Rītā vienkājis jūrnieks un Ella apsēdās uz lieveņa, un meitene sāka stāstīt savus piedzīvojumus.
— Ai, tēvoci Čarl, — Ella iesaucās, — kā mēs ar Totiņu nobijāmies, kad viesulis sagrieza mājiņu un aiznesa augstu jo augstu virs zemes. Bet es būtu vēl vairāk pārbijusies, ja zinātu, ka tas nebija parastais, bet burvju viesulis.
— Kā tā — burvju? — brīnījās jūrnieks Čarls.
— Nu, visparastākais burvju viesulis, ko uzsūta ļaunās fejas, — paskaidroja Ella.
— Ko gan tu biji nodarījusi burvei, ka viņa tev uzsūtīja veselu viesuli? Un tas taču ir tikpat nejēdzīgi kā šaut uz zvirbuli ar lielgabalu!
— Nē, nē, tēvoci Čarl, tu nesaproti, — pacietīgi atspēkoja Ella. — Gingema gribēja iznīcināt visu cilvēku cilti, bet šo nodomu izjauca labā feja Villina…
Meitene izstāstīja pārsteigtajam klausītājam, kā viņas mājiņa aizlidojusi uz Burvju zemi, kā viņa tur sastapusi trīs uzticamus draugus un kopā ar tiem nokļuvusi pie Gudvina, bet pēc tam veikusi vēl apbrīnojamāku ceļojumu uz ļaunās Bastindas zemi.
Kad Ella bija savu neparasto stāstu beigusi ar to, kā sudraba kurpītes viņu ar Totiņu pārnesušas mājās Kanzasā, pārsteigtais jūrnieks nevarēja ne attapties.
— Nu, meitēn, zvēru pie visiem Kuru-Kusu bruņurupučiem, tavs vakts žurnāls ir pierakstīts ar neparastām lietām!
— Bet kas tas ir — vakts žurnāls?
— Tā ir grāmata, kurā kapteinis katru dienu pieraksta visu, kas notiek uz kuģa vai tā tuvumā. Un lai es noslīkstu pirmajā vētrā, ia es tagad vēl ticēšu tiem garlaicīgajiem gudriniekiem, kas apgalvo, it kā pasaulē nav burvju un brīnumu! — sajūsmā iesaucās Čarls. — Es atdotu desmit gadu no dzīves, ja varētu padzīvot tādā brīnumu zemē!
Drošsirdīgais jūrnieks ļoti nožēloja, ka nav vairs sudraba kurpīšu: tās taču varētu atvērt ceļu uz Burvju zemi, kur mūžam zaļojošos kokos visos gadalaikos aug izskata un garšas ziņā neparasti augļi, kur dzīvnieki un putni sarunājas, kur dzīvo mīlīgās un jocīgās Gremoņu, Mirkšķoņu un Pļāpoņu ciltis, kuru visgarākais vīrietis ir tikai mazlietiņ lielāks par Ellu.
Stāsts par Burvju zemi un ar to saistītās atmiņas saviļņoja Ellu. Viņa atzinās tēvocim Čarlam, ka ilgojas pēc saviem uzticamajiem draugiem Biedēkļa, Malkas Cirtēja un Lauvas un ka viņai kļūst skumji, iedomājoties, ka nekad, nekad vairs ar tiem neredzēsies.
Čarls un viņa mazā krustmeitiņa cieši sadraudzējās. Cauriem vakariem viņi runājās, dalīdamies savos piedzīvojumos.
Jūrniekam Čarlam arī netrūka ko stāstīt. Viņš braukāja pa jūrām kopš desmit gadu vecuma, kad pirmo reizi kā kuģa zēns uzkāpa uz klāja. Un, kaut gan Čarls bija polārajos ledos cīnījies ar baltajiem lāčiem un Kuru-Kusu mūža mežos medījis degunradžus, viņš atzinās, ka nekad nav pat dzirdējis par briesmīgajiem zobenzobu tīģeriem, no kuriem Ellu izglābusi tikai īstu draugu attapība un uzticība. Čarls arī nebija zinājis, ka pasaulē dzīvo Lidojošie Mērkaķi — vareni zvēri ar spēcīgiem spārniem…
Tēvocis Čarls bija reti interesants cilvēks. Viņam bija zelta rokas. Ellu sajūsmināja viņa kabatu apbrīnojami daudzveidīgais saturs. Likās, ka Čarla svārku un plato bikšu kabatās rod patvērumu ikviens instruments. No milzīgā jūrnieka naža varēja atvēzt dažāda lieluma un nozīmes asmeņus, īlenu, urbi, skrūvgriezi, šķēres un vēl daudz ko citu.
Vajadzīgā brīdī tēvocis Čarls izvilka no kabatām tievas un stipras auklas kamolus, uzgriežņus un skrūves, kaltus, vīles, cirtņus… Dažreiz Ellai likās, ka tēvocis Čarls pats ir mazliet burvis, ka viņš vienkārši liek parādīties kabatā tai lietai, kas viņam vajadzīga.
Ko tikai Čarls neizgatavoja meitenei savās atpūtas stundās. No dēļu galiem, no finiera un skārda atgriezumiem viņš varēja iztaisīt ūdens vai vēja dzirnavas, vējrādi, ratiņus, ko darbināja pašdarināta atspere… Par patiku savai māsai viņš uzstādīja viņas sakņu dārzā mehānisku putnu biedēkli, kas tirināja rokas un kājas uz visām pusēm un, vējam pūšot, baigi gaudoja.
Starp citu, pēc divām dienām Anna palūdza jūrnieku, lai tas atņem biedēklim balsi.
— Lai būtu mazāk gurķu, — viņa teica, — toties būs vairāk miera.
Un tiešām, briesmonis ar savu apdullinošo kaukšanu nevienam neļāva gulēt. Fermā visi atviegloti uzelpoja, kad tas apklusa.
Vakarā, kad mājas darbi bija apdarīti un Ella sagatavojusi stundas, Čarls kopā ar viņu devās pastaigāties stepē.
Dienā uz ceļiem ratu saceltie putekļi tagad klājās pie zemes, tāle kļuva dzidra, saule laidās pie apvāršņa, mezdama aiz ceļiniekiem garas ēnas.
Ella un tēvocis Čarls Totiņa pavadībā lēnā gaitā soļoja pa mīksto ceļmalas zāli un sarunājās.
Un te nu kādas vakara pastaigas laikā notika dīvains atgadījums, ar kuru mūsu draugiem sākās jauna, brīnumaina dēka.
Saule bija norietējusi, bet vēl bija gaišs, kad meitene ieraudzīja lielu, izplūkātu vārnu, kas, gan paceldamās no zemes, gan atkal nolaizdamās, acīm redzami steidzās pie Ellas, skarbi un dusmīgi ķērkdama.
Putnu trenkāja Džims, sarkanmatainais, pinkainais puika no kaimiņu fermas, nikns zvirbuļu, kovārņu un trusīšu iznīcinātājs. Džims skriedams svieda vārnai ar zemes pikām, bet netrāpīja.
Totiņš mēģināja noķert putnu, bet vārna saņēma pēdējos spēkus, pacēlās gaisā un uzmetās Ellai uz rokas. Meitene uztvēra aiz sāpēm un bailēm drebošo putnu un dusmīgi uzkliedza Džimam:
— Ej proiām, ja negribi dabūt, kā pienākas!
— AtdoD vārnu! — Džims iešņukstējās. Tas ir mans laupījums, redzi, cik veikli es tai pārsitu spārnu!