- Labi, vienai mēness reizei pilnīgi pietiek, Blaindvīds pēkšņi teica. No rīta es dabūšu brāzienu no jūsu mātēm.
- Bet kas notika ar Zvaigžņubriedi? atskanēja balss no aizmugures.
Pārējie briedēni pārtvēra dedzīgo saucienu.
- Jā, jā, kā viņš nozaga ragus? Stāsti tālāk, Blaindvīd! Pastāsti vēl!
Vecais briedis klusi pasmējās.
- Nu labi, bet pēc tam jūs tūlīt skriesiet pie mātēm. Apsoliet!
- Apsolām! atskanēja daudzbalsīgs sauciens, kuram nepievienojās tikai pirmais skubinātājs.
Blaindvīds iekārtojās ērtāk un turpināja stāstu, kamēr Brehins piesoļoja tuvāk un nostājās pulciņa aizmugurē.
- Nu, pie kā tad mēs palikām? Jā… Tātad Zvaigžņubriedis klejoja pa mežiem, vēja un sniega kapāts, vilku un lapsu vajāts, tomēr ātrās kājas vienmēr paglāba viņu no nelaimes.
Beidzot viņš izgāja cauri Lielajai Gravai un nokļuva Hernes mežā. Viņš devās tālāk, līdz sasniedza klajumu un ieraudzīja pašu Herni, kas, cieši aizmidzis, gulēja zem mežrozīšu krūma. Turpat virs galvas lielā ozola zarā karājās Hernes ragi, ko viņš allaž noņēma, laizdamies atpūtā.
Jaunie briedēni zālē satraukti sakustējās.
- Nu, kā jūs jau zināt, vienīgi Zvaigžņubriedis prata soļot pa mežu tik viegli, lai nepamodinātu Herni, un tā nu viņš ļoti lēnām aizlavījās garām dusošajam briežu dievam, pastiepās uz nagu galiem, ar purnu saņēma zarā pakārtos ragus, nocēla tos un uzlika sev galvā.
Blaindvīds apklusa kā pirms draudīga vēstījuma.
-Jā, jā, un kas notika pēc tam? iesaucās kāds nepacietīgs briedēns no priekšējās rindas.
- Tad piepeši nodārdēja pērkona grāviens, kas satricināja mežu līdz pat koku saknēm, un Herne pamodās.
Ziņkārais briedēns pievirzījās tuvāk pārējiem.
- Kad Herne ieraudzīja, ka ragi ir pazuduši, viņš pielēca kājās, spārdīja zemi un sprausloja, viņa sarkanās acis neganti liesmoja, un viņš pērkondimdošā balsī iesaucās: "Kurš uzdrīkstējās pamodināt meža garu? Kurš uzdrošinājās nozagt Hernes ragus?" Kā jūs varat iedomāties, Hernes dusmas iztrūcināja pat Zvaigžņubriedi, tomēr viņš sakopoja drosmi un rāmi atbildēja:
"Tas biju es, Zvaigžņubriedis. Tavi ragi ir uz manas galvas."
"Atdod tos man!" Herne nikni iekliedzās un metās virsū Zvaigžņubriedim. Taču Zvaigžņubriedim galvā bija burvju ragi, un viņš ar vienu lēcienu pārlidoja augstu pāri Hernes galvai, nolēkdams zemē klajuma otrā malā. Herne apsviedās apkārt, taču labi zināja: kamēr Zvaigžņubriedim galvā būs burvju ragi, viņš to nekad nespēs noķert. Tad Herne saprata, ka ir pieveikts.
"Ko tu vēlies?" Herne jautāja laipnākā balsī.
"Ne vairāk kā tu," atbildēja drosmīgais Zvaigžņubriedis. "Es vēlos, lai briežiem būtu ragi, kas sargātu tos no Lerām. Tas nav daudz prasīts, valdniek Herne, jo mēs esam hernieši, tomēr klīstam pa pasauli neaizsargāti, un mūs glābj tikai ātrās kājas un asais prāts."
Tad Herne bridi klusēja un padomājis atbildēja: "Labi, Zvaigžņubriedi, ja tu noteikti zini, ka vēlies tieši to."
"Es to noteikti zinu," Zvaigžņubriedis atbildēja un, to teicis, noņēma ragus sev no galvas un atdeva atpakaļ meža dievam.
Kad Herne bija atguvis ragus, viņš izskatījās briesmīgs. Cieši paskatījies uz Zvaigžņubriedi, viņš dīvainā balsī teica: "Zvaigžņubriedi, tu esi drosmīgs un pārgalvīgs hernietis, tāpēc es izpildīšu tavu vēlēšanos, kaut gan es varētu izmēzt tevi no šejienes kā rudens lapu, ko aizpūš vējš! Taču to, ko tu vēlies, es došu tikai tādiem kā tu jauniem muļķa briežiem, kam patīk kauties. Briežu govīm tas nebūs vajadzīgs. Turklāt tāpēc, ka tu man nozagi šo lepnumu, ragus tu saņemsi katru gadu no jauna, un katru gadu, kad pavasara lieti slacīs zemi, tie nokritīs tev no galvas, atstādami to gludu un kailu, lai par tevi var smieties jebkurš Lera. Vēlāk, kad saplauks pavasara puķes un sāks zelt vasaras zaļums, tie ataugs no jauna, kā kokos aug zari. Un man tev jāsaka vēl kas: tava vēlēšanās slēpj daudz briesmu, tāpēc apdomā labi!"
Zvaigžņubriedi tik ļoti ielīksmoja gūtā uzvara, ka viņš tik tikko dzirdēja Hernes brīdinājumu un atbildēja, ka visu esot labi apdomājis.
"Nu labi, Zvaigžņubriedi," Herne teica, "dodies turp, pie tā ozola! Kaut gan ziemas sals tam ir atņēmis dzīvību, tā pakājē tu ieraudzīsi lapu. Tā aug un zaļo visu cauru gadu, jo tajā mīt Hernes gars. Apēd šo lapu, Zvaigžņubriedi, un tava vēlēšanās piepildīsies!" Tā nu Zvaigžņubriedis devās pie norādītā ozola un ieraudzīja vienīgo apvītušo lapu, kas izskatījās sakaltusi un nedzīva, kaut ari turējās pie kātiņa. Viņš to uzmanīgi pavilka, tā notrūka, un tad briedis stāvēja Hernes mežā, košļādams lapu. Tā bija rūgta un garšoja pēc zemes kā kūdras sūna vai apdegusi ērgļpaparde, un, notiesājis to, Zvaigžņubriedis stāvēja, blisinādams acis un gaidīdams, kas notiks tālāk. Tad viņš pamanīja, ka Herne ir pazudis.
"Esmu piemuļķots!" Zvaigžņubriedis nikni iesaucās, jo nekas nenotika. Bet tad pēkšņi zemi sadrebināja dimdošs troksnis un pa visu apkārtni aizskanēja Hernes balss.
"Zvaigžņubriedi!" Herne teica, "tava vēlēšanās ir izpildīta! Bet tāpēc, ka tu nozagi šo dārgumu, tas, ko tu vēlējies, Herlām būs gan svētība, gan lāsts. Tāpēc drebi, Zvaigžņubriedi, un steidzies projām!"
Zvaigžņubriedis sajuta galvā skaudras sāpes, acīs viņam iesitās apžilbinošs spožums, un, apsviedies apkārt, viņš pārbijies metās uz priekšu. Viņš ieskrēja mežā, zari plosīja viņa sānus, sita un skrāpēja seju, un viņu nemitīgi trenca mokošas sāpes, it kā galva grasītos teju teju pārplīst uz pusēm.
Zvaigžņubriedim šķita, ka mūžīgi būs tā jāskrien un jācieš zaru cirtieni sānos. Tomēr beidzot sāpes sāka pierimt un Zvaigžņubriedis izskrēja no Hernes meža, kur saules pielietā klajumā zaigoja dzidrs ūdens laukums. Pagurušais Zvaigžņubriedis noliecās pie tā, lai padzertos, un tajā brīdī ieraudzīja ūdenī savu atspulgu. Seja neprātīgajā skrējienā bija saskrāpēta un sasista, skaidro acu skatiens apžilbis spožajā dienasgaismā, taču virs pieres slējās krāšņs ragu pāris, varenāks, nekā jebkad redzēts uz brieža galvas. Un tā nu bija noticis, ka drosmīgais Zvaigžņubriedis izcīnīja ragus Herlu ciltij."
Briedēnu pulciņš klusēja, izbrīnā pavēruši mutes.
- Nu, tā! Blaindvīds ierunājās možā balsī, pārtraukdams burvības caurausto sastingumu. Kurš no jums, jaunajiem, var pasacīt, kāpēc Hernes velte bija gan svētība, gan lāsts?
Jaunie briedēni neziņā raudzījās cits uz citu.
- Nu, nu, kādam taču tas jāzina! Ko tad jums galu galā māca?
Piepeši briedēni iztrūcināti pagrieza galvas, jo no aizmugures atskanēja dziedoša balss.
Hernes dāvātie ragi, kā vēsta vecajo stāsts,
Mūsu ciltsbrāfiem tapuši reizē spožums un lāsts:
Tas, kas citkārt pret ienaidnieku ir uzticams sargs,
Anlaha laikā pret draugu un brāli kļūst ierocis bargs.
- Kapteini Brehin, stāstnieks satrūcies teica, es tevi nepamanīju!
- Piedod man, Blaindvīd, Brehins atbildēja, ieiedams aplī, bet es nespēju nociesties, nenoklausījies tavu stāstu. Tu joprojām proti lieliski stāstīt.
Blaindvīds jutās iepriecināts.
- Hei, j aunie! viņš atguvies uzsauca. Vai neatceraties, kā jāuzvedas? Sveiciniet kapteini Brehinu, drosmīgāko no Izlūkotājiem!
Vairums jauno briedēnu bija godbijībā tā apmulsuši, ka neattapās darīt vispār neko.