Naids un bailes, Brehins pie sevis skumji noteica, naids un bailes ir galvenais, ko viņi sēj barā. Un cietsirdība.
Pagriezies uz rietumiem, Brehins devās uz to pusi, kur maza upīte urdzēdama un čalodama tecēja cauri pļavai ielejas zemākajā galā. Dūņainajās krasta smiltīs kāda briežu govs bija izveidojusi sev ieplaku un tīksmīgi vārtījās spirdzinoši vēsajos dubļos. Brehins pārbrida upītei un sāka soļot gar mežmalu pa zaļu zemes strēli, kurā ganījās sešas vai septiņas briežu govis, cītīgi gremodamas savāktos krājumus. Ieraudzījis attālāk slejamies vientuļu pīlādžkoku, viņš paātrināja soli.
Garajā zālē aiz pīlādža, atlaidusies uz sāniem, gulēja Eloina, Brehina nesen pieminētā briežumāte. Vēders tai bija piebriedis, sāni bez skaņas strauji cilājās un krita, un laiku pa laikam augums noraustījās sāpju lēkmē. Briežu govis dažkārt sāk pāroties jau divu gadu vecumā, un īpaši tas vērojams meža briežu vidū, jo tie nobriest straujāk nekā savvaļas līdzenumu brieži, tomēr vairošanās palaikam notiek atšķirīgi. Eloinai bija pieci gadi, un viņa bija pārojusies ar Brehinu pavēlu iepriekšējā ziemā. Četru gadu vecumā viņa vēl nebija gluži par vecu, lai pārotos pirmo reizi, tomēr barā klīda valodas, ka skaistā Eloina esot kavējusies drusku par ilgu. Arī grūsnība bija neparasti ieilgusi, un Eloina bija viena no pēdējām, kas vēl nebija sagaidījusi mazuli. Brehins zināja, ka tas var būt bīstami gan viņai, gan jaunajam teliņam.
Briedis nostājās Eloinai blakus, un viņa tumšajās acīs, raugoties lejup, atspoguļojās mīlestība un raizes. Doma, ka varētu Eloinu zaudēt, viesa viņā skaudri sāpīgas mulsuma izjūtas.
Kad staltbrieži beidz pāroties, tie parasti izšķiras un vairs neveltī viens otram daudz uzmanības, it īpaši mazuļu radīšanas periodā. Tomēr, kaut ari Brehina spēks un bezbailība bija ļāvusi viņam iepriekšējā rudenī iekarot septiņas draudzenes, viņš bija neparasti pieķēries Eloinai. Zinādams, ka viņai ir sarežģījumi ar atnešanos, Brehins pēdējās astoņas dienas ik pa laikam bija nācis viņu apraudzīt.
Pats neparastākais viņu abu pārošanās gaitā tomēr bija tas, ka iepriekšējās sezonas riesta laikā Brehinam nebija pat vajadzējis Eloinu iekarot. Kad brieži cīnās par nākamo draudzeņu labvēlību, ielejas allaž pieskandē karotāju ragu klaudzoņa un švīkoņa. Kad uzvarētāji ir izvēlējušies draudzenes, atlikušajām govīm var tuvoties kāds no jaunajiem briežiem. Tomēr retumis gadās, ka ļoti drosmīga briežu govs pati sper pirmo soli un izraugās nākamo draugu. Tādējādi viņa riskē saņemt raga dūrienu, taču tad, kad Eloina bija piegājusi pie Brehina un pat nenoliekusi galvu, kā briežu govij pieklājas darīt, bet maigi pārlaidusi purnu viņa vareno ragu pamatnēm, Brehins gluži vienkārši bija atbildējis ar tādu pašu kustību un abi kopā bija devušies projām. Visi jutās pārliecināti, ka šo savienošanos ir svētījis Herne.
Visi, izņemot Dreilu. Viņš pats bija gribējis Eloinu iegūt, un tad, kad tā nostājās līdzās Izlūkotāju kapteinim, viņu sagrāba neganta greizsirdība. Varbūt tas bija iemesls turpmākajām pārmaiņām Dreilā, tagad domāja Brehins, lūkodamies lejup uz skaisto briežumāti. Noliecis galvu, viņš nolaizīja Eloinas seju.
- Eloina! viņš klusi teica. Eloina! Mosties!
Viņa atvēra acis un mēģināja pacelt galvu.
- Brehin, es biju aizmigusi.
- Guli mierīgi, Eloina. Tev jāatpūšas un jākrāj spēki.
- Piedod, Eloina sacīja, atslīgdama atpakaļ zālē. Es jūtos pārāk nevarīga.
- Kad būs tavs laiks, Eloina?
- Drīz. Nu jau pavisam drīz. Viņš spārdās kā meža dievs.
- Vai tu būsi pēdējā?
- Jā, viņa atbildēja. Brakenas mazulis ieradās šorīt no rīta.
Brehins pazina šo vārdu. Brakena bija briežu govs, kas iepriekšējā rudenī pārojusies ar vienu no Brehina Izlūkotājiem padzīvojušu, gadus desmit vecu briedi vārdā Salens. Brakena bija lēna un bikla, tomēr Salenam viņa bija veiksmīgs ieguvums. Iepriekšējā vasarā Salens bija piedzīvojis nelaimīgu kritienu, un šī bija viņa pēdējā Izlūkotāja vasara. Viņam bija laimējies, ka vispār ieguvis sev draudzeni, kur nu vēl jaundzimušu briedēnu.
- Salens būs ļoti lepns! Brehins iepriecināts sacīja. Vai tas ir briedēns vai briedenīte?
Eloina skumji palūkojās uz draugu.
- Ne viens, ne otrs, Brehin, viņa atbildēja. Mazulis piedzima nedzīvs.
Eloina paskatījās uz koku pusi, un ozola ēnā Brehins ieraudzīja Brakenu. Viņa pavisam nekustīgi stāvēja zālē. Galvu tā bija mazliet pieliekusi uz vienu pusi. Briežumātes gurni ik pa brīdim noraustījās un purns noslīga lejup, pieskardamies mazam, nekustīgam augumiņam pie viņas kājām. Tur gulēja nedzīvais mazulis.
Eloina atkal nolieca galvu. Briežumāte ar mirušu briedēnu ir viena no sāpīgākajām ainām meža dzīvē. Mātes kavējas pie šiem mazuļiem dienām ilgi, gaidīdamas, kad jaundzimušais sakustēsies, vai ar kustībām mudinādamas to zīst, līdz beidzot, mokošas neizpratnes pārņemtas, dodas projām.
- Neraizējies! Eloina teica, jauzdama Brehina satraukumu. Brakena bija vārga, turpretī es tev dzemdēšu jauku, dūšīgu Izlūkotāju.
- Eloina, Brehins čukstus teica, man vajadzēs tevi uz kādu laiku atstāt. Dreils ir sasaucis padomi pie Mājvietas ozola.
- Un Izlūkotāji?
- Bandahs teica, ka mēs esot uzaicināti, bet, kad es atgriezos ielejā, neviens par to neko nezināja.
Eloina nodrebēja un vēlreiz mēģināja pacelt galvu. Brieža instinktīvā spēja nojaust briesmas ir tā galvenais ierocis savvaļas pasaulē.
- Esi uzmanīgs, Brehin! viņa brīdināja. Tu zini, cik Dreils ir greizsirdīgs.
Brehins nosprauslojās.
-Ja Dreils grib tevi iegūt, viņam jācīnās par tevi Anlaha laikā, viņš teica. Tāds ir likums. Un, ja viņš cīnītos, es to veco mīkstnadzi pieveiktu ar vienu ragu. Kaut vai ar salauztu ragu!
- Jā. Bet vēl ir Sgorrs un jaunāki brieži. Tiem nav ne likuma, ne pienākuma. Tāpēc esi uzmanīgs!
- Es būšu uzmanīgs un, kad atgriezīšos, neiešu projām no tevis līdz briedēna piedzimšanai.
Brehins maigi piespieda purnu Eloinai pie galvas starp ausīm un aizgriezies devās projām. Upītes otrā krastā viņš pamanīja ganāmies vecu briežu govi vārdā Brēka un aizrikšoja pie viņas.
- Brēka, viņš teica, Eloinai drīz sāksies dzemdības, un es esmu noraizējies. Vai tu varētu viņu uzmanīt, kamēr esmu projām?
Brēka uzmeta Brehinam piktu skatienu, jo gadu gaitā bija sākusi just nepatiku pret briežu tēviņiem, pat pret tādu Izlūkotāju kapteini kā Brehins. Tomēr viņa ar bijīgu piekrišanu nolieca galvu. Mazliet nomierinājies, Brehins devās projām pa ieleju uz tikšanās vietu. Tagad mēness debesīs jau bija veicis pusceļu un tālumā ap Mājvietas ozolu pulcējās liels briežu bars. Kad Brehins sāka kāpt pa nogāzi augšup, Eloina zem pīlādža nemierīgi sakustējās. Viņas acis sāpēs aizplīvurojās, un viņa ar pūlēm uzslējās kājās. Eloinas laiks bija pienācis.
Brehina vārdi, ka viņš spētu pieveikt Dreilu ar vienu ragu, bija patiesi. Dreils bija pavecs, jau gandrīz vienpadsmit gadu nodzīvojis šai pasaulē, un manāmi kliboja: kaut gan viņš sekmīgi spēja stāties pretī ne vienam vien jaunam briedim, brašākajam bara cīkstonim Brehinam viņš nebija pretinieks. Patiesībā Brehins būtu ticis galā ar Dreilu pat viņa labākajos gados, tikai tolaik tas būtu nozīmējis asiņainu cīņu. Brehins nekad nebija jutis godkāru vēlmi kļūt par briežu bara izredzēto valdnieku, tomēr pēdējā laikā apstākļi arvien biežāk lika viņam mest izaicinājumu Dreila varenībai.
Briežu bara noteiktā kārtība nav pārlieku sarežģīta. Lielā barā, kāds bija ari šis, parasti ir divi vai trīs simti briežu, kuri mēdz turēties kopā lielākās vai mazākās grupās atkarībā no draudzības un radniecības saitēm. Galvenais saistošais spēks briežiem ir Korpuss, kurā jāiekļaujas katram tēviņam, apliecinot uzticību Bara valdniekam. Otrs spēks līdzās Korpusam ir Izlūkotāji izredzētie brieži, kas iemantojuši šo stāvokli sava spēka un drosmes dēļ un parasti pēc dabas ir savrupnieki. Izlūkotāji ir jaunu ceļu meklētāji un cīnītāji, kas meklē jaunas ganību vietas un sargā baru no ārējiem plēsoņām. Paši svarīgākie Izlūkotāju pārstāvji iemanto kapteiņa vārdu un stāvokli, un to vidū bija ari Brehins.