Tajā brīdī Brehins un Bandahs pārmija skatienus un tajos atspoguļojās atskārsmes šausmas. Taču tas bija tikai īss mirklis, jo nākamajā brīdī viņi lejā izdzirda dobju māvienu. Kāds dreilietis bija viņus pakalnā pamanījis, un tagad desmit vai divpadsmit brieži skrēja uz viņu pusi.
- Nu, kapteini, vai tu joprojām uzskati mani par spiegu? Bandahs jautāja, un viņa acīs mirdzēja lepnums. Ļauj, lai es parādu Izlūkotāju kapteinim, kā jauns briedis prot cīnīties, jo viņu nodoms ir tevi nogalināt, Brehin!
- Nē, Bandah! Brehins klusi atbildēja. Eloina! Tev jābrīdina Eloina. Sgorrs mani ienīst, un man bail par to, ko viņš nodarīs manam mazulim, ja ar mani kas notiks. Un Eloina… kad manis nebūs, Dreils viņu centīsies paņemt sev. Tev viņi jāglābj, Bandah!
- Bet, kapteini…
- Lūdzu, Bandah, dari, ko es tev lūdzu! Ātri!
Brīdi jaunais briedis cieši lūkojās kapteinim acīs. Tad viņš pamāja ar galvu.
- Lai Herne ir vienmēr ar tevi, kapteini Brehin! Bandahs teica un pagriezās promiešanai.
- Un ar tevi tāpat, Bandah! Skrien un esi brīvs!
Kad dreilieši bija nokļuvuši līdz pakalna pakājei, Bandahs pa otru pusi noskrēja lejā un, cik aši spēdams, metās uz upmalas pīlādžkoka pusi. Tomēr pēc brīža viņš pagriezās atpakaļ pret pakalnu, un viņa acīm pavērās baisa aina. Brehinu bija ielenkuši vienpadsmit brieži. Tie tuvojās viņam lēni un piesardzīgi, un viens briedis virzījās pārējiem mazliet pa priekšu. Tas bija Narls. Brehins nolaida ragus un sagatavojās cīņai. Lejā tā bija jau gandrīz pierimusi, un staltbrieži lūkojās augšup. Pat Dreils nodrebēja, vērodams nedabisko ainu. Pakalnā virs Mājvietas ozola pilnmēness izgaismoja Izlūkotāju kapteiņa Brehina siluetu un viņa cīņu uz dzīvību un nāvi.
Hernes gara pārņemts, Brehins metās te pa labi, te pa kreisi kā dejojošs Lera. Piecas reizes dreiliešu loks sakļāvās ap viņu. Piecas reizes Brehins to pārrāva un atkal izslēja ragoto galvu. Taču sestajā reizē viens dreilietis trāpīja Brehinam sānā un cita uzbrucēja rags ieurbās viņam pakaļkājā. Brehins pacēla galvu, un viņa dobjais māviens šķita pāršķeļam debesis. Drosmīgā brieža priekškājas saliecās, un viņš sabruka zemē. Pat dreilieši apstājās, redzēdami, kā kapteinis grīļodamies cenšas atkal uzslieties kājās, brēcieniem laužoties no asiņojošā purna. Tomēr beidzot Brehina galva noslīga lejup un brieži ieslēdza viņu ciešā lokā. Atskanēja pēdējais sāpju kliedziens, kas šķita pārplēšam pasaules sirdi, un pēc tam ielejā iestājās baiss klusums. Viss bija beidzies.
Ielejas zemākajā galā pie upmalas pīlādža nekustīgi gulēja briežumāte, un viņas garais kakls bija nevarīgi noslīdzis zālē. Eloinas acis bija aizvērtas, bet sāni nemitīgi cilājās paguruma elsās. Viņai blakus slapjajā zālē kustējās jauns briedēns, kas gandrīz bija paņēmis Eloinas dzīvību. Mazā radījuma biezais, spalvainais kažociņš bija slapjš un lipīgs, tas mētāja kājas un blisināja acis, mēģinādams slieties stāvus, un sīkās, gludi spīdīgās ausis tumsā bezpalīdzīgi raustījās.
2 Mītenis
Ak, dvēsele, kaut pārvērstos tu sīkās ūdens lāsēs Un okeānā pazustu, kur tevi neatrast!
Kristofers Mārlovs. "Doktors Fausts"
- Nē, vecais muļķi, paliec tepat! Ko tu savā vecumā vari palīdzēt?
- Vai es nevaru cīnīties? Blaindvīds atrūca. Kaut arī mani ragi ir gājuši mazumā, tie vēl kaut ko spēj!
- Tu nepieveiktu pat jaunu briedēnu, Blaindvīd, Brēka ērcīgi nosprauslojās. Esi taču prātīgs! Ja barā sākusies cīņa, tur neko vairs nevar darīt. Veco daļa ir gādāt par jaunajiem.
Pēc Brēkas vārdiem Eloina pacēla galvu un, saņēmusi spēkus, pastiepās pāri plecam, lai nolaizītu jaundzimušā mazuļa purniņu. Pat šī niecīgā piepūle padevās grūti, un viņa pagurusi atslīga atpakaļ.
- Nāc labāk šurp, Blaindvīd, Brēka teica, paskatīsimies, vai varam kaut kā palīdzēt Eloinai!
Blaindvīds samierinājies pamāja ar galvu, un Brēka devās pie briežumātes.
- Nu, mīļā, tu patiešām tik tikko izķepurojies, viņa laipni sacīja. Bet nudien, tas bija to vērts! Viņš ir lielisks. Pirmoreiz redzu mazulim tādas drosmīgas acis, un skat, kāda muguriņa viscaur noklāta raibumiem, gluži kā sniega pārslām apsnigusi!
Eloina atvēra acis un nevarīgi pasmaidīja.
-Jā, viņa nočukstēja. Tas bija to vērts.
Bet tad Eloinas skatiens atkal aizmiglojās.
- Cik tas bija briesmīgi! Man šķita, ka apkārt skan visa briežu bara baurošana.
Brēka un Blaindvīds pārmija drūmi nopietnus skatienus. Mazulis pievirzījās ciešāk klāt savai mātei.
- Kā tu viņu sauksi, mīļā?
Eloina paskatījās uz briedēnu. Tas centās tikt pie piena, un mazā astīte kustējās turp un atpakaļ.
- Ja tā būtu telīte, es noteikti sauktu viņu par Brēku, Eloina teica. Bet, tā kā tas ir bullēns, varbūt došu tam vārdu Rannohs.
Šis vārds briežiem bija labi pazīstams, jo par Rannohu reiz sauca vienu no Zvaigžņubrieža dēliem.
- Rannohs. Jā, tas ir labs vārds, Blaindvīds sacīja, atzinīgi pamādams ar ragiem. Herne justos apmierināts.
- Paldies, Blaindvīd. Un ko tu par to domā, mans mazais Rannoh?
Rannohs enerģiski pavēcināja asti, tomēr labpatika par atrasto pienu, guļot pie mātes sāna, šobrīd viņam bija daudz svarīgāka nekā pieaugušo briežu sarunas.
- Ai! Nekod tik stipri! Tev vēl ir daudz laika, lai tu izaugtu tāds kā Brehins!
Brēka uzmeta Blaindvīdam bažīgu skatienu, taču vecais briedis tikai pakratīja galvu.
- Eloina, vai es drīkstu apskatīt tavu mazuli tuvāk? viņš vaicāja, paiedamies uz priekšu.
- Protams, Blaindvīd. Lai seno stāstu meistars ir pirmais, kas sveic viņu briežu barā!
- Nu tad parādies, Rannoh! Blaindvīds klusi sacīja, ar purnu pabikstīdams jauno briedēnu. Saudzīgais pieskāriens lika mazulim apvelties otrādi, un tas uzslējās kājās, blisinādams acis pret veco stāstnieku un balstīdamies uz slīpi izstieptajām priekškājām. Mazā astīte pikti vēzējās turp un atpakaļ. Blaindvīds pastiepās, lai nolaizītu mazuļa purnu, bet tad piepeši sastinga un atrāvās atpakaļ.
- Hernes vārdā! viņš izdvesa un strauji ievilka elpu.
- Kas tad nu? vaicāja Brēka. Blaindvīds kaut ko satraukti bubināja pie sevis.
- Balta ozollapas zīme pierē, viņš nomurmināja.
- Blaindvīd, saki taču, kas noticis!
- Paskatieties! Blaindvīds atbildēja, nenovērsdams skatienu no baltā spalvu laukumiņa Rannoha pieres vidū.
- Bet tas jau ir tikai jaundzimuša briedēna plankums! sacīja Brēka. Es jau nobijos, ka kaut kas nav kārtībā.
-Jā, bet ieskaties, kādi apveidi! Blaindvīds nočukstēja.
Sniegbalto, mazliet izslieto spalvu laukums, kādi raksturīgi jauniem briedēniem, Rannoha pieres vidū iezīmēja nepārprotamas ozollapas aprises.
Kalnā pie Mājvietas ozola Dreils pārskatīja nakts veikumu, kamēr dreilieši apstaigāja pulcēšanās vietu, lūkodamies, kas noticis ar Korpusa briežiem.
- Nu, Sgorr, Dreils uzrunāja dreiliešu kapteini, kad tas piesoļoja klāt, kāds ir tavs rēķins?
- Viens Korpusa briedis gājis bojā un vairāki ievainoti, valdniek Dreil, Sgorrs atbildēja. Pārējie paliek mūsu pusē.
Dreils apmierināts pamāja ar galvu.
- Bandahs ir aizbēdzis, Sgorrs mazliet nervozi piemetināja. Bet mēs viņu noķersim, pirms būs uzlēkusi saule.
- Gādājiet, lai tā notiek. Un Izlūkotāji?