Briežumātes piekrītoši pamāja un steidzās modināt savus mazuļus.
- Nu tā, mīļā, mēs esam izdarījušas visu, ko spējām. Brēka nopūzdamās pagriezās pret Eloinu. Tu nevari sev pārmest, ja viņas pašas ir muļķes. Un ko darīsi tu?
- Tu taču ari bēgsi kopā ar mums? ar neviltotu cerību jautāja Brakena, kaut ari viņu ļoti sāpināja doma par iespējamo šķiršanos no Rannoha.
Eloina bridi klusēja. Kad viņa sāka runāt, viņas augums viscaur drebēja.
- Nē. Es palikšu tepat.
- Bet, Eloina! Brakena iesaucās.
- Es esmu izlēmusi. Ja Dreils patiešām gribēs nogalināt jaunos briedēnus, varbūt man izdosies kaut kā ietekmēt viņa gribu. Turklāt, ja viņš pārliecināsies, ka esmu aizbēgusi, tad nekad nemitēsies jūs vajāt.
-Varbūt tev taisnība, mīļā, Brēka skumji sacīja. Eloina juta, cik ļoti apbēdināta ir vecā draudzene, un piepeši mainīja toni.
- Nu, tad viss norunāts! viņa mundri teica. Tagad jums laiks doties projām! Bet saki, Brakena, vai es drīkstu vispirms atvadīties no Rannoha?
Kad briežumātes aizgāja turp, Rannohs stāvēja blakus Teinam un Širai. Mazie briedēni bija miegaini un apmulsuši, jo tagad jau bija ļoti vēls un viņi lāgā nesaprata, kas notiek.
Kamēr mātes bija pulcējušās slepenajā apspriedē, viņiem bija atļauts kopā rotaļāties, tikmēr viņus pieskatīja viena no jaunajām briežumātēm.
- Rannoh, Brakena maigi teica, pasaukdama briedēnu pie sevis. Mēs dodamies ceļojumā.
- Labi, mamm, mazais briedēns nopietni atbildēja, platām acīm lūkodamies augšup uz viņu.
- Bet, pirms mēs aizejam, es gribētu, lai tu iepazīsties ar kādu briežumāti, kas pret mums bijusi ļoti laba, Brakena klusi teica, un Eloina piegāja Rannoham klāt.
Eloinas acis bija pilnas mīlestības. Sveiks! viņa klusi sacīja. Tevi sauc Rannohs, vai ne?
- Jā. Kas tu esi?
- Mans vārds ir Eloina, mazais. Es esmu… Eloina sastomījās, tava tēva draudzene.
- Mana tēva draudzene? Rannohs atkārtoja, plati iepletis acis. Es nekad neesmu redzējis savu tēvu, bet mamma stāsta, ka viņš esot bijis drosmīgs un stiprs.
- Jā, Rannoh, Brehins bija drosmīgs un stiprs, un viņš ļoti lepotos, redzot, par kādu skaistu briedēnu tu esi izaudzis.
Rannohs jutās apmulsis, bet, raugoties uz Eloinu, juta neparastas iekšējas trīsas.
- Un tev tagad jāizaug tikpat drosmīgam un stipram kā viņš, Eloina turpināja, jo jūsu ceļojumā nebūs līdzi briežu tēviņu, kas varētu aizsargāt tavu māti, tātad viņu loma jāuzņemas tev un taviem draugiem.
-Jā, Rannohs, mazliet izbrīnījies, atbildēja. Mēs centīsimies.
- Un tagad ļauj man tā īsti atvadīties no tevis, Eloina teica.
Kad Eloina pienāca tuvāk un maigi nolaizīja viņa purnu, Rannoham gribējās skriet atpakaļ pie Brakenas, taču kaut kas lika viņam pārvarēt šo vēlēšanos un palikt uz vietas. Viņš palika stāvam, mazajai astītei svārstoties, līdz Eloina ar mīlošu skatienu atlaida viņu un viņš aizskrēja atpakaļ pie Brakenas.
Šira un Teins jau bija gatavi ceļam, un viņu elpa saltajā tumsā raidīja garaiņu mutuļus. Brakena un Brēka atvadījās no Eloinas. Vecajai briežu govij tas būtu bijis pārlieku smags pārdzīvojums, ja vien Eloina nebūtu tik stipra. Viņa dedzīgi mudināja bēgļus pasteigties un vēlēja visiem laimīgu ceļu. Beidzot pulciņš devās ceļā.
Kad viņi ienira tumsā, Rannohs paskatījās atpakaļ un redzēja, ka Eloina lūkojas viņam nopakaļ. Tad viņš aizgriezās un sāka rikšot uz priekšu ciešāk līdzās Brakenai.
Kad briežu pulciņš pazuda tumsā, Eloina nodrebēja. Ja viņa neapzinātos, ka vienīgi tā var izglābt Rannohu un ka viņai pašai vēl veicams daudzkas svarīgs, viņa nespētu otrreiz pārciest šķiršanos no sava bērna. Ari viņa devās projām, pagriezdamās uz rietumu pusi ezera virzienā.
Kā Brēka bija piesacījusi, briežumātes uz upi devās pa dažādiem ceļiem. Nakts bija ļoti tumša, un dreilieši pēc cītīgajiem Rannoha meklējumiem jutās noguruši. Turklāt viņi bija padzirdējuši, ka rit būšot smaga darba diena, tāpēc šovakar nevēlējās lieki piepūlēties. Tomēr kādā brīdī, kad Brēka, Brakena, Rannohs, Šira un Teins tumsā gāja caur mežu, daudz netrūka, lai viņi kristu divu dreiliešu nagos tie bija pamanījuši aizdomīgu, klusu pārvietošanos tumsas aizsegā. Stāvokli glāba kāda briežumāte, kas pēkšņi iznira dreiliešiem aiz muguras un pieprasīja, lai tie viņu pavada līdz Mājvietas ozolam. Tā bija Eloina.
Tā bēgļi bez starpgadījumiem sasniedza ezeru. Alita, Morara un Ferna ar saviem četriem mazuļiem bija jau priekšā, taču Kanispa un Bankfuts nekur nebija manāmi. Teins jutās pacilāts par gaidāmo piedzīvojumu un iztēlē uzbūra dažādus kalnu un mežu stāstus, bet Rannohs bija nomākts, jo zināja, ka briežiem jābēg projām viņa dēļ, un nesaprata, kāds tam iemesls. Dadzis turējās cieši līdzās Alitai. Viņš jutās neapmierināts par to, ka jāatstāj vecie draugi, un bija jau sācis gaidīt nākamo pavasari, kad varēs stāties dreilingu rindās.
Viņi gaidīja ilgi, un Brēka satraucās arvien vairāk, jo gaisā jau juta rītausmas tuvumu, tomēr Kanispa vēl nebija ieradusies. Beidzot vecā briežumāte pieņēma lēmumu.
- Mums jādodas ceļā, viņa teica. Kanispa zina, pa kuru taku mēs iesim.
Rannohs saslēja ausis.
- Bet, mamm, viņš čukstus sacīja Brakenai, mēs taču nevaram iet projām bez Bankfuta!
- Nekas cits mums neatliek, Brēka atbildēja. Neuztraucies, mans mazais, gan viss būs kārtībā!
Tad briežumātes kopā ar mazuļiem sāka kāpt kalnā aiz augstā, plakanā akmens, no kura dreilietis bija slepeni noskatījis zīmi uz Rannoha pieres. Briežumātes gāja cita aiz citas, un briedēni soļoja tām blakus. Pirmā kāpa Brēka, līkumodama caur piekalnes mežu, kas šajā ielejas pusē bija saaudzis diezgan reti. Kad viņi bija sasnieguši rietumpuses kalna virsotni un apstājās, lai palūkotos atpakaļ, tumsu jau bija jūtami gaisinājis ausmas svīdums un miglu vietvietām caurstrāvoja bāli zeltainas joslas. Tomēr debesis joprojām sedza biezi mākoņi, un gaisma ausa lēni. Lejā viņi redzēja pārējos briežus lielākā daļa gulēja, bet daži jau sāka grozīties un cilāties, lai paskrubinātu zāli vai pabarotu mazos. Arī briežu buļļi sāka rosīties, un vairums dreiliešu jau pulcējās pie Mājvietas ozola. Briežumātes nodrebinājās, redzēdamas cauri saltajam miglas plīvuram iezīmējamies viņu aso ragu apveidus.
Puskrēslā briežumātes nepamanīja veco briedi, kurš noraudzījās viņām pakaļ no lejas pļavas. Tas bija Blaindvīds. Viņa acis valgani mirdzēja un ķermenī jautās gurdums.
- Naids un bailes viņam pēdas dzīs… stāstnieks skumīgi nomurmināja pie sevis un, papurinājis galvu, aizgriezās.
- Ejam! Brēka, kalnā stāvēdama, klusi teica. Taču vispirms viņa pasauca pie sevis Rannohu. Tā tev vairs nav jāslēpj, viņa čukstēja.
Brēka sāka laizīt Rannoha pieri, līdz uz tās balta un skaidri saskatāma parādījās ozollapas zīme. Pēc tam piecas briežumātes, vecās vadones mudinātas, aizveda savus mazuļus projām no Mājvietas ielejas. Kad viņi devās ceļā, Eloinas briedēns sajuta kaut ko uzkrītam sev uz sejas. Tas bija auksts un kūstot dzeldīgi kņudināja degunu.
Bija sācis snigt.
5 Tilts
Teica krauklis: Vairs nekad!
Edgars Alans Po. "Krauklis"
Kaut gan šis bija pirmais ziemas sniegs, tas krita biezi un strauji, kā mēdz snigt skotu apgabalos, un lielās, slapjās pārslas riņķoja un virpuļoja gaisā. Drīz briežumātes gandrīz vairs nespēja saskatīt ceļu un gājiens kļuva mokoši lēns. Taču šis putenis vienlaikus bija svētība: kad Dreils uzzināja, ka pulciņš briežumāšu ir paņēmušas savus mazuļus un aizbēgušas no bara, dreilieši veselu dienu nevarēja aktīvi rīkoties. Uz visiem pakalniem un augstākajām virsotnēm tika izsūtīti izlūki, taču šādā laikā viņi neko nespēja saskatīt un drīz atgriezās, lai nogaidītu, līdz debesis noskaidrosies.