- Tu droši vien gribēji teikt: valdniekam Sgorram, Brehins nicinoši izmeta, dodamies garām briežu četrotnei. Nu, ko tad jūs vēl gaidāt?
Brehins pagriezās un sāka brist cauri viršiem, un četri dreilieši soļoja viņam pa pēdām.
Kad Brehins devās augšup uz pulcēšanās vietu, Blaindvīds jutās ļoti noraizējies. Jau divus gadus viņš ar augošām bažām bija vērojis, kā dreilieši vērpj savus melnos plānus. Blaindvīdam bija pretīga Sgorra postošā ietekme uz baru, un, kaut gan no politikas viņš daudz neko nesaprata, nojauta viņam nemaldīgi teica, ka tāds ceļš ved tikai uz ļaunu. Sgorrs bija pat mēģinājis aizliegt senos stāstus, kaut gan pret to iebilda daudzi Korpusa dalībnieki. Taču šovakar gaisā bija jaušams vēl kas cits. Stāstnieks neprata īsti nosaukt to vārdā, taču viņš tik ilgus gadus bija gremdējies senajās Herlu leģendās, ka viņa paša asinīs riņķoja kaut kas no senču maģijas, un vecais briedis uzticējās saviem instinktiem. Šovakar viņam smeldza vecās rētas un atkal bija atgriezusies sāpe kreisajā kājā. Apjautu dzīlēs Blaindvīds zināja, ka risinās kaut kas ļoti svarīgs.
Šajās domās iegrimis, viņš lēni gāja uz ielejas tālāko galu un piepeši pamanīja apmēram trīsdesmit dreiliešu grupu, kas steidzās uz sapulces vietu. Tie turējās cieši cits pie cita un rikšoja pa nelielu ieplaku, ko neapspīdēja mēness, it kā vēlēdamies palikt nemanīti. Blaindvīds spēji apstājās, taču tajā pašā brīdī saprata, ka vējš pūš no viņa puses. Divi dreilieši tūdaļ sajuta viņa smaku, atrāvās no pulka un skrēja uz viņa pusi.
- Ei, tu! iesaucās viens no viņiem, tuvodamies vecajam stāstniekam. Ko tu te dari un kāpēc ložņā tik tuvu pie Mājvietas ozola?
- Neko, kapteini, Blaindvīds atbildēja. Es nupat stāstīju jaunajiem briedēniem senos stāstus. Viņiem patīk vakaros tupēt uz nogāzes.
- A, tas it tikai vecais Blaindvīds! izmeta cits briedis. Par viņu mums nav jāuztraucas.
-Jāuztraucas? Blaindvīds atjautāja. Kas noticis, kapteini, vai tad baram draud kādas nepatikšanas?
- Nav tava daļa! kapteinis atcirta. Uzmetis mazliet vainīgu skatienu savam biedram, viņš drusku laipnāk piebilda: Izlūkotāji ir saoduši tuvumā lapsu. Labāk ej atpakaļ uz ieleju!
- Saprotu, kapteini. Paldies par rūpēm!
Brieži aizskrēja tālāk, un Blaindvīds turpināja ceļu, noraizējies krietni vairāk nekā iepriekš. Pļavā ielejas galā briežu barā valdīja šķietams miers, tomēr stāstnieks pamanīja, ka starp briežu govīm šurp turp staigā vairāki dreilieši. Ik pa brīdim viņi apstājās ar tām aprunāties, un šķita, ka viņi cenšas tās nomierināt. Pēc tam viņi dosies atpakaļ pie saviem kapteiņiem, lai nodotu iegūtās ziņas. Ragu kroņi šūpojās augšup un lejup. Blaindvīds izlikās skrubinām zāli un ganīdamies neuzkrītoši pievirzījās tuvāk trim briežiem, kuri stāvēja pie neliela koku pudura. Viņš pamanījās nostāties pudura tālākajā malā, kur tie nevarēja viņu redzēt, taču to saruna bija skaidri saklausāma.
- Kad tas notiks? jautāja viens no briežiem, un viņa balsī skanēja satraukuma trīsas.
- Drīz, Brah, pavisam drīz, otrs čukstus atbildēja. Esi pacietīgs! Viss ir gatavībā.
- Es nevaru paciest šo sasodīto gaidīšanu! pirmais pukojās.
- Klusu! atskanēja trešā balss, klusāka par abām pārējām. Mums ir svarīgi, lai jūs saglabātu mieru, kad īstais brīdis būs klāt. Jūsu uzdevums ir nomierināt govis.
-Jā, pirmais piekrita, un tas nebūs viegli. Ja nu viņas metas prom?
- Telēnus viņas neatstās, vecākā balss mierīgi atbildēja. Un, pat ja sagribētu to darīt, mums pietiks dreiliešu, kas to nepieļaus. Tomēr mums jābūt drošiem par galveno briežu govi Četrlapi. Tagad man jādodas prom. Man būs darbs pie Izlūkotājiem.
Briedis, kurš to bija teicis, pagriezās un pazuda tumsā. Blaindvīds stāvēja kā pārakmeņojies. Ļoti klusi viņš atvirzījās no koku pudura un devās uz upītes pusi. Tur viņš apstājās padzerties, un vecīgās, mīkstās lūpas ar patiku skāra vēso ūdeni. Pēc tam Blaindvīds devās gar krastu tālāk, galvai sāpīgi dunot pēc dzirdētajām sazvērnieku runām. Beidzot viņš nonāca klajumā un sastinga, izdzirdot sāpju elsas. Tā bija briežu govs ar savu vēl nedzimušo mazuli.
- Hernes vārdā, paliec, kur esi! tumsā atskanēja dusmīga balss. Tā bija Brēka, vecā briežu govs, kuru Brehins bija lūdzis parūpēties par Eloinu. Viņa bija saodusi Blaindvīdu nākam gar upi šurp, un viņā saslējās sargātājas instinkti.
- Es neko ļaunu nedarīšu, vecenīt! Blaindvīds klusi sacīja, sapratis, kas notiek. Kurai tad šobrid ir radības?
- A, tas esi tu, Blaindvīd! Brēka jau laipnāk atsaucās.
- Es tevi nepazinu. Tā ir Eloina. Viena no kapteiņa Brehina draudzenēm. Brehins lūdza, lai es viņu pieskatu.
- Es nupat redzēju kapteini piekalnē, Blaindvīds teica.
- Viņš devās uz Mājvietas ozolu. Brēka, šonakt baram gaidāmas kaut kādas nepatikšanas. Visapkārt klejo dreilieši.
- Tie pretīgie buļļi! Brēka nepatikā nosprauslojās. Kur viņi, tur nepatikšanas, tas ir kā likts! Bet mums, govīm, jādomā par nopietnākām lietām. Blaindvīd, man bail, ka Eloinai ies grūti. Nekad vēl neesmu pieredzējusi, ka mazulis tik ilgi kavētos.
Vecais briedis nopietni pamāja ar galvu.
- Neuztraucies! viņš sacīja. Eloina ir stipra, un kapteiņa Brehina pēctecim ir vairāk izredžu nekā jebkuram citam.
- Jā, Brēka nopūtās, un tomēr man gribētos, kaut mēs varētu palīdzēt.
Tad abi vecie brieži apklusa un ieklausījās Eloinas elpas vilcienos. Tie bija sekli un samocīti. Viņiem ļoti gribējās palīdzēt, taču viņi zināja, ka Eloinai jātiek galā pašai.
Kad Brehins ieradās pulcēšanās vietā, Bara valdnieks stāvēja zem Mājvietas ozola platajiem, žuburotajiem zariem un runāja ar briežiem. Dreila ragiem bija divpadsmit žuburu, bet to lielums un biezums nepārprotami liecināja, ka tie ir jau gājuši mazumā.
Viņa balss cīnījās ar vēja brāzmām, un lielais, pinkainais augums neveikli kustējās uz priekšu un atpakaļ. Abās pusēs ierindā sastājušies dreilieši dedzīgi māja ar galvu. Brehins pasmīnēja, redzēdams Dreila miesassargu vidū vairākus paša barveža dēlus. Dreils allaž mēdza savējiem piešķirt īpašas privilēģijas.
Dreilu nevarēja saukt par nepievilcīgu briedi, taču skatiens viņa acīs bija piesardzīgs un nežēlīgs. Pa kreisi no Dreila Brehins pamanīja mēness gaismā zibam Sgorra vienīgo aci un baltojam tā garos priekšzobus. Briedim, kam nav ragu, dažkārt mēdz izaugt draudīgi zobi, un, ja tos prasmīgi lieto, tie var būt tikpat bīstami kā ragi. Sgorram uz galvas rēgojās kaulu izciļņi, kas nebija izauguši par jauniem ragiem. Viņa kreisās acs tukšo dobumu daļēji nosedza dziļa rēta, kas stiepās taisni pār kreiso nāsi.
- Un šīm baumām un meliem ir jādara gals! Dreils teica. Ja kādam briedim ir nopietnas sūdzības, tas var griezties ar tām pie manis vai Sgorra. Dreiliešu spēki ar prieku izpētīs…
Kad Brehins piegāja tuvāk un piesoļoja pie koka, daži Korpusa ierindnieki atzinīgi piecirta ar kāju. Dreils tūlīt pārtrauca runu un pagriezās pret kapteini.
- Brehin! Cik laipni, ka esi mums piebiedrojies! viņš dzēlīgi noteica. Mēs jau nodomājām, ka esi apmaldījies. Bandahs man nodeva tavu pazemīgo atvainošanos, bet varbūt tu tomēr paskaidrosi jaunajiem Korpusa dalībniekiem, kāpēc Izlūkotāju kapteinis atļaujas ierasties padomes sapulcē ar tādu novēlošanos?
- Valdniek Dreil, Brehins vēsi atbildēja, šķiet, tu esi kļūdījies. Herlas var noturēt padomi tikai tad, ja tajā piedalās visi Izlūkotāju kapteiņi. Es šeit redzu vienīgi jaunos briežus. Kapteiņu te nav. Kur ir Stralohs un pārējie?