— Eh, kokpauri, kokpauri! — iekarotājs nopūtās. — Visādi jūs esat labi: spēcīgi, drošsirdīgi, nenogurdināmi… Kaut tikai prātiņa jums bijis vairāk!
Bet, kā nav, tā nav!
Urfinam Džīsam kļuva skaidrs, ka Smaragda pilsētu var ieņemt tikai ar mērdēšanu. Tas bija skaidrs arī Biedēklim. Viņš sasauca kara padomi, kurā piedalījās arī Kaggi-Karr.
Tika izteiktas dažādas domas. Dins Hiors un Faramants ieteica vēlreiz griezties pie pilsētas iedzīvotājiem un mēģināt tos pierunāt celties savas brīvības aizstāvībai. Kaggi-Karr uzskatīja, ka no tā nekas neiznāks, bet, kur atrast izeju no grūtā stāvokļa, to viņa nezināja.
Biedēklis domāja tik saspringti, ka no galvas līda ārā adatas un kniepites, un galva kļuva līdzīga ezim ar dzelzs sariem. Viņš ierunājās:
— Urfins Džīss atvedis sev līdzi daudz zaldātu, bet tie visi ir no koka. Mans draugs Malkas Cirtējs, Mirkšķoņu zemes valdnieks, ir viens, bet viņš ir no dzelzs. Dzelzi necērt ar koku, bet koku cērt ar dzelzi. Tātad dzelzs ir stiprāka par koku, un, ia Dzelzs Malkas Cirtējs laikus paspētu atnākt mums palīgā, viņš satriektu Urfina armiju.
— Par-r-reizi! — piekrita vārna.
Tā kā tikai Kaggi-Karr varēja ātri un bez briesmām veikt ceļojumu pa gaisu uz Violeto zemi, tad pēc palīdzības sūtīja viņu. Tā devās ceļā, apsolīdamās nekur neaizkavēties un pēc iespējas ātrāk atgriezties kopā ar Dzelzs Malkas Cirtēju.
NODEVĪBA
Pagāja viena diena, otra.
Aizstāvji modri apsargāja vārtus, un Urfins Džīss sāka zaudēt pacietību. Un tad viņam iešāvās prātā viltīgs plāns, kuru neparedzēja pat gudrais Biedēklis.
Naktī, atgājis sāņus no vārtiem, Urfins pārsvieda pāri pilsētas mūrim savu mīluli, zobaino koka klaunu. Viņš to samācīja:
— Katrā ziņā sameklē starp pilsētniekiem nodevēju, kas mums atvērtu vārtus. Apsoli tam, ka es iecelšu to par savu galveno rīkotāju, ka uzdāvināšu tam veselu kaudzi zelta, ka es… Vārdu sakot, apsoli, ko gribi, bet par izpildīšanu padomāsim.
Koka klauns, pārlidojis pār mūri, laimīgi iekrita puķu dobē. Izlīdis ārā, viņš sāka kā žurka ložņāt pa tumšajām ielām.
Pirmajā mājā, kur izdevās iekļūt pa pusatvērtajām durvīm, klauns atrada tikai nevarīgu vecīti ar vecenīti. Tie nebija piemēroti, izlūks devās tālāk.
Otrā mājā bija atvērts logs. Bija dzirdamas aprautas sarunas:
Kauns… vajadzētu… palīgā… ja būtu ieroči…
Klauns saprata, ka arī te nav ko darīt.
Daudzām mājām viņš pagāja garām, līdz no vienas, lielākas un turīgākas par citām, iznāca divi cilvēki un apstājās uz lieveņa.
Pirmais teica:
— Tātad tu, godātais Ruf Bilān, vēl arvienu dusmojies uz Biedēkli?
Otrs, pazems, resns cilvēks ar sarkanu seju, pikti atbildēja:
— Kā es varu samierināties ar salmu izbāzni, kas bez kādām tiesībām sagrābis mūsu pilsētas valdnieka troni? Un ja nu vēl šis viltus valdnieks būtu man iedevis tik augstu posteni, kāds man pienāktos pēc mana prāta un nopelniem. To viņš tomēr nepratās! Man, Rufam Bilānam, jāpaliek niecīgā galma mazgājamās istabas uzrauga postenī? Kauns!
Kad pirmais atvadījās un aizgāja, saimnieks jau gribēja aizvērt durvis, bet šajā brīdī no lejas kāda balss nočiepstēja:
— Pagaidi, godātais Ruf Bilān! Man ar tevi jāaprunājas!
Pārsteigtais resnītis ielaida klaunu mājā. Tas uzlēca uz
galda un, apkārt skatīdamies, iečukstēja saimniekam ausī:
— Mani sūta varenais burvis Urfins Džīss. Par viņa mākslu tu vari spriest pēc manis. Tu redzi — viņš atdzīvināja mani, koka lelli, bet to neprata izdarīt pat māsas burves Gingema un Bastinda.
— Ko tu gribi? — nošļupstēja pārsteigtais Rufs Bilāns.
— Tev jāpārnāk mana pavēlnieka dienestā. Viņš tev dos varu, bagātību un visu, pēc kā tu tiecies…
Rufs Bilāns apsolījās izpildīt katru jaunā burvja vēlēšanos. Viņš pārsvieda klaunu atpakaļ pār mūri, un tas noziņoja Urfinam, ka uzdevums izpildīts.
Bet rītā Rufs Bilāns ieradās pie Biedēkļa un paziņoja, ka gribot piedalīties pilsētas aizstāvēšanā. Augu dienu Rufs stāvēja uz mūra, meta lejā akmeņus, pat notrieca no kājām vienu ienaidnieka zaldātu. Par varonību un izturību Rufs Bilāns pat izpelnījās Biedēkļa uzslavu.
Vēlu vakarā atnāca Rufa kalps un atnesa kurvi ar ēdamo un muciņu vīna. Rufs Bilāns devīgi dalījās ar pārējiem cīņas biedriem. Dins Hiors un Faramants dzēra vīnu, nepamanīdami tā savādo piegaršu, bet pēc tam ieslīga cietā miegā: vīnam bija piejaukts miega pulverītis.
Rufs Bilāns un viņa kalps sasēja Biedēkli, novāca barikādes pie vārtiem, un koka armija iegāja Smaragda pilsētā.
Ritā iedzīvotāji pamodās no taures skaņām, paskatījās pa logu un izdzirda, kā herolds, kurā tie pazina Bilāna kalpu, izziņoja, ka tagad Smaragda pilsētu pārvalda varenais Urfins Džīss, kuram jāpadodas visiem bez ierunām vai pretējā gadījumā jāsaņem bargs sods.
Biedēklis Gudrais jau sēdēja pils pagrabā. Viņu ne tik daudz mocīja nožēla par zaudēto varu, kā doma par to, ka Dzelzs Malkas Cirtējs, steigdamies viņam palīgā, iekritīs nelaimē. Un nebija nekādas iespējas brīdināt draugu! Faramants un Dins Hiors, kas bija ieslodzīti tajā pašā pagrabā, veltīgi centās nomierināt bijušo valdnieku.
DZELZS MALKAS CIRTĒJS
NOKĻŪST GŪSTĀ
Nākamajā dienā pa ielām atkal staigāja herolds un ziņoja, ka pret tiem Smaragda pilsētas iedzīvotājiem, kas vēlēsies kalpot varenajam Urfinam Džīsam, tas būs visžēlīgs un pieņems galma amatos.
Gribētāju nebija daudz. Bez Rufa Bilāna salasījās vēl daži tādas pašas sugas cilvēki — pilsētā vismazāk cienīti ļautiņi.