Šī vienkāršā kārtība ir jūtams spēks, kas apvieno baru, un tā zaudē savu lomu tikai vēlu pavasari, kad brieži nomet ragus un bara hierarhija sairst, kā ari Anlaha laikā rudens sākumā, kad iestājas riesta dienas. Riests ir briežu gada ievērojamākais bridis, kad tēviņi cīnās nākamo draudzeņu dēļ un kārto savstarpējos rēķinus. Tikai un vienīgi šajā laikā var notikt tā, ka briedis met izaicinājumu Bara valdniekam, un tas parasti notiek reizi četros vai piecos gados. Taču Dreils nebija pieredzējis nevienu izaicinājumu jau vairāk nekā sešus gadus.
Iemesls nebija tas, ka neviens briedis šai barā nespētu viņu pieveikt, bet gan tas, ka barā bija ieviesta jauna kārtība. Ar dažādu izgudrotu goda nosaukumu un privilēģiju palīdzību Dreils bija sapulcinājis ap sevi pakalpīgu un uzticamu briežu pulku no Korpusa rindām. Tie vienlaikus bija Dreila miesassargi un savdabīgi slepenpolicisti, kas izspiegoja Korpusa dalībniekus un briežu govis, kā arī piegādāja ziņas par jebkurām neapmierinātības izpausmēm. Tiem bija dots dreiliešu vārds, un brieži pret tiem juta reizē naidu un bailes. Taču vislielākās bailes izraisīja šīs vienības vadonis Sgorrs, bezragu briedis, kuru Brehins pirms neilga laika bija redzējis grozāmies Dreila tuvumā.
Sgorrs nebija dzimis šajā briežu barā, bet pirms trim vasarām ieradies šeit no ziemeļu kalniem. Toreiz jaunatnācējam bija ievainota acs, viņš bija lūdzis vietu ganībās un stāstījis, ka pēc vilku uzbrukuma esot zaudējis sakarus ar savu baru. Taču drīz vien ap viņu samilza daudz tumšu valodu. Daži teica, ka viņš glabājot sevī kādu baigu noslēpumu. Citi runāja, ka Sgorrs esot noslēdzis līgumu ar meža dievu un izraidīts no sava bara nodevības dēļ. Daži pat stāstīja, ka viņš esot lauzis vissenāko likumu un kādu laiku pavadījis cilvēku vidū.
Lai kāda būtu patiesība vai izdoma, Sgorrs bija ātri iekarojis Dreila uzticību un uzkalpojies saviem septiņiem gadiem neatbilstoši augstu. Deils strauji novecoja, un, jo manāmāks kļuva viņa klibums, jo veiksmīgāk Sgorrs izmantoja viņa bailes zaudēt iegūto stāvokli. Tieši Sgorrs bija tas, kurš pirms diviem gadiem ierosināja izveidot dreiliešu grupu, un pats bija tās galvenais veidotājs, pats izraudzījās un sagatavoja tai jaunos briežus, izmanīgi izvēlēdamies pašus neapmierinātākos un gādādams, lai tie strauji virzītos uz augšu.
Brehins jau no paša sākuma bija jutis neuzticību pret Sgorru, kaut gan redzēja, ka jaunatnācējs ir ļoti gudrs, un viņš uzreiz bija iebildis pret Sgorra uzņemšanu barā. Vēlāk Brehins bija vērojis Sgorra darbošanos ar slēptu nepatiku. Taču, ja Brehinam piemita kāda vājība, tad tā izpaudās tādējādi, ka viņš visupirms bija kareivis un Izlūkotājs un nevēlējās iesaistīties bara politikā.
Tikai pēc tam, kad Sgorrs bija centies iegūt varu ari pār Izlūkotājiem, Brehins bija atklāti stājies viņam pretī. Kopā ar pārējiem kapteiņiem viņš bija cīnījies, ragus un nagus nesaudzēdams, lai atvairītu dreiliešu vienību no iespiešanās Izlūkotāju rindās. Dreils par atbildi bija sūtījis Izlūkotājus arvien tālākos un bīstamākos izlūkgājienos, kas bieži vien bija gluži nevajadzīgi. Kopš pavasara Izlūkotāji bija zaudējuši sešus biedrus. Vienu bija saplosījuši vilki. Trīs kļuvuši par cilvēku upuriem. Divi pazuduši bez pēdām, starp tiem arī Brehina brālis Baltkājis.
Tikmēr Dreila godkāre bija gājusi plašumā tāpat kā viņa vara. Tagad šī vara sniedzās ievērojami tālāk par sava bara robežām, un tieši tāpēc bija ieviests "Baru Valdnieka" tituls, kuru Brehins pirms neilga laika gravā bija nicinoši izsmējis. Tomēr šis tituls nozīmēja krietni vairāk nekā tikai nosaukumu vai Dreila godkāres atspoguļojumu, jo tagad daudzi staltbrieži Zemajās Zemēs atzina viņa varu un pirms Anlaha nāca apliecināt viņam godu. Mājvietas bars bija lielākais staltbriežu bars Lielajā Zemē, un dreiliešu vienība bija guvusi citu baru valdnieku atbalstu, piesolot tiem palīdzību aizsardzībā pret ienaidniekiem. Dreila metodes bija sākušas izplatīties kā vīruss, un tagad viņa vara sniedzās līdz pat Lielajam Kalnam un pat līdz Augstās Zemes robežai.
Tomēr Brehins juta, ka vislielākos draudus dreilieši rada pašā bara iekšienē, jo dreiliešu tēviņi kļuva arvien agresīvāki. Nākamais nelaimju cēlonis pēc plēsoņu uzbrukumiem, bada un slimībām briežiem ir brūces, ko tie gūst Anlaha cīņās. Taču, par spīti tam, ka briežu tēviņi cīnās bieži, it īpaši riesta laikā, šīs cīņas drīzāk līdzinās izrādei un reti beidzas ar nopietniem ievainojumiem. Tiešas liktenīgas brūces nemēdz gadīties gandrīz nekad. Taču pēdējā laikā bija jaušamas pārmaiņas. Cīkstoņi kļuva arvien negantāki, un Sgorrs pat bija sācis mācīt jaunos briežus izmantot ragus pavisam citādi nekā agrāk, asināt tos pret klintīm un akmeņiem, durt un cirst ar asajām smailēm un tēmēt ķermeņa vārīgākajās vietās. Tādējādi iepriekšējā rudenī ievainojumu bija daudz vairāk nekā parasti un viens briedis, kurš cīnījās par savu draudzeni ar diviem dreiliešiem, pat gāja bojā.
Dreila valdīšanas laikā bija mainījušies arī briežu govju ieradumi. Dreila augošā vēlme turēt visu savā varā un uzraudzībā bija izpaudusies tā, ka dreilieši bija piespieduši mātītes dzīvot daudz tuvāk tēviņiem. Bars bija kļuvis ievērojami mazkustīgāks, un nu jau trešo sezonu viņi izmantoja vienu un to pašu Mājvietas ozolu. Brehins to uzlūkoja neatzinīgi, kaut gan tajā pašā laikā viņu dīvaini iepriecināja iespēja atrasties tik tuvu Eloinai.
Kāpdams kalnā, Brehins tumsā izdzirdēja pazīstamu balsi. Uz bridi tā atvairīja viņa drūmās domas. Netālu priekšā, iekārtojušies aplī, zālē tupēja jaunie briedēni, pavilkuši sev apakšā izstīdzējušās kājas, un platām acīm klausījās vecā brieža stāstā. Vairums no mazajiem bija deviņus mēnešus veci briedēni, kas jau beiguši zīst mātes pienu. Tomēr viņi bija pietiekami jauni, lai ar interesi klausītos vecajo stāstus.
Tātad tajos laikos, kad mežs vēl bija jauns, runāja vecais stāstītājs, Zvaigžņubriedis nozaga Hernem burvju ragus un panāca solījumu, ka brieži uz mūžīgiem laikiem varēs klejot brīvi kā vējš.
Tas bija stāstnieks Blaindvīds.
"Atkal vērpj veco pavedienu," Brehins pie sevis pasmējās. Viņš atcerējās, kā daudzus ziemas vakarus pats tika tupējis pie Blaindvīda kājām, aizrautīgi klausīdamies stāstus par burvju ragiem, apburtiem mežiem un pašu Herni. Cienījamais stāstnieks tolaik bija licies tikpat mūžvecs kā tagad.
Neviens barā nezināja, kāds ir Blaindvīda īstais vecums. Daži runāja, ka viņam esot piecpadsmit gadu, citi teica, ka vairāk. Staltbriedim astoņi gadi ir cienījams vecums, bet trīspadsmit aptuvenais mūža ilgums, tomēr īpašos gadījumos brieži nodzīvo līdz divdesmit gadiem vai pat ilgāk. Pēc ragiem precīzu vecumu noteikt var tikai jauniem briežiem, kaut ari žuburu daudzums un lielums ir samērā drošs rādītājs: divpadsmit ragu smailes briežiem reti sastopamas agrāk nekā piecu vai sešu gadu vecumā. Blaindvīdam bija krāšņa galva ar grubuļainiem, punainiem ragiem, kas virs galvas veidoja četrpadsmit žuburus. Tomēr bija skaidrs, ka tie ir gājuši mazumā, kā mēdz sacīt, kad žuburu daudzums ar gadiem samazinās, un nekad vairs nebūs tik stipri kā savos ziedu laikos.