- Sēdiet mierīgi, mazie! Un neļauj man kavēt tevi vēl ilgāk, Blaindvīd, Brehins teica. Es jau tāpat esmu šeit pārāk ilgi. Turpini savu stāstu!
- Nē, kapteini! Blaindvīds atbildēja ar mulsumu un bijību balsī. Ir jau ļoti vēls, un, ja mēs te bezgalīgi sēdēsim un runāsim, kā tad viņi varēs izaugt par drosmīgiem Izlūkotājiem? Skrieniet nu aši prom!
To dzirdēdami, daži mazie sāka kurnēt, un jaunais briedēns no aizmugures iesaucās: Pastāsti mums vēl kaut ko, Blaindvīd! Pastāsti par Pirmo Akmeni!
-Jā! piebalsoja cits.
- Nu, mierā, mierā! Apsolu, ka izstāstīšu to rīt.
- Pastāsti par Villovu, Briedeņu ciltsmāti!
- Pastāsti Pravietojumu, Blaindvīd! lūdza briedēns, kurš bija ierunājies pirmais. Viņa vārds bija Laikens. Pārējie viņam tūdaļ piebalsoja.
- Jā, Pravietojumu! Pastāsti Pravietojumu!
- Klusu! Blaindvīds dusmīgi iesaucās. Pravietojums nav nekāds blēņu pastāsts, ar ko vakarā izklaidēt bērnus. Tā ir daļa no Dzīvesziņas. Beidziet niekoties!
- Varu derēt, ka kapteinis Brehins labprāt gribētu to dzirdēt, drosmīgi iebilda Laikens. Stāsti, Blaindvīd!
- Ja neliksieties mierā, es jums nosaitēšu purnus! Blaindvīds saniknots piedraudēja.-Kapteinim Brehinam ir daudz svarīgākas darīšanas nekā klausīties mīkstnadžu bara un veca stāstnieka pļāpās!
Taču briedēni Blaindvīdam vairs nepievērsa uzmanību. Viņi lūkojās uz Brehinu.
- Lūdzu, lūdzu, kapteini Brehin! Laikens bezbailīgi uzstāja. Tu taču gribi to dzirdēt, vai ne?
Brehins paskatījās lejup uz briedēnu, un pēkšņi viņam sirdī kā šautra ieurbās bailes par Eloinu. Tomēr viņš pasmaidīja.
- Ja Blaindvīds stāstīs, es jutīšos pagodināts, viņš teica.
- Urā! briedēni sajūsmināti iesaucās. Stāsti, Blaindvīd, stāsti! Pravietojumu! Pravietojumu!
- Nu labi, ja jau kapteinis tā vēlas, Blaindvīds mazliet ērcīgi piekrita. Bet apklustiet, jūs visi! Tā nav nekāda blēņu pasaka.
Kamēr Blaindvīds iekārtojās ērtāk, briedēni jau bija pilnīgi apklusuši. Pat Brehins juta pārskrienam trīsas, kad vecais briedis sašūpoja grubuļainos ragus uz priekšu un atpakaļ, pievēra acis un, gluži kā sarunādamies ar mēnesi, sāka dziedoši runāt.
Kad būs senais senču svētums miris, Dzīvesziņa ļodzīsies un ļims, Herne atkal modīsies no miega, Briedis atbrīvotājs Herlu ciltī dzims.
Balta ozollapas zīme pierē Mītenim būs svētība un lāsts. Garā, grūtā ceļā viņu vadīs Samainīta bērna likteņstāsts.
Bēgs viņš pāri tīreļiem un kalniem, Naids un bailes viņam pēdas dzīs. Redzēs viņš, kas citu acīm noslēpts, Nezināmus vārdus sapratīs.
Viņa pusē uguns, gaiss un ūdens, Zemes spēks un zvaigžņu vara stās. To, pret kura brāļiem cilvēks vēršas, Cilvēks bargā brīdī nosargās.
Pirms būs Salu virkne atjaunota, Augstā Zeme sazaļos un plauks, Senu varu viņa vara lauzīs, Sena bēda atkal mājās sauks.
Melu valdnieks viņam pretī celsies, Brieža dusmās melnēs debess vaigs. Herlu ienaidnieki viņa pusē pāries, Kad pret ļaunu apvienoties laiks. 29
Upuris būs liktens lemtā daļa Tam, kas zvaigžņu vēsti atminēs, Senus noslēpumus izdibinās, Hernes sirdī ieskatīties spēs.
Dziednieks, Ugunsnesējs, Briežu valdnieks, Herlu apdziedātais spēka zars, Līdz ar viņu smiekli atgriezīsies, Līdz ar viņu atdzims senais gars.
Blaindvīds beidza runāt un atvēra acis. Gluži kā no nekurienes bija atšalkojusi viegla vēsma, kas čaukstot šūpoja zāli. Brehins nodrebēja. Piepeši iesmeldzās sen sadzijusi rēta. Brieži klusēdami saskatījās, un Blaindvīds pakratīja nogurušo galvu.
- Jā, viņš beidzot teica. Ir laiks.
Vairs nemēģinādami iebilst, jaunie briedēni slējās kājās. Pateikuši Blaindvīdam paldies, visi kopā sāka rikšot lejup pa kalna nogāzi uz drošo patvērumu pie mātēm. Pēc brīža blakām Blaindvīdam bija palicis tikai viens briedēns. Tas bija Laikens.
- Ko tas nozīmē? Laikens klusi jautāja. Šis Pravietojums. Vai tas ir patiess?
- Ko tas nozīmē? atkārtoja Blaindvīds. Varbūt pajautāsim to kapteinim Brehinam, Laiken?
Brehins stāvēja, skatīdamies atpakaļ uz Mājvietas ozolu.
- Atvaino, kapteini, Laikens satrauktā pacilātībā teica,
- vai tu zini, ko nozīmē šis Pravietojums? Vai tas ir patiess?
- Nē, mazais, Brehins atbildēja, paraudzīdamies lejup,
- es to nezinu. Bet, par patiesīgumu runājot, es gribētu teikt, lūk, ko. Kaut gan Blaindvīda stāsti ir tikai stāsti, tajos ir vairāk patiesības nekā daža laba brieža sirdī. Tāpēc ieklausies tajos uzmanīgi! Un tagad skrien, jo man vēl ir daudz darāmā!
- Paldies, kapteini! Laikens teica un, dīvainu baiļu un lepnuma pārņemts, atspērās un skriešus metās lejā no kalna. Kad briedēns bija izzudis skatienam, Blaindvīds lēni piesoļoja klāt kapteinim. Brehina balsī viņš bija saklausījis nopietnu vēstījumu un juta, ka kaut kas nav kārtībā.
- Kapteini Brehin, viņš nopietni teica, man bija liels prieks atkal tikties ar tevi un pārliecināties, ka vismaz daži hernieši glabā atmiņā senos stāstus. Šodien viss ir mainījies. Neviens vairs neieklausās otrā. Un Sgorrs kopā ar Dreilu drīz vien padzīs Hernes garu.
-Jā, Blaindvīd, Zemajās Zemēs ir daudz iemesla bažām. Bet, ja es atceros senos stāstus, tad tāpēc, ka tu labi prati mums tos izstāstīt. Tu mums iemācīji, ka šie stāsti glabā Dzīvesziņu, senču gudrības atslēgu.
- Ak, jā, Blaindvīds sacīja, pašūpodams ragu kroni, Dzīvesziņa! Cik ļaunprātīgi tā tiek izmantota!
- Nu labi, Blaindvīd, Brehins teica, iesprauslodamies un spēji atsperdamies uz pakaļkājām, es priecājos, ka satiku tevi, jo tieši šonakt man Dzīvesziņa būs vajadzīga vairāk nekā jebkad!
To teicis, kapteinis skriešus metās augšup pa stāvo piekalni uz Mājvietas ozola pusi. Debesīs peldēja pilns mēness, piestarodams ieleju ar zilganu, spokainu gaismu. Vējš bija pastiprinājies, un lieli, izpluinīti mākoņi palaikam pārskriedami izķēmoja tā apaļo seju. Kailajā plakankalnē, kādas daudzviet raksturīgas dienvidu gravām, bija sapulcējušies divdesmit Korpusa briežu, un ap tiem slēgtā lokā stāvēja apmēram piecpadsmit dreiliešu ierindnieku. Kad Brehins parādījās kalna grēdas virsotnē un tuvojās plakankalnei, četri dreilieši atrāvās no pārējiem un rikšoja viņam pretī. Tiem priekšgalā skrēja Narls, jauns briedis, ar kuru Brehins šai nesenajā pavasarī gandrīz bija sācis cīņu, lai atvairītu to no iekļūšanas Izlūkotāju pulkā.
- Lai Herne ir ar jums! Brehins skaļi iesaucās, taču balsī jautās maz patiesas sirsnības.
- Brehin, tu esi nokavējies! Narls aizrādīja, nepievērsdams uzmanību tradicionālajam sveicienam. Dreilam zūd pacietība…
- Tev es esmu kapteinis Brehins! Brehins nodārdināja. Viņš bija apstājies un jau izvirzījis varenās priekškājas. Redzēdami Brehinu izslejam pretī pieres ragu smailes un piecērtam kāju, trīs pārējie brieži apstājās Narlam aiz muguras un centās ieņemt drošāku vietu aiz vadoņa.
- Piedod, kapteini Brehin! Narls izsmējīgi teica, tomēr viņa balsī jautās nepārprotamas bailes no milzīgajiem ragiem. Es piemirsu, cik Izlūkotāji augstu vērtē savus goda nosaukumus. Bet varbūt tu būtu tik laipns un mums piebiedrotos, jo valdniekam Dreilam ir kaut kas tev sakāms.
Jebkuros citos apstākļos Brehins nebūtu vilcinājies mest Narlam sejā izaicinošu atbildi. Tomēr šoreiz viņam vairāk rūpēja, kas notiek pulcēšanās vietā. Viņš bija aizkavējies jau pārāk ilgi.