Rufu Bilānu iecēla galvenā valsts rīkotāja amatā, bet, kad viņš valdniekam atgādināja solījumu bagātīgi atalgot viņu ar zeltu, Urfins Džīss rādīja ļoti izbrīnītu seju. Klauns droši vien esot kaut ko saputrojis, neko tādu viņš tam neesot licis solīt.
Pārējie, kas pārsviedās Urfina Džīsa pusē, arī dabūja rīkotāju un uzraugu amatus… Bet viņu bija pārāk maz, lai izveidotu greznu galmu, par kādu sapņoja Urfins Džīss. Velti viņš dzenāja sūtņus pie agrākajiem Biedēkļa galminiekiem. Tie, kaut arī bija pieraduši caurām dienām kvernēt pilī, pļāpāt dažādus niekus un apmainīties zobgalībām, pie tam uzskatot, ka aizņemti ar svarīgām valsts lietām, uz Urfina Džīsa aicinājumu tomēr neatsaucās.
Jaunos galminiekus visi nicināja. Sevišķu nicinājumu un pat naidu izpelnījās Rufs Bilāns, jo ļaudis uzzināja par viņa nodevību.
Kopš tā laika viņš iedrošinājās pa pilsētu staigāt tikai divu kokpauru pavadībā. Arī citiem padomniekiem vajadzēja pielikt pavadoņus.
Valdnieks uzzināja no Rufa Bilāna, ka Biedēklis aizsūtījis vārnu pēc Dzelzs Malkas Cirtēja. Aprēķinājis, kad Malkas Cirtējs varētu ierasties, Urfins sagatavoja slēpni. Faramanta vietu sargmājiņā ieņēma Rufs Bilāns, šim gadījumam apmainījis grezno galma tērpu pret vienkāršiem svārkiem. Zem vārtu arkas paslēpās vads koka zaldātu kaprāļa Aruma vadībā. Ar virvēm rokās tie gaidīja Malkas Cirtēju…
Kaggi-Karr bija nolidojusi līdz Mirkšķoņu zemei bez kādiem kavēkļiem. Viņa atrada valdnieku uz ceļa ar lielu kalēja āmuru rokās.
Pirms dažiem mēnešiem, kad Mirkšķoņi lūdza Dzelzs Malkas Cirtēju pārvaldīt viņu zemi, tie sacīja tā:
— Tāds valdnieks kā jūs būsiet mums ļoti izdevīgs: ne jūs ēdat, ne dzerat, tātad neapgrūtināsiet mūs ar nodokļiem…
Mirkšķoņi ieguva vairāk, nekā bija cerējuši. Dzelzs Malkas Cirtējs ne tikai neuzlika padotajiem nodokļus, bet vēl pats strādāja viņu labā. Skumdams pēc Ellas, Biedēkļa un Drošsirdīgā Lauvas un nebūdams pieradis dzīvot bezdarbībā, Malkas Cirtējs no rītiem devās uz lauku, skaldīja tur lielos akmeņus un bruģēja ar tiem ceļus. MirkŠĶoņiem bija reizē divi labumi: viņu lauki attīrījās no akmeņiem, un uz visām valsts pusēm stiepās jauki, izturīgi satiksmes ceļi.
Uzzinājis no Kaggi-Karr, ka Biedēklim draud briesmas, Dzelzs Malkas Cirtējs nekavējās ne mirkli. Viņš nosvieda āmuru, aizskrēja uz pili pēc cirvja un devās ceļā. Vārna uzmetās viņam uz pleca un sīki izstāstīja bēdīgos jaunumus.
Mirkšķoņi berzēja acis un skumji mirkšķināja, pavadīdami savu mīļoto valdnieku.
…Malkas Cirtējs tuvojās Smaragda pilsētai. Apkārtnē valdīja miers. Urfina Džīsa nometne bija pazudusi, vārti aizslēgti kā parasti.
Malkas Cirtējs pieklauvēja pie vārtiņiem, un mazajā lodziņā parādījās Rufa Bilāna sarkanā seja.
— Bet kur ir Faramants? — Malkas Cirtējs brīnījās.
— Viņš saslimis, es esmu viņa vietā.
— Kas te pie jums notiek?
— Nu tā, nekas sevišķs. Ienaidnieki uzmācās, bet mēs tos atsitām, un ar lieliem zaudējumiem viņi atkāpās.
— Kā klājas Biedēklim?
— Mundrs un priecīgs, gaida tikšanos ar jums, cienījamais Malkas Cirtēja kungs! Lūdzu, nāciet iekšā!
Rufs Bilāns atvēra vārtiņus. Un, tiklīdz Dzelzs Malkas Cirtējs iegāja arkas tumsā, no viņa rokas tika izrauts cirvis, bet rumpi apvija virves. Pēc īsas un sīvas cīņas Dzelzs Malkas Cirtēju nogāza zemē un sasēja. Kaggi-Karr ar griezīgu kliedzienu "Nodevība!" paguva izvairīties no kokpauriem un uzlaidās uz mūra.
Kaggi-Karr redzēja, kā atbruņoto Malkas Cirtēju sasietām rokām aizveda uz pili. Pilsētnieki pa pusatvērtajiem logiem noskatījās uz viņu līdzjūtīgi un ar nožēlu.
Vārna notālēm sekoja bēdīgajam gājienam un apmetās uz pils karnīzes pie troņa zāles atvērtā loga. No šejienes viņa redzēja un dzirdēja visu, kas tur notika.
Urfins Džīss greznā mantijā sēdēia uz smaragdiem rotātā troņa; viņa drūmās acis zem kopā saaugušajām uzacīm spīdēja triumfā. Nelielais galminieku bariņš bija sapulcējies ap troni. Zāles malās kā statujas stāvēja dzeltenie un zaļie koka zaldāti, mirdzinādami svaigos ielāpus.
Ieveda Dzelzs Malkas Cirtēju; viņš gāja mierīgi, un rakstainais parkets līgojās zem viņa smagajiem soļiem. Viņam nopakaļ divi zaldāti stiepa milzīgu, mirdzošu cirvi.
Urfins Džīss nodrebēja, iedomājoties, ko būtu varējis viņa armijai nodarīt šis spēka vīrs, ja to nebūtu noķēruši ar viltu. Dzelzs Malkas Cirtējs bezbailīgi sastapa diktatora pētošo skatienu. Urfins pamāja Rufam Bilānam, un nodevējs rikšiem izskrēja no zāles.
Pēc dažām minūtēm ieveda Biedēkli. Dzelzs Malkas Cirtējs paskatījās uz viņa saplēstajām drēbēm, no kurām rēgojās salmu kušķi, uz viņa nevarīgi nolaistajām rokām, un viņam kļuva neizsakāmi žēl drauga, nesenā Smaragda pilsētas valdnieka, kas lepojās ar Gudvina iedotajām lieliskajām smadzenēm.
No Dzelzs Malkas Cirtēja acīm sāka plūst asaras.
— Uzmanīgāk, tev taču nav klāt eļļas kanniņas! — izbijies iesaucās Biedēklis. — Tu sarūsēsi!
— Piedod, draugs! — teica Dzelzs Malkas Cirtējs.
— Es iekļuvu neliešu lamatās un nevarēju tevi paglābt.
— Nē, tu piedod man, ka es tik neapdomīgi sūtīju pēc tevis, — iebilda Biedēklis.
— Pietiek maigo sarunu! — rupji uzkliedza Urfins Džīss. — Tagad nebūs runas par to, kurš no jums kura priekšā vainīgs, bet par jūsu likteni. Vai jūs esat ar mieru man kalpot? Es jums došu augstus posteņus, iecelšu par saviem vietniekiem, un jūs, tāpat kā līdz šim, pārvaldīsiet zemes, bet tikai manā virsvaldībā.