Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs saskatījās un vienā balsī atbildēja:
— Nē!
— Jūs vēl neesat attapušies no savas sakāves un nesaprotat, ko runājat, — dusmīgi teica Urfins Džīss.
— Padomājiet par to, ka es varu jūs iznīcināt, un atbildiet man vēlreiz!
— Nē! — atkārtoja Malkas Cirtējs un Biedēklis.
Zaldāti sarkansejainā kaprāļa vadībā izveda gūstekņus, un Kaggi-Karr aizlaidās uz savu kviešu lauku iestiprināties. Ak vai! Šis lauks vairs nepiederēja viņai. Vārna ieraudzīja, ka pāris desmiti vīriešu un sieviešu violeto zaldātu uzraudzībā novāc no tā ražu.
Saniknotā Kaggi-Karr aizlidoja uz mežu un tur kaut kā noremdināja badu. Nākamajā rītā viņa uz pils karnīzes gaidīja, kad gūstekņus atkal ievedīs troņa zālē.
Dzelzs Malkas Cirtējs un Biedēklis atkal atbildēja Urfinam Džīsam ar noteiktu noraidījumu.
— Nē, nē un nē! — bija viņu galīgais lēmums.
— Par-r-reizi! Ur-r-rfins ir dr-r-raņķis! — no loga puses atskanēja gavilējošs sauciens.
Kaggi-Karr nevarēja neizteikt savas domas. Uz Urfina pavēli galminieki metās ķert vārnu, bet veltīgi. Kaggi-Karr ar izsmējīgu ķērcienu uzlidoja uz loga augšējās dzegas.
— Lūk, mans lēmums! — teica Urfins Džīss, un zālē iestājās pilnīgs klusums. — Es būtu varējis Biedēkli sadedzināt un Dzelzs Malkas Cirtēju pārkait naglās, bet es atstāšu tos dzīvus…
Galminieki sāka skaļi cildināt augstsirdīgo valdnieku.
Urfins turpināja:
— Jā, nekaunīgie spītnieki, es atstāšu jūs dzīvus, bet tikai uz pusgadu. Ja pēc sešiem mēnešiem jūs nepakļausieties manai gribai, jūs gaida bojā eja! Bet pagaidām jūs atrādīsieties ieslodzījumā un nevis pagrabā, bet augstā tornī, kur katrs var jūs redzēt un redzēdams pārliecināties par Urfina Džīsa varenību. Aizvest viņus! — pavēlnieks griezās pie sardzes.
Skaļi dimdinādami kājas, kokpauri aizveda gūstekņus.
Netālu no Smaragda pilsētas atradās vecs tornis, ko sensenos laikos bija uzcēlis kāds valdnieks vai burvis. Kad Gudvins tur nodibināja pilsētu, viņš torni izmantoja par novērošanas posteni. Tornī vienmēr stāvēja sargi un vēroja, vai pilsētai netuvojas kāda ļauna burve. Bet kopš tā laika, kad Ella iznīcināja ļaunās burves un Gudvins aizbrauca no šīs zemes, tornis bija zaudējis savu nozīmi un stāvēja vientuļš un drūms, kaut arī vēl stiprs.
Torņa pakājē bija durvis, no tām šauras un putekļainas vītņu kāpnes veda uz augšējo laukumiņu. Uz valdnieka pavēli laukumiņu nosedza ar kārniņu kupolu. Urfins Džīss negribēja, lai lietū Malkas Cirtējs sarūsētu un Biedēklis pazaudētu seju, — tas traucētu viņiem iestāties jaunā valdnieka dienestā.
Kokpauri uzveda tornī Biedēkli un Dzelzs Malkas Cirtēju, kuram vēl arvien bija sasietas rokas. Cietumsargi, zinādami viņa spēku, baidījās pat no atbruņota Malkas Cirtēja.
Vieni palikuši, draugi pavērās visapkārt. Dienvidos bija saredzamas dārzu un lauku ieskautās fermeru mājiņas, un starp tām locījās un pie pilsētas vārtiem izbeidzās daudzo notikumu un piedzīvojumu liecinieks — dzelteniem ķieģeļiem bruģētais ceļš.
Ziemeļos pletās Smaragda pilsēta. Tā kā tās mūris bija zemāks par cietumtorni, tad varēja saskatīt namus, kuru jumti gandrīz saskārās virs šaurajām ielām, galveno laukumu, kur agrāk virda strūklakas; bija saredzamas arī milzīgiem smaragdiem rotātās pils smailes.
Biedēklis un Malkas Cirtējs ievēroja, ka strūklakas vairs nedarbojas, bet pa smailēm ložņā kaut kādi stāvi, līzdami pie smaragdiem.
— Priecājaties? — atskanēja asa balss.
Biedēklis un Malkas Cirtējs pagriezās. Viņu priekšā stāvēja Kaggi-Karr.
— Kas tur notiek? — jautāja Biedēklis.
— Vienkārša lieta, — zobgalīgi atbildēja vārna.
— Pēc jaunā valdnieka pavēles visus smaragdus no torņiem un sienām noņem, un tie nonāks Urfina Džīsa personīgajā valsts kasē. Mūsu Smaragda pilsēta vairs nebūs smaragda. Lūk, kas tur notiek!
— Nolādētie! — iesaucās Dzelzs Malkas Cirtējs.
— Kā es gribētu vaigu vaigā sastapties ar šo Urfinu Džīsu un viņa koka stumburiem un kaut manā rokā būtu cirvis! Tāda gadījuma dēļ es gan aizmirstu, ka man ir mīksta sirds!
— Tad vajag rīkoties, nevis sēdēt ar sasietām rokām, — dzēlīgi noteica vārna.
— Es mēģināju atraisīt Malkas Cirtējam rokas, bet man nepietika spēka, — mulsi atzinās Biedēklis.
— Ak tu! Paskaties, kā tas jādara!
Kaggi-Karr izrīkojās ar savu spēcīgo knābi, un pēc dažām minūtēm virves no Malkas Cirtēja noslīdēja.
— Cik labi! — Malkas Cirtējs tīksmi izstaipījās. — Es biju tikpat kā sarūsējis… Tagad kāpsim lejā? Esmu pārliecināts, ka spēšu izlauzt durvis.
— Veltīgi, — teica vārna. — Tur stāv sardzē koka zaldāti ar vālēm. Jāizdomā kaut kas cits.
— Kas attiecas uz izdomu, tad vārds Biedēklim, — noteica Dzelzs Malkas Cirtējs.
— Ehē, es vienmēr tev esmu teicis, ka smadzenes ir pārākas par sirdi, — iesaucās glaimotais Biedēklis.
— Bet sirds arī ir vērtīga lieta, — iebilda Malkas Cirtējs. — Bez sirds es būtu nekur nederīgs cilvēks un nespētu mīlēt savu līgavu, kas palika Zilajā zemē.
— Bet smadzenes… — Biedēklis sāka no jauna.
— Smadzenes, sirds, sirds, smadzenes! — vārna dusmīgi pārtrauca. — To vien tikai no jums dzird! Te nav ko strīdēties, te jārīkojas.
Kaggi-Karr bija mazlietiņ īdzīgs putns, bet lielisks biedrs. Juzdami, ka viņai taisnība, draugi neapvainojās, un Biedēklis sāka domāt.
Viņš domāja ilgi, stundas trīs. Aiz sasprindzinājuma adatiņas un kniepītes tālu izspraucās no viņa galvas, un Malkas Cirtējs pat sāka bažīties, vai tas draugam nav kaitīgi.
Vārna, kas pa to laiku bija saldi snaudusi, pamodās un teica:
— Runā!