Smaragda zemes iedzīvotāji aizbēga no laukiem, līdzko tiem tuvojās kokpauri, skaļi dauzīdami kājas uz ķieģeļu ceļa. Viņi paslēpās aiz zaļajām sētām un pārbijušies aplūkoja neaicinātos niknos viesus, bet neviens neiedrošinājās tiem tuvoties un pajautāt, kas viņi tādi ir un ko te meklē.
VĀRNAS KAGGI-KARR DZĪVES STĀSTS
Domu par smadzeņu iegūšanu Biedēklim bija ierosinājusi vārna Kaggi-Karr, mazliet pļāpīgs un kašķīgs, bet vispār labsirdīgs putns. Te jāpastāsta, kas ar viņu notika pēc tam, kad Ella bija noņēmusi Biedēkli no mieta kviešu laukā un aizvedusi sev līdzi uz Smaragda pilsētu.
Vārna nesekoja Ellai un Biedēklim. Viņa uzskatīja kviešu lauku par savu likumīgu ieguvumu un palika tajā dzīvot lielajā vārnu, kovārņu un žagatu sabiedrībā. Tā izrīkojās tik lieliski, ka rudenī, kad fermeris ieradās novākt ražu, tas atrada tur tikai salmus.
— Arī Biedēklis nav līdzējis, — fermeris žēli nopūtās un, pat nepainteresējies par pazudušā Biedēkļa likteni, tukšā atgriezās mājup.
Bet pēc kāda laika Kaggi-Karr pa putnu pastu saņēma vēsti, ka kaut kāds Biedēklis pēc lielā burvja Gudvina aizbraukšanas kļuvis par Smaragda pilsētas valdnieku. Tā kā Burvju zemē diez vai atrastos kāds cits dzīvs putnu biedēklis, tad Kaggi-Karr pareizi secināja, ka tas būs tas pats, kuram viņa ieteica meklēt smadzenes.
Par šo jauko ideju vajadzēja prasīt samaksu, un vārna, nezaudēdama laiku, aizlidoja uz Smaragda pilsētu. Tomēr panākt pieņemšanu pie Biedēkļa nebūt nebija tik viegli. Dins Hiors negribēja pie viņa ielaist vienkāršu vārnu, kā viņš teica.
Kaggi-Karr šausmīgi sašuta.
— Vienkārša vārna! — viņa iesaucās. — Vai tu jel maz zini, Garā Bārda, ka es esmu valdnieka visvecākā draudzene, ka es, var teikt, esmu viņa audzinātāja un skolotāja un bez manis viņš nekad nebūtu sasniedzis savu augsto posteni! Un, ja tu tūlīt nepieteiksi mani Biedēklim Gudrajam, tad labi tev neklāsies.
Garbārdainais Kareivis pieteica vārnu valdniekam un, kā par brīnumu, saņēma pavēli tūlīt vest viņu iekšā un godināt pēc galma noteikumiem.
Pateicīgais Biedēklis allaž atcerējās vārnu, kas viņam bija izdarījusi tādu pakalpojumu. Ar lielu prieku viņš pieņēma Kaggi-Karr galminieku klātbūtnē. Valdnieks nokāpa no troņa un ar savām mīkstajām kājām pagāja trīs soļus viešņai pretim. Viņa galma hronikā tas tika ierakstīts kā vislielākais pagodinājums, kāds jebkad kādam parādīts!
Biedēklis Gudrais izdeva pavēli ierakstīt Kaggi-Karr galminieku skaitā ar pirmā galma ēdienu nogaršotāja dienesta pakāpi. Biedēklim pašam ēdiena nevajadzēja, bet viņš iekārtoja brīvu kopgaldu galminiekiem. Tā kā pie Gudvina tāda paraduma nebija, tad galminieki skaļi slavēja jauno valdnieku par devību.
Tanī pašā dienā vārnai Kaggi-Karr ierādīja pārvaldīšanā brangu kviešu lauku netālu no pilsētas mūra.
SMARAGDA PILSĒTAS APLENKŠANA
Urfina Džīsa koka armijas karagājiena laikā Kaggi- Karr savā laukā cienāja plašo putnu kompāniju. Ieraudzījusi pa ķieģeļu ceļu smagi soļojam daudzkrāsainus koka cilvēkus ar niknām seiām, vārna tūlīt aptvēra, ka tie ir ienaidnieki. Viņa pavēlēja saviem draugiem aizturēt viņu gājienu, bet pati aizlaidās uz pilsētas vārtiem.
Vārtsarga dienestu Smaragda pilsētā pildīja Faramants. Viņa galvenais uzdevums bija glabāt zaļās brilles, kuru tam bija milzīgs daudzums dažādos izmēros. Jau Gudvins bija noteicis tādu kārtību, ka ikvienam ienācējam pilsētā vajadzēja uzlikt zaļās brilles un, lai tās nevarētu noņemt, aizslēgt pakausī ar atslēdziņu. Aiz cieņas pret Gudvina likumiem šo kārtību paturēja arī Biedēklis Gudrais.
Lidojumā pakliegusi Faramantam par ienaidnieku uzbrukumu, Kaggi-Karr drāzās uz pili.
Pa to laiku milzīgs kovārņu, žagatu un zvirbuļu bars uzlidoja Urfina Džīsa koka karaspēkam. Putni plivinājās gar zaldātu sejām, ar nagiem skrāpēja muguras, sēdās uz galvām, cenzdamies izknābt stikla acis. Kāda braša vārna norāva ģenerālim Lanam Pirotam cepuri un aiznesa to tālu prom no ceļa.
Kokpauri veltīgi vicināja zobenus un vāles. Putni veikli izvairījās, un sitieni ķēra ne tur, kur vajadzīgs. Zilais zaldāts iezvēla pa roku zaļajam, un tas, iededzies kaujā, metās virsū zilajam. Bet, kad kaprālis Gitons metās vidū viņus izšķirt, oranžais kokpauris, mērķēdams kovārnim, nošķēla kaprālim koka ausi.
Sākās vispārējs kautiņš. Urfins Džīss kliedza un spārdījās kājām. Ģenerālis Lans Pirots nezināja, vai dzīties pakaļ cepures nolaupītājai, vai nodibināt armijā kārtību. Tomēr uzvarēja militārā disciplīna. Ģenerālis atvadījās no savas cepures (no tās iznāca lieliska žagatu ligzda), un zaldātu ozolgalvas krakšķēja no viņa smagās vāles zvēlieniem…
Beidzot kaut kā tika atjaunota kārtība, putni aizdzīti, un armija nekārtīgās rindās virzījās uz vārtiem. Bet ar visu šo traci bija pazaudēts daudz laika, un Kaggi-Karr paguva paziņot par ienaidnieka uzbrukumu.
Dins Hiors metās aizstāvēt vārtus. Viņš pasvieda garo bārdu pāri plecam un lieliem soļiem steidzās pa ielām.
— Palīgā! Palīgā! — viņš kliedza. — Pilsētai uzbrūk ienaidnieki!
Bet Smaragda pilsētas iedzīvotāji uzskatīja par labāku paslēpties mājās.
Dins Hiors pieskrēja pie vārtiem, kurus Faramants noslēdza ar stiprām bultām. Šaubīdamies, vai tās izturēs, aizstāvji sāka lauzt no bruģa akmeņus un kristālus un kraut tos pie vārtiem.
Kad vārti bija nobarikādēti līdz pusei, aiz tiem atskanēja skaļi klauvējieni.
— Atveriet! Atveriet! — no ārpuses atskanēja kliedzieni.
— Kas tur ir? — jautāja Faramants.