- Jā, valdniek. Šādu iespēju es jau esmu apsvēris. Tam briedim jābūt starp tiem, kuri jaunāki par gadu, un tādu vīriešu kārtas briedēnu nevar būt pārāk daudz. Bars neko lielu necietīs, ja mēs likvidēsim tos visus.
Dreils cieši paskatījās uz Sgorru, un Eloina viņam blakus nodrebēja. Baru Valdnieka asinīs tagad versmoja cietsirdība.
- Lai notiek, viņš beidzot piekrita. Pagaidīsim līdz rītam, līdz Larna stundai. Ja līdz tam vēl nekas nebūs atklāts, lai dreilieši ķeras pie darba.
Sgorrs pasmaidīja. Jau kopš brīža, kad kapteinis bija atnesis viņam ziņu par Rannohu, viņš bija cītīgi prātojis, kā šo jaunumu varētu izmantot savā labā. Ja Dreils ir gatavs tik akli izrīkoties ar visjaunākajiem briedēniem, te rastos teicama iespēja izraisīt dumpi, un tad viņš, Sgorrs, varētu ieņemt barveža vietu.
Brieži stāvēja blakus un raudzījās tālumā pāri kalniem. Viņi nepamanīja, ka Eloina klusi aizslīd projām. Vairums sargu bija aizsūtīti meklēt Rannohu, un vispārējā satraukumā neviens viņai nepievērsa pietiekamu uzmanību, tāpēc Eloinai itin viegli izdevās pazust aiz Mājvietas ozola, un viņa metās projām pa ieleju, cik ātri vien kājas nesa, lai uzmeklētu Brakenu un savu briedēnu.
- Klausieties visas uzmanīgi! Brēka enerģiski stāstīja pļavmalas tumsā. Mums ir jādodas projām, cik drīz vien iespējams.
Aiz viņas stāvēja Eloina un Brakena. Apkārt viņām bija sastājušās apmēram divdesmit selahas. Starp tām bija ari Kanispa, Šira un Alita. Briežumātes, kuras Brēkai bija izdevies savākt vienkopus, neiztraucējot pārējo baru, stāvēja, satraukti mirkšķinādamas acis un cenzdamās saprast, ko Brēka viņām stāsta.
-Jūsu briedēni ir briesmās, Brēka turpināja. Jums viņi jāved projām no šejienes. Vismaz tie, kuri vēl nav gadu veci.
- Bet kurp lai mēs ejam? jautāja briežumāte, vārdā Lindena. Bez tēviņu palīdzības mums nav nekādu cerību ziemas laikā tikt tālu uz priekšu un izdzīvot.
- Ja paliksiet šeit, nekādu cerību izdzīvot nav jūsu bērniem. Mēs varam doties caur mežu uz rietumu pusi un pēc tam aiz ielejas griezties uz ziemeļiem.
- Bet kāpēc mums jāiet projām? jautāja cita briežumāte, kuras vārds bija Šaiena. Es neticu, ka Dreils patiešām varētu nodarīt pāri mūsu mazuļiem.
- Neesi taču tik naiva, Šaiena! aizmugurē iesaucās Kanispa. Vai tad tu nedzirdēji, ko stāstīja Eloina? Vai neredzi, kas notiek ar mūsu baru?
-Jā, jā, es zinu, Šaiena mazliet vainīgā balsī atbildēja, bet mans mazais nav nodarījis nekā slikta. Kāpēc lai tie viņam gribētu ļaunu?
Brēka vēlreiz mēģināja izskaidrot notikumu ar Brakenas briedēnu, taču puse no briežumātēm raudzījās viņā ar neizpratni.
- Kāpēc tad jūs neatdodat viņiem Rannohu? pēkšņi jautāja kāda briežumāte. Viņu sauca Brora, un viņa savulaik bija bijusi viena no kapteiņa Straloha draudzenēm. Tas nav taisnīgi, ka mums visiem jācieš viena briedēna dēļ! Turklāt, ja tajā Pravietojumā tiešām kaut kas slēpjas, tad valdnieks varbūt vislabāk zinās, kas darāms.
Pēc šiem vārdiem briežumāšu barā sacēlās murdoņa, un Brēka apklusa, jo labi saprata, ko prasa no savām biedrenēm. Taču tad iejaucās Alita.
- Kaunies, Brora! viņa iešņācās. Vai tiešām tu esi gatava atdot mazu briedēnu Dreilam, lai tas viņu nogalina? Un ja tas būtu tavs bērns?
- Tikai Brakena un Brēka apgalvo, ka viņu gribot nogalināt, Brora, drusku nokaunējusies, atbildēja. Kā lai mēs zinām, ko Dreils ar viņu grib darīt?
- Eloina to zina pavisam skaidri, atkal sasparojusies, atsaucās Brēka. Un, ja tu tik viegli esi gatava atdot viņu Sgorram un Dreilam, tad man kauns, ka tu piederi pie Herlu cilts. Vai kapteini Stralohu pavisam jau esi aizmirsusi?
Brora apklusa, bet tad atkal ierunājās Šaiena.
- Es tiem neatdotu Rannohu, viņa skaļi teica. Šodien es redzēju, kā dreilieši viņu meklē, un es nepavisam neesmu šo piekritēja. Tomēr es nespēju ticēt jūsu stāstiem, ka visiem pirmā gada briedēniem draud briesmas. Uz to nebūtu spējīgs pat Dreils. Jūs esat izbiedētas, un es to saprotu. Nu tad dodieties projām, un es jums no tiesas vēlu veiksmi un Hernes ašumu. Bet tas, ko jūs prasāt no mums, ir pārāk daudz.
- Šaiena, mēs no tevis neprasām neko! teica Brakena, satraukta panākdamās uz priekšu. Mēs tikai brīdinām, un tas ir viss. Ja nebūtu atnākusi Eloina un izstāstījusi mums Dreila plānus, tad mēs jau sen būtu ceļā.
Kad tika pieminēts Eloinas vārds, ierunājās kāda cita briežumāte. Viņas vārds bija Doreina, un arī viņa savulaik bija bijusi Brehina draudzene. Un, kaut gan briežumātes parasti neizjūt sāncensību kopīga drauga dēļ, Doreina pret Eloinu nez kāpēc juta dzeldīgu greizsirdību. Patiesībā dažas briežumātes vienmēr bija jutušās aizskartas par to, ka Eloina pati Anlahā devusies Brehinam pretī.
- Kāds tam visam sakars ar Eloinu? Doreina teica. Viņa pārojas ar Dreilu. Kā mēs lai zinām, vai viņa mums tīši necenšas izlikt lamatas?
Šie vārdi atstāja manāmu iespaidu uz daudzām briežumātēm, jo tās neko nezināja par notikumiem, kas tovakar risinājušies upmalā, un uzskatīja, ka Eloina ir nodevusi Brehinu.
Tad ierunājās Eloina pati.
- Kāpēc lai es gribētu izlikt jums lamatas? viņa lepni jautāja.
Viņas sirds kūsāja dusmās un aizvainojumā par briežumātes muļķību.
- To es nezinu, Doreina atbildēja. Bet netrūkst tādu, kas labprāt gribētu aizdabūt Izlūkotāju draudzenes projām no bara. Turklāt tev pašai nav bērna. Varbūt tu vienkārši esi skaudīga.
Brakena uzmeta Eloinai sāpīgu skatienu.
- Tu maldies, Eloina teica, un viņas lielajās acis zibēja liesmiņas. Es ienīstu Dreilu ne mazāk par jums visām. Un, Sgorra vārdu pieminot, man šermuļi skrien pār kauliem. Bet tieši tāpēc, ka es, kā jūs sakāt, pārojos ar Dreilu kaut gan viņš tik tikko spēj pavilkt kājas -, tieši tāpēc es zinu, kādas briesmas draud jūsu telēniem.
Pašcieņa, ar kādu Eloina runāja, aizkustināja pārējās briežumātes, bet Doreina atkal pārtrauca klusumu.
- Varu teikt tikai to, viņa sacīja, ka es drīzāk saēstos indīgas ogas, nekā ietu pie Dreila.
- Doreinai taisnība, piekrita Šaiena. Mēs nevaram uzticēties Eloinai, un es esmu drīzāk gatava riskēt un palikt tepat nekā ziemas laikā vest savu briedēnu nezin kur projām.
Dažas briežumātes sāka piekrītoši bubināt, un, kad atkal ierunājās Brēka, viņas balsī jautās apslāpētas dusmas.
- Jūs esat muļķes! Bet, lai nu kā, mēs esam darījušas visu, ko varējām. Tagad mums jāsteidzas. Ikviena briežumāte, kas ar savu mazuli vēlas mums pievienoties, ir laipni aicināta to darīt. Pārējās lai iet atpakaļ ganīties.
Briežumātes sakustējās un satrauktas skatījās cita uz citu. Bet Lindena, Doreina, Šaiena un Brora pagriezās un devās projām. Pārējās pēc brīža viņām sekoja. Beidzot pļavas malā palika tikai piecas briežumātes. Promgājējām bija pievienojušās Kanispa, Šira un Alita, un vēl divas briežumātes, ko sauca Morara un Ferna. Morara bija sešus gadus veca briežumāte, un viņas nepilnu gadu veco briedēnu sauca Kveihs. Jaunā briežumāte, vārdā Ferna, bija īpaša ar to, ka viņai bija divi mazuļi. Tas bija dvīnītes, sauktas Pepa un Villova.
- Nu, ko lai dara, sacīja Brēka, cenzdamās runāt, cik moži vien spēja, tātad tik vien mēs esam! Bet tas nekas. Ātrāk tiksim uz priekšu. Tagad ejiet un modiniet mazos! Mums jādodas ceļā tūlīt pat. Satiksimies pie ezera. Tikai noteikti ejiet turp pa dažādām takām, lai dreiliešiem nerastos aizdomas. Vakarstundu liegums joprojām ir spēkā, bet, lai slavēts Herne, nakts ir apmākusies, un tas sola mums izredzes.