— Vajadzētu nosūtīt vēstuli uz Kanzasu Ellai. Viņa ir ļoti apķērīga meitene, noteikti kaut ko izdomās.
— Laba doma, — vārna izsmejoši novilka. — Interesanti tikai, kas to vēstuli aiznesīs?
— Kas? Protams, tu! — atbildēja Biedēklis.
— Es? — brīnījās Kaggi-Karr. — Man būtu jālido pāri kalniem un tuksnešiem uz svešu zemi, kur putniem atņemtas runas dāvanas? Labi izdomāts!
— Ja tu nepiekriti, — teica Biedēklis, — mēs neuzspiedīsim. Mēs sūtīsim uz Kanzasu kādu citu vārnu, kas par tevi jaunāka.
Kaggi-Karr sašuta.
— Citu? Jaunāku? Ja man palikuši tikai simt divi gadi, jūs mani gribat jau saukt par veceni? Tad ziniet, ka mums, vārnām, tāds vecums vēl ir īstā jaunība. Un ko izdarīs cita vārna? Pirmkārt, tā apmaldīsies un līdz Kanzasai nenokļūs. Otrkārt, tā Kanzasā neatradīs Ellu, jo nav to redzējusi. Treškārt… vārdu sakot, vēstuli aiznesīšu es.
Dzelzs Malkas Cirtējs teica:
— Vēstulei vajadzīga mīksta, bet stipra koka lapa, kuru varētu aptīt ap tavu kāju. Un bez tam vajadzīga adata.
— Adatu es varētu izvilkt no savas galvas, — sacīja Biedēklis, — adatu man tur pietiek.
Vārna aizlaidās un atgriezās ar lielu, gludu lapu. Biedēklis pasniedza lapu un adatu Dzelzs Malkas Cirtējam.
— Raksti!
Tas bija pārsteigts:
— Bet es domāju, ka rakstīsi tu. Jo tu taču izdomāji vēstules nosūtīšanu!
— Kad es to izdomāju, es paļāvos uz tevi. Pats es vēl neesmu iemācījies rakstīt.
— Man arī vēl nav bijis laika valsts lietām, — atzinās Malkas Cirtējs. — Ko nu iesāksim?
— Nerakstīsim vēstuli, bet uzzīmēsim! — attapās Biedēklis.
— Es nesaprotu, kā var vēstuli uzzīmēt, — teica Dzelzs Malkas Cirtējs.
— Vajag uzzīmēt mani un tevi aiz restēm. Ella ir gudra meitene, viņa tūlīt sapratīs, ka mēs esam nelaimē un lūdzam palīdzību.
— Pareizi, — nopriecājās Malkas Cirtējs. — Zīmē!
Bet Biedēklim nekas neiznāca. Adata izslīdēja no mīkstajiem pirkstiem, viņš nevarēja uzvilkt visvienkāršāko līniju. Tad pie darba ķērās Dzelzs Malkas Cirtējs. Viņš pat necerēja, ka izdosies tik labi: acīm redzot, viņam bija iedzimts zīmētāja talants.
Biedēklis izrāva no savu svārku malas garu pavedienu, aptina lapu ap Kaggi-Karr kāju, cieši piesēja, vārna atvadījās no draugiem, izlīda cauri sprosta stieņiem, savicināja spārnus un drīz nozuda zilajā tālē.
JAUNAIS SMARAGDA PILSĒTAS VALDNIEKS
Iekarojis Smaragda pilsētu, Urfins Džīss ilgi domāja, kā lai viņš liek sevi godināt, un galu galā palika pie titula, kas skanēja tā: Urfins Pirmais, Smaragda pilsētas un apkārtējo zemju varenais Karalis, Valdnieks, Kura zābaki mīda pasauli.
Pirmie jauno titulu dabūja dzirdēt Čāponis un Huamoko. Vientiesīgais lācis vētraini jūsmoja par karaliskā nosaukuma skanīgajiem vārdiem, bet ūpis mīklaini piemiedza dzeltenās acis un īsi noteica:
— Vispirms lai galminieki iemācās izrunāt šo titulu.
Džīss nolēma sekot viņa padomam. Viņš ieaicināja troņa zālē Rufu Bilānu un vēl dažas galma augstākās amatpersonas un, trīcēdams aiz lepnuma, divreiz nosauca titulu. Pēc tam viņš pavēlēja Bilānam:
— Atkārtojiet, galvenais valsts rīkotāja kungs!
Zemais un resnais Rufs Bilāns kļuva sarkans aiz bailēm
no pavēlnieka bargā skatiena un sāka murmināt:
— Urfins Pirmais, Smaragda pilsētas un pakārto zemju varas Karalis, Valdītājs, Kura zābaki nomīda pasauli…
— Slikti, ļoti slikti! — skarbi noteica Urfins Džīss un griezās pie nākošā: — Tagad jūs, pilsētas tirgoņu bodīšu un tirgus sievu letes uzraug!
Tas sāka stostīties:
— Jūs jāgodina — Urfins Pirmais, Smaragda pilsētas un aizskarto zemju varbūtējs Karalis, kura zābakus mīda no Pasaules…
Atskanēja čerkstošs, piesmacis klepus. Tur Huamoko centās apslāpēt nevaldāmos smieklus.
Pilnīgi sarkans aiz dusmām, Urfins izdzina galminiekus ārā.
Pavadījis vēl dažas stundas dziļās pārdomās, viņš saīsināja titulu, kam tagad vajadzēja skanēt tā:
"Urfins Pirmais, Smaragda pilsētas un visas Burvju zemes varenais Karalis."
Galminiekus sasauca no jauna, un šoreiz pārbaude noritēja sekmīgi. Jauno titulu pasludināja tautai, un tā izkropļošanu pielīdzināja valsts nodevībai.
Par godu Urfina karaliskā titula piešķiršanai tika rīkotas grandiozas tautas svinības. Zinādami, ka labprātīgi uz tām neviens pilsētas un apkārtnes iedzīvotājs neieradīsies, galvenais rīkotājs un ģenerālis Lans Pirots spēra attiecīgus soļus. Priekšsvētku naktī, kad visi gulēja, pa mājām izsūtīja kokpaurus. Tie uzmodināja iedzīvotājus un nomiegojušos atvi Ika uz pils laukumu. Tur viņi varēja pēc vēlēšanās snaust vai palikt nomodā, bet aiziet no turienes nedrīkstēja.
Un tāpēc Urfins, greznā karaļa mantijā parādīdamies uz pils balkona, ieraudzīja laukumā milzīgu ļaužu pūli. Atskanēja šķidri "Urā!" saucieni, tos izkliedza Urfina roklaižas un koka zaldāti.
Iedārdējās orķestris. Bet šis nebija tas orķestris, kura smalkā spēle bija slavena visā zemē. Par spīti draudiem mūziķi atteicās spēlēt, un instrumenti tika nodoti galminiekiem un koka zaldātiem. Kokpauri saņēma sitamos instrumentus: bungas, šķīvjus, timpānus, bet galminieki dabūja pūšamos: ragus, flautas, klarnetes.
Un tad nu uz pavēli nodibinātais orķestris rāva vaļā!
Ragi krāca, klarnetes kvieca, flautas gaudoja kā saniknoti kaķi, bungas un timpāni sita bez takts. Jā, kokpauri tik centīgi dauzīja ar spieķiem bungas, ka tām pārplīsa āda, un bungas drīz apklusa. Bet vara šķīvji uzreiz ieplīsa un sāka mežonīgi tarkšķēt. Un tad laukumā sadzītos ļaudis pārņēma vētraina jautrība. Cilvēki locījās smieklos, aizspieda ar plaukstām mutes, bet nevaldāmie smiekli izlauzās uz āru. Daži nokrita gar zemi un vārtījās bez spēka.
Galma hronists ierakstīja grāmatā, ka šī tautas jautrība bijusi prieka izpausme par varenā karaļa Urfina Pirmā uzkāpšanu tronī.