzt krāsas maisījumu, kamēr trīs briedēni stāvēja blakus un noskatījās neparastajā darbā.
- Nu tā, viņa beidzot sacīja, kad bija noziedusi Rannoha pieri. Tagad viss ir kārtībā. Ai, kā tu mani nobiedēji!
Pēkšņi Rannohs saprata, kāpēc māte pastāvīgi uzspiedusi viņam šo netīkamo pieres ziešanas rituālu, taču jutās pārlieku apmulsis, lai bilstu kaut vārdu. Pirmais dūšu saņēma Bankfuts.
- B-b-brakena, viņš izstomīja. K-k-kāpēc viņam tas jāslēpj?
Brakena palūkojās lejup uz briedēnu un pūlējās pasmaidīt.
- Tāpēc, mīļais, ka baram pašreiz ir slikti laiki. Tā vienkārši ir drošāk, un viss. Šī ir īpaša zīme, un dažiem briežiem tā var nepatikt. Viņi var kļūt skaudīgi.
- Vai tu domā dreiliešus? Teins čukstus jautāja.
-Jā, Brakena pamāja ar galvu. Un ari citus. Būs labāk, ja Rannohs izskatīsies tāds pats kā tu un es.
Dzirdēdams pieminam īpašo zīmi, Bankfuts paskatījās uz draugu ar jaunu interesi.
- Bet man tā liekas ļoti s-s-skaista, viņš teica.
-Jā, Brakena atbildēja. Tā ir ļoti skaista. Bet tā nenozīmē, ka Rannohs kaut kādā ziņā būtu citāds nekā jūs. Klausieties, ko es saku, un apsoliet man, ka nebildīsiet par to ne pušplēsta vārda nevienam citam Herlam! Tas būs mūsu noslēpums.
Briedēni satraukti lūkojās uz Brakenu un apjauta patieso nopietnību viņas balsī.
- Mēs apsolām! viņi teica.
- Labi. Un tagad skrieniet abi prom! Drīz būs Larna stunda un jūsu mātes sāks uztraukties, kur jūs esat palikuši.
Brakena aizveda Rannohu tālāk pa ieleju līdz sūnotam viršu klajumam, kur netālu ganījās citas selahas. Tur briežumāte atlaidās zemē. Rannohs apgūlās viņai blakus, atbalstīja savu mazo galviņu pret viņas sānu un aizvēra acis. Brakena sāka gremot un, vienmērīgi kustinādama žokļus, lūkojās tālumā. Viņas skatiens bija ļoti domīgs un nopietns.
- Mans nabaga Rannoh, Brakena maigi nočukstēja. Tu to nevari saprast, vai ne?
Brakena palūkojās lejup uz Eloinas dēlu. Patiesībā arī viņa pati daudz neko nesaprata. Taču Brakena bija rīkojusies pilnīgi pareizi, bez mazākās kavēšanās nomaskēdama balto briedēna zīmi. Līdzko Sgorrs uzzināja par jauno Herlu, kuram uz pieres ir balts laukums ar ozollapas apveidiem, viņš tūdaļ pavēlēja briedēnu uzmeklēt un atvest pie viņa. Jau šobrīd pa ieleju klīda dreilieši, lūkodamies pēc savādā brieža. Govis samulsušas grozīja galvas, noskatīdamās uz buļļiem, kas staigāja starp viņām, ar ragiem bikstīdami viņu izbiedētos briedēnus un cieši ielūkodamies tiem sejās.
Brieži atzīst senus ticējumus, tāpēc ziņa par ozollapu izplatījās pa ieleju vēja ātrumā. Taču, lai kā dreilieši centās, viņi nekur neko tamlīdzīgu nespēja atrast, un pēc kāda laika jaunais kapteinis, kurš bija atnesis šo ziņu, pats sāka raizēties, ka ir kļūdījies. Larna laikā divi dreilieši ieradās pie Brakenas un Rannoha. Taču Brakena papurināja galvu, un dreilieši, neredzēdami viņas briedēnā nekā neparasta, devās tālāk. Briežumāte tūdaļ piecēlās un aizveda Rannohu garām selahu pulkam pie vecas briežu' govs, kas turējās nomaļus.
- Es jau dzirdēju, nočukstēja vecā, lādzīgā govs, kad Brakena ar Rannohu bija pienākuši tuvāk. Kā mazajam?
- Viss kārtībā. Pagaidām, Brakena atbildēja. Bet paklausies, Brēka! Kaut kas ir jādara. Nebūs ilgi jāgaida, kad šis noslēpums nāks gaismā.
Brēka piekrītoši pamāja ar galvu.
- Varbūt mums vajadzētu doties projām, viņa teica. Blaindvīds vienmēr saka: ja Rannoha noslēpums tiks atklāts, mums no šejienes jāpazūd. Ņemot vērā, kas pašlaik barā notiek, jādomā, ka viņam ir taisnība. Es neko nesaprotu no šī Pravietojuma, bet skaidri zinu, ka Sgorrs un Dreils nevilcināsies nodarīt briedēnam ļaunu. Bet kurp mēs varam aizbēgt? Ziema jau tikpat kā klāt, un briežu tēviņi skrien ātrāk nekā briežumāte, briedēns un viena veca briežu govs.
Brakenu no sirds aizkustināja Brēkas gatavība bēgt kopā ar viņiem.
- Mums jādodas kalnos, viņa, mazliet svārstīdamās, minēja. Uz Augsto Zemi, kā sacīja Bandahs. "Tā ir vienīgā vieta, kur Dreils mūs nevarēs atrast. Bet, lai ko mēs darītu, tas jādara ļoti drīz.
- Brieži, kas ceļo tikai trijatā, ziemas laikā pārāk viegli var kļūt kādam par laupījumu, Brēka nopietni teica.
Brakena nodrebēja.
- Kas noticis, mamm? jautāja Rannohs. Kāpēc mums jādodas projām?
- Klusu, mīlulīt, Brēka pačukstēja. Mēs ar tavu māti mēģinām kaut ko izdomāt.
- Varbūt mums varētu nākt līdzi vēl daži citi? Brakena ierosināja ar cerību balsī. Teiksim, Kanispa vai Šira. Viņas jau agrāk ir teikušas, ka vajadzētu iet prom no šī bara.
Rannohs priecīgi saslēja ausis, jo tas nozīmētu, ka līdzi nāks arī Teins un Bankfuts.
- Nē, mīļā, Brēka saudzīgi atbildēja. Mēs nedrīkstam pakļaut briesmām vēl citus. Turklāt septiņiem bēgļiem izsekot ir vieglāk nekā trijiem. Nē, mums jābēg tikai trijatā.
Brakena pamāja ar galvu, kaut gan jutās vīlusies, un viņu ļoti biedēja gaidāmais ceļojums kopā ar mazo briedēnu.
- Nebaidies, mamm! Rannohs teica, papurinādams asti. Es būšu kopā ar tevi!
- Drosmīgi sacīts, mazais! Brēka viņu uzslavēja. Un tieši tā tas būs.
Brēka nolieca galvu un nolaizīja Rannoham ausis, bet, kad viņa palūkojās uz Brakenu, vecīgās acis raudzījās ļoti nopietni.
- Kaut es zinātu, kur ir Blaindvīds! viņa nopūtās. Kaut ari vecs nejēga, viņš mums vislabāk pateiktu, kas darāms.
Tajā brīdī uzticami pavadoņi veda Blaindvīdu uz Mājvietas ozola pusi. Pieciem dreiliešiem bija uzdots sameklēt veco stāstnieku un aizvest pie Baru Valdnieka. Vecais briedis
pikti mētāja galvu un sprauslāja, kad dreilieši, bikstīdami viņu ar ragiem, stūma augšup kalnā, un sirdījās, ka tik nejauki nekad neviens visā garajā mūžā pret viņu neesot izturējies. Kad viņi nokļuva pie Mājvietas ozola, Blaindvīda sašutums versmoja pilnā sparā. Pie koka blakām Dreilam stāvēja Sgorrs un līdzās viņiem desmit briežu, kas bija Dreila personīgie miesassargi. Turpat bija arī Eloina, un, vecajam stāstniekam tuvojoties, viņa tam uzmeta baiļpilnu skatienu. Blaindvīds tūlīt saprata, ka noticis kas nelāgs.