Vads aiz vada pēc kaprāļu komandas svinīgā maršā izgāja pa pils vārtiem…
Urfina Džīsa armija skaitliski jau sniedzās līdz simt divdesmit zaldātiem. Pilsētu un apkārtni pastāvīgi apstaigāja sargposteņi. Zaldātu vadus nosūtīja uz Zilo Gremoņu zemi un Violeto Mirkšķoņu zemi, lai tur ieceltie vietnieki tautu turētu paklausībā.
OTRĀ DAĻA
PALĪGĀ DRAUGIEM dĪvainĀ vĒstule
Bija pagājis apmēram gads kopš tā laika, kad Ella atgriezās Kanzasā no Burvju zemes, kas no pārējās pasaules atgriezta ar milzīgu kalnu grēdu un Lielo tuksnesi. Kanzasā viss bija palicis pa vecam: kā plašā stepe visapkārt, tā kviešu lauki un arī putekļainie ceļi, kas šķērsoja līdzenumu. Nebija tikai kulbas, kurā viesulis Ellu un Totiņu aiznesa uz Gudvina zemi. Kulbas vietā fermeris Džons bija uzcēlis mājiņu. Tajā nu dzīvoja visa ģimene — pats Džons, viņa sieva Anna un meitiņa Ella.
Reiz kādā vasaras vakarā Džona fermā ienāca noguris ceļinieks ar mugurmaisu plecos. Tas bija vidējos gados, platiem pleciem un spēcīgs, garām, muskuļainām rokām, bet kreisās kājas vietā tam pie ceļgala bija piestiprināts koka klucītis, kas ceļa putekļos atstāja apaļus nospiedumus.
Viņš gāja jūrnieka gaitā, mazliet šūpodamies, it kā staigātu pa kuģa klāju. Drošās, pelēkās, tālu viena no otras stāvošās acis iedegušajā un vēju appūstajā sejā lūkojās tā, it kā raudzītos okeāna tālēs.
Totiņš riedams metās uz svešinieku un mēģināja iekost viņa koka kājā. Uz skaļo riešanu atskatījās Anna, kas patlaban baroja vistas. Viņa metās pie ceļinieka un apkampa to, izplūzdama asarās.
— Brālīti, Čarl! —Anna šņukstēja. —Tu atgriezies, tu esi dzīvs!
— Protams, dzīvs, ja esmu atgriezies, — aukstasinīgi piekrita Čarls Bleks, apskaudams māsu.
— Bet tavs kapteinis taču mums pirms pieciem gadiem atrakstīja, ka tu esot kritis cilvēkēdāju gūstā Kuru-Kusu salā!
Ella, stāvēdama uz lieveņa, bailēs nodrebēja: viņa nu gan zināja, kas ir cilvēkēdāji. Bet kāpēc māte nekad nebija stāstījusi par tēvoci Čarlu, kas brauca uz kuģa un nokļuvis uz cilvēkēdāju salas?
Šī mīkla tomēr drīz atrisinājās.
— Ella, — teica Anna, — sasveicinies ar tēvoci Čarlu! Ella pagāja uz priekšu un pasniedza roku, bet Čarls
pacēla meiteni un noskūpstīja.
— Vai tu atceries mani, mazulīt? — viņš jautāja.
— Kaut gan diez vai: tev bija tikai trīs gadiņi, kad es pie jums pēdējo reizi viesojos. Bet māmiņa droši vien tev par mani stāstīja…
Ella paskatījās uz māti, nezinādama, ko lai uz šo jautājumu atbild.
Apmulsusī Anna atzinās:
— Piedod, brālīt: kad mēs saņēmām to vēstuli par tevi, Ellai bija tikai pieci gadi. Mēs ar vīru nolēmām nesarūgtināt meiteni ar tādu briesmīgu ziņu un viņai neko neteicām. Laiks ritēja, Ella arvien retāk atcerējās, ka viņai ir tēvocis Čarls… bet pēc tam tevi pavisam aizmirsa.
Anna vainīgi nodūra galvu. Čarls nedusmojās.
— Nu, galu galā jums taisnība: esmu dzīvs! Bet tagad, Ella, es domāju, mēs kļūsim draugi?
— Ai jā, tēvoc Čarl! — sajūsmināta atbildēja Ella.
— Bet kā tad cilvēkēdāji tevi neapēda? Tu kāvies ar viņiem un uzvarēji?
— Nē, meitenīt, tas nebija tā, — Čarls iesmējās.
— Cilvēkēdājus uzvarēt es nevarēju: viņu bija tūkstoši, es viens. Bet zini, viņi izrādījās lieliski puiši, šie cilvēkēdāji.
Kad es pierādīju, ka dzīvs būšu noderīgāks nekā uz sārta izcepts, Kuru-Kusu iedzīvotāji labprāt atsāja mani dzīvu.
— Vai tu proti runāt cilvēkēdājiski? — Ella nobrīnījās.
— Nu, mana mīļā, — Čarls pasmaidīja, — ja tikai ir laba griba, tad sarunāties var vienmēr. Mani uzņēma Kuru- Kusu ciltī, es iemācīju saliešiem piecus jaunus zivju gatavošanas paņēmienus un atradu salā deviņas jaunas ēdamu augu šķirnes… Kad es biju pie viņiem nodzīvojis četrus gadus, salieši iedeva man laivu, pielādēja to ar ēdamo un ūdens muciņām un izvadīja tālu jūrā, piesaukdami pār manu galvu visu savu dievu svētību. Bet dievu viņiem nav mazums, un, acīm redzot, tādēļ pēc četrdesmit divu dienu brauciena es sastapu kuģi… un te nu es esmu, bet, starp citu, šurp joņo Džons!
Vīrieši sirsnīgi sasveicinājās.
— Es pie tevis darīšanās, brāli Džon, — paziņoja Čarls, kad roku spiedieni bija galā.
— Tāpat vien nevarēji atbraukt? — jūrniekam pārmeta Džons.
— Jā, zini, tādam pasaules klaidonim kā es visur atradīsies darīšanas! — Čarls taisnojās. — Es sapņoju nopirkt kuģīti un apciemot savus draugus Kuru-Kusu salā. Man pietrūkst tikai viena tūkstoša naudiņas…
Fermeris jau sen zināja, ka Čarls mīl uzsākt negaidītas dēkas, un par priekšlikumu nebrīnījās.
— Labi, — viņš teica, — par darīšanām parunāsim rīt, bet tagad ejam vakariņās.
Saimnieki un viesis sēdās pie galda. Čarla iztaujāšana par viņa piedzīvojumiem turpinājās vēlu pāri pusnaktij, kad nogurusi Ella jau sen gulēja ciešā miegā.
— Es skatos, jūs esat iedzīvojušies turībā, — piezīmēja Čarls, kad saimniece sāka viņam klāt gultu. —Jums ir jauna māja, bet agrāk jūs dzīvojāt kulbā, kas bija noņemta no riteņiem un nolikta uz zemes.
Un tikai tad Ellas vecāki attapās no aizrautīgajām sarunām ar viesi un atcerējās, ka viņu meitenīte ir piedzīvojusi daudzas vēl brīnišķīgākas dēkas. Bet, kad Anna uzsāka stāstu par to, kā nepieredzēti spēcīgs viesulis sagrābis kulbu ar Ellu un Totiņu un aiznesis pa gaisu, jūrnieks trieca ar dūri pa galdu.
— Stop! Nolaid enkurus! — viņš iesaucās. — Neapvainojies, māsiņ, bet man būtu interesantāk noklausīties brīnumstāstu no pašas mutes, no krustmeitiņas. Un, kaut es degu nepacietībā, es tomēr gribu, lai Ella pati man raportē par savām dēkām…