- Tas ir labi, ka tu atnāci, Blaindvīd, Dreils ar vēlīgu laipnību teica. Mēs ļoti sen neesam redzējuši tevi pie Mājvietas ozola.
Blaindvīds nolieca ragus lejup.
- Valdnieks ir ļoti laipns, viņš vēsi atbildēja, taču man šķiet, ka pēc maniem pakalpojumiem ir ļoti maz vajadzības.
- Nepavisam ne! apgalvoja Sgorrs. Tikai mēs bijām ļoti aizņemti, un tu jau zini, kā tas ir.
Blaindvīds lēni pamāja ar galvu.
- Es zinu, kā tas ir. Kā varu valdniekam pakalpot?
- Blaindvīd, valdnieks Dreils jūt, ka viņam pietrūkst tavu stāstu un tavas dzīvesgudrības, Sgorrs viltīgi teica. Un šovakar mēs gribētu atkal dzirdēt kaut ko no Dzīvesziņas.
-Jūs mani pārsteidzat, Blaindvīds sacīja, pametis raižpilnu skatienu uz Eloinu. Mūsu barā taču ir bīstami kaut ko tādu pat pieminēt.
- Mans mīļais Blaindvīd! Tev jāsaprot, ka dažiem briežiem patiešām ir labāk, ja viņu galvas netiek piebāztas ir to, kas biedē un mulsina prātu. Viņi to vienkārši nespēj saprast. Taču starp tādiem briežiem kā mēs tas ir pavisam kas cits! Un tagad ļausim Dreilam baudīt šo prieku!
- Labi. Tad varbūt stāstu par Zvaigžņubriedi vai par Herni?
- To vēlāk. Man pašam ļoti patīk stāsti par jaunajiem briežiem. Bet vispirms mēs gribētu noklausīties Pravietojumu.
Eloinas augums nodrebēja, un viņa gandrīz salēcās, taču Blaindvīds neizrādīja nekādas emocijas.
- Pravietojumu? viņš pārjautāja. Kāpēc lai valdniekam Dreilam gribētos dzirdēt tik vecas pasakas? Ir daudz interesantāki, turklāt ne tik muļķīgi stāsti, ar ko aizraujoši pavadīt vakaru. Piemēram, par pirmo akmeni, kad Herne nokāpa lejā…
- Blaindvīd, Sgorrs teica nu jau skarbākā balsī, esi tik laipns un stāsti mums Pravietojumu!
Blaindvīds izmisīgi centās izdomāt kādu izeju, taču nepārprotami varēja redzēt, ka izvairīties neizdosies. Viņš lēni un stomīgi sāka runāt senās vārsmas, un, klausoties pakalnā viņa balsi, nodrebēja pat Sgorrs. Bet, kad Blaindvīds bija beidzis, Sgorrs pienāca viņam klāt un salti, caururbjoši ieskatījās viņam acīs.
- Mans mīļais Blaindvīd! Tas tev izdevās lieliski. Bet vai tikai tu kādu daļu neizlaidi?
- Var jau gadīties. Dziesma ir ļoti veca, un tai ir daudz pantu.
- Taisnība, Sgorrs piekrita. Bet es skaidri atceros, ka tur bija kaut kas par īpašu zīmi uz briedēna pieres.
Šo daļu Blaindvīds patiešām bija izlaidis, taču tagad viņš baidījās, ka, ietiepīgi to noklusēdams, nodos sevi vēl vairāk. Viņš vienīgi vēlējās zināt, vai tie jau ir sagūstījuši Rannohu.
- Ak, jā, Blaindvīds apstiprināja. Tur ir tādi panti. Bet parasti tos neuzskata par daļu no īstās dziesmas. Tomēr ja Baru Valdnieks…
- Baru Valdnieks vēlas to dzirdēt, Sgorrs teica.
- Lai notiek. Kā tad tur īsti bija?
"Balta ozollapas zīme pierē Mītenim būs svētība un lāsts. Garā, grūtā ceļā viņu vadīs Samainīta bērna likteņstāsts."
Kad Blaindvīds bija beidzis, viņš redzēja, ka Eloina trīc kā drudža pārņemta. Baidīdamies, ka viņa var sevi nodot, Blaindvīds nosprauslojās un atkal uzrunāja Sgorru.
- Nu tā. Veci blēņu stāsti. Man daudz labāk patīk pasaka par Hernes zelta nagiem. Kad biju vēl jauns briedis, es labprāt…
- Klusu! Sgorrs negaidīti skarbi uzsauca. Blaindvīd, izstāsti man visu, ko tu zini par briedēnu, kas mīt šajā barā un kam uz pieres ir balta ozollapas zīme!
Blaindvīds sarāvās, taču pēc šiem vārdiem viņam kļuva skaidrs, ka Sgorrs pagaidām tikai mēģina kaut ko izdibināt un ka Rannohs joprojām ir drošībā. Kā šī ziņa nākusi gaismā, par to viņam nebija ne jausmas.
- Balta ozollapas zīme? Blaindvīds atjautāja, tēlodams pārsteigumu. Tas nu gan nav iespējams. Es noteikti būtu par to dzirdējis.
Sgorrs bargi paskatījās uz Blaindvīdu. Viņš bija pārliecināts: ja kāds briedis kaut ko zina par šāda briedēna esamību un atrašanās vietu, tad tas ir vecais stāstnieks. Sgorrs zināja, ka meklējamais nevar būt starp jaunajiem briežiem, kuri vecāki par gadu, jo tiem visiem bija jāstājas dreilingu rindās, un tur šāda pazīme noteikti būtu atklāta. Tātad, ja viņa kapteinis stāstījis patiesību un Sgorrs par to bija pārliecināts -, tad tam jābūt vienam no briedēniem, kas jaunāki par gadu. Sgorrs nesaprata, kā to izdevies noslēpt, taču nojauta, ka tam varētu būt kāds sakars ar Blaindvīdu.
-Mans valdniek, Blaindvīds pēkšņi teica, pagriezdamies pret Dreilu, ja tā ir patiesība, es vēlētos redzēt šo briedēnu.
- Dreilieši viņu meklē jau visu vakaru, bet nav atraduši, Dreils izklaidīgi atbildēja.
- Nu tad šis ziņas ir nepatiesas, Blaindvīds sacīja, juzdams dziļu atvieglojumu. Vai nu nav zināms, kādas barā reizēm izceļas baumas.
- Var jau būt, Sgorrs nošņācās. Ļoti dīvaini, ka kaut ko tādu varētu tik ilgi noslēpt.
Un atkal Sgorra vienīgā acs cieši pievērsās Blaindvīdam, caururbdama pat viņa domas.
- Patiešām dīvaini, Blaindvīds piekrita ar mazliet pārspīlētu nevērību balsī. Un tad vecais briedis spēra soli par tālu.
- Bet kas par to, ja tā arī būtu? Baru Valdnieks taču tādām pasakām netic.
Līdzko viņš bija to pateicis, Sgorrs saprata, ka Blaindvīds kaut ko slēpj. Tomēr viņš apņēmās gaidīt, jo bija jau secinājis, ka ar draudiem no Blaindvīda neko neizdabūs. Sgorrs labi atcerējās, kādu drosmi Blaindvīds bija parādījis tovakar pie upes kopā ar Eloinu.
-Tu mani pārsteidz, viņš teica. Stāstnieks, kurš netic pats saviem vārdiem! Bet tev ir taisnība. Tās ir tikai pasakas. Baru Valdniekam vienkārši rūp, lai tik neparasta parādība tiktu atbilstoši cienīta un novērtēta. Labi, paldies, ka atvēlēji mums laiku, Blaindvīd! Ir jau vēls, un tev noteikti ir vēl diezgan cita darāmā.
Blaindvīds paklanījās un pagriezās uz promiešanu.
- Bet paklau, Blaindvīd! Tu taču mums noteikti paziņosi, ja kaut ko uzzināsi?
Blaindvīds palūkojās atpakaļ un, uzmetis pēdējo skatienu Eloinai, vēlreiz pamāja ar galvu, tad sāka lēni kāpt pa nogāzi lejup. Kad viņš bija gandrīz pazudis no skatiena, Sgorrs pagriezās pret diviem dreiliešiem, kas stāvēja turpat viņam blakus, un pameta ar galvu. Tie paklanījās un tūdaļ aizrikšoja vecajam briedim pa pēdām.
- Nu, Sgorr? nošņācās Dreils, kad tie bija projām.
- Nu, valdniek?
- Nu tad pasaki man, Dreils teica, raudzīdamies lejup ielejā uz neskaidrajiem apveidiem, kur brieži starp viršiem skrubināja zāli. Vai tu tam tici?
Sgorrs uzmanīgi paskatījās uz Dreilu un iekšēji pasmaidīja.
- Es ticu sava kapteiņa acīm, valdniek.
- Nē, Sgorr. Es runāju par Pravietojumu. Vai tu tam tici?
Sgorrs vilcinājās.
- Nē, tam es neticu, valdniek, viņš beidzot teica. Bet es ticu kaut kam citam. Es ticu, ka tam var noticēt pārējais bars un briedis ar baltu ozollapu pierē var kļūt par galveno domu jebkuram muļķīgam sapņotājam vai dumpiniekam. Es ticu, ka tāds radījums var kļūt tev bīstams.
Dreils kādu laiku klusēja. Brīdi nemierīgi soļojis turp un atpakaļ, viņš apstājās un, pagriezies pret Sgorru, piecirta kāju pie zemes.
- Labi. Sameklē viņu, Sgorr, un atved pie manis!
- Ar laiku es viņu atradīšu, valdniek. Bet šovakar ir jau pārāk tumšs. Turklāt viņš ar kaut kādiem paņēmieniem tiek slēpts. Rīt…
- Rīt! Kāpēc man vienmēr jāgaida, līdz tiks pildīta mana griba? Un ja nu pienāks rītdiena un tu tik un tā nevarēsi viņu atrast?